Uz lūpām palika piena putas. Dzeja

Agnese Gusarova stāsta, ka rakstīšana (līdzīga dzejai, bet par dzeju to nevar saukt) sākās bērnišķīgajā vecumposmā ap 13-14 gadiem, kad lielai daļai pusaudžu liekas, ka pasaule brūk, dzīvei nav nozīmes, cilvēki bezjēdzīgi tērē savu laiku, neinteresējas par garīgām vērtībām u.tml. Šāda depresīva tintes tērēšana turpinājusies vairākus gadus, līdz gudri padomdevēji un skolotāji Agnesei norādījuši, ko būtu vērts lasīt, par ko aizdomāties, ja ir vēlme ar rakstīšanu nodarboties nopietnāk. Tādā nopietna ceļa sākumā Agnese sevi sauc par pavisam zaļu rakstnieci, kurai priekšā daudzi izaicinājumi, grāmatu kalni un pamatīgs dzīves kumoss, ko baudīt un kurā kost. Taču pamazām un palēnām var nonākt līdz mērķim, un Agnese noteikti solās uzsākto ceļu turpināt.   * Es varētu par tevi pilnasinīgu romānu izstāstīt Tas lidotu apkārt zemeslodei pa visu manu draudzeņu Mēlīšu lielceļiem Es varētu beidzot noģērbt spīdīgo čaukstošo iesaiņojumu Padalīties arī ar saldskābo pildījumu Es varētu tev plaukstās sasmelt jūru un vizuļojošus gliemežvākus Lai tu varētu peldēties klausīties jūras balsi kad esmu projām Un zīmuļus uzasinātus Gaidīšu kā tavi kautrie vārdi pieskaras manām maņām Gaidīšu vēstules ** Man ir alerģija no svaigiem āboliem No rudenī slīkstošajiem dubļiem Varbūt (tikai varbūt) tevis dēļ Mēs uzņemsim vēl vienu dubli Uz rudens lapu kalna virsotnes Tu maini krāsas un krīti vēja pūsts Nav taču vasara, bet es svīstu kā strādnieks Es kūstu Patiesībā es tomēr strādāju Es ravēju tavas nezāles savā galvā Tu maini krāsas kā hameleons Kā kļavas lapa tintē slīkstoša putna spalva Pareizi Ļauj taču lai ikdienas burzma tevi nokrāso Kā lieldienu olu pēc savas patikas Kā mani izdaiļāja svešas otiņas Es gribu tam pacelties pāri, tu arī Mēs paliekam guļus zemē, Jo Mēs neesam trenēti ** Ar mammas atļauju Pārgriezu nabassaiti Tā eleganti kā sarkano lentīti Kad atklāj jaunu uzņēmumu Saskandinājām ar viņu Cin Cin Pat dejojām sadraudzības valsi Bet uz lūpām palika piena putas Kā plīša zvēriņš uz pamestas gultas Viena es ceļos, viena es eju pie miera Metos zem altāra, meklēju Dievu Un taustu zemē iestigušos pēdu nospiedumus Lai atgrieztos atpakaļ ** Mēs baidāmies lekt pāri latiņai, Tas kaut kas nepieredzēts, Kaut kas augsts, Varbūt Tam pakaļ soļos kauns, Ja mēs neveikli izmetīsimies garšļaukus Un pasaule nogrozīs savu galvu no pirmā līdz pēdējam Meridiānam. Mēs taču esam tik jauni – Skriesim kā bērni, neievērojot gājēju pārejas, Izrausim plaukstas no mammu ciešā tvēriena Šodien vairs nebūs ar rīkstēm pērienu. ** Šokolādes mirklis izkusa uz mēles. Jau tad man drebēja pirksti Un sirdspuksti Alka pēc zelta olimpiādē. —Tāds salds rieciens,—Kāds man vēl pārmet, —Varējāt taču kādreiz būt priecīga. Samoku lūpas greizā smaidā, —Neko jūs par mani neesat lasījuši, Manus rentgenus neesat skatījušies. Šokolādes garša uz manas mēles Paliks mūžīgi mūžos un āmen. ** Pazaudēt dzīves rokrakstu Kaligrāfijas rišainos pantus Un neveiklos ķeburus Burtu pa burtam Es zīmēju degošu melnrakstu Uz virtuālas lapas Un izdzēšu ... čiks Nē drukātiem vārdiem Nē iemītām pēdām Nē atvērtiem logiem Kuros iemaldās pukstošas vasaras elpa Dzēšgumijas manos penāļos Un pelēki pelēki zīmuļi Visjaukākais punkts šajā izvēlnē Nav jānovelk taisnas līnijas Ja nu vienīgi rakstīt melnrakstus Nav neapzināta līnija Pārtraukta īsos kumosos Man nekad nebūs sāta ** Izmaksāsi man vienu dziesmiņu Failu apmaiņas vietnēs Paslēpsimies no pasaules atvērtās acs Man tev ir viena klačiņa jāpastāsta Ne tu Monteki ne es Kapuleti Bet tev patīk ietērpties ēnā kad esam kopā Un izģērbties saulē kad esam pa vienam Izmaksāsi man vienu kinobiļeti Failu apmaiņas vietnēs Es apsolu neviens nemanīs Tavas pēdas manās virtuālās ietvēs Neviens nezinās ka noziedzies ar mani Ka tava maigā elpa glāstīja manus nolaistos plecus Neviens nekad es nestāstīšu nečukstēšu Būs kā pa vecam