Akadēmiskais centrs
Janvāra otrajā pusē somu dzejniece Heli Lāksonena kopā ar atdzejotāju Guntaru Godiņu devās tūrē pa Latviju, sniedzot latviešu klausītājiem ieskatu krājumā „Kad gos smei” (2012). Tikšanās tika organizētas gan Igaunijas pierobežas apvidū – Ainažos, Salacgrīvā –, gan arī Rīgā, Madonā, Ventspilī un Jēkabpilī. Dzejnieces šarms, kas dzirkstīja arī viņas stāstā par bērnību un radošajai dzīvei būtiskajām lietām, un dzejas savdabīgā izteiksme un vienkāršība, naivums un viedums, kā arī asprātība apbūra daudzus klausītājus un radīja gaišu smieklu atmosfēru. Tieši emocionalitāte, dabiskums un trāpīgie tēli dzejā, lūstot valodas barjerām un uzrunājot tos, kas kļuvuši par aizrautīgiem „Kad gos smei” faniem, autori satuvināja ar daudziem klausītājiem.
H. Lāksonena ir populārākā dzejniece Somijā. Viņas dzejai piemīt izteikts fonētiskums un leksiska pašvērtība, kas saistāma ar valodu, kādā viņa raksta – Dienvidrietumu somu dialektu, kurā tiek ievīti jauni vārddarinājumi un arī vārdi zviedru valodā. Tādējādi dzejkrājuma valodai piemīt idiolekta dimensijas. Saglabādams valodas neparastumu un jūras klātbūtni tajā, G. Godiņš Lāksonenas dzejoļus atdzejojis lībiešu dialekta izloksnēs, kādās runā atsevišķas Ainažu, Salacgrīvas apvidus ģimenes. Ievadot krājumu, atdzejotājs raksta, ka „izloksnes iezīmes dzejas valodā ir patstāvīga vērtība, kas zūd, ja tās aizstāj ar literāro valodu”. Arī pati dzejniece intervijā ar grāmatas tulkotāju atklāj, ka tieši izloksnes ļauj saskatīt citu pasauli.1. Valoda ir daļa no dzejnieces dzīvesveida un vienlaikus arī mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kurā dzejniece uztver pasauli sev apkārt pēc iespējas precīzāk, uz jautājumu „kā būt” atbildēdama: „I tāc, kāc tu i”. Liela ietekme dzejas runas kultivēšanā H. Lāksonenai nākusi no igauņu dzejnieku – etnofutūristu grupējuma, kuru dzejniece iepazinusi, studējot igauņu valodu Tartu universitātē.
Latviešu valodā iznākusī H. Lāksonenas dzejas izlase „Kad gos smei” ietver dzejoļus no pieciem krājumiem – „Balods peldei” (2000), „Zemskokden” (2000), „Rabarbersirc” (2002), „Pakusuš sviest” (2006), „Žubit nes” (2011). Jau dzejoļu krājumu nosaukumi norāda uz dzejniecei tuvo putna tēlu. Taču izlases ievada dzejolī „Gos un bērss” poētiskais varonis, anaforiski raudādams, piesauc govi – atslēgu uz dabas pasauli: „Es grib būt gos apakš bērz. // Es negrib nodarbotes a radišan. / Es negrib zubrit jouns aplouzumprograms.” Citviet govs āda ir noklāta uz grīdas un liriskais „es” ar to sarunājas un vizinās cauri pilsētai. Gudrā govs liriskā „es” apziņu tuvina dabas un bērnības pirmlaika pasaulei. Tāpat arī putni, piemēram, vēlme egļzīlīti iegūt sev tuvina dabai, savukārt retoriskie un racionālie jautājumi kā sapņošanas sekas liek pārvērtēt cilvēka un dabas ritma nesaderību: „vai es nākt māja darbdien vid, ja tas būt slims, /(..) vai es ļout tam taisit ligzd ouzpārsl kule?” (106. lpp.) Deminutīvi kā maigums pret dabu un skumjas par nenopērkamām lietām pauž protestu pret urbāno pasauli un pamato tiekšanos zudušās paradīzes virzienā – dabā, laukos un saknēs. Bērnības valodā liriskais „es” runā par pinkodiem, tehnoloģijām un citām moderna cilvēka ikdienas reālijām. Gluži tāpat kā futūrisma vai ekspresionisma dzejnieki protestē pret civilizētās pasaules absurditāti, Lāksonena smej: “Kas cic man vair pārpalik, / ven lūret pa log, / gaidit den, / kad mūssēt a rādiotorn sles oukša, / tas tāpat / koukad / kritis pe zems.” (44. lpp.) Civilizētās pasaules nervozo un drudžaino laiku viņa pretstata nepārejošajam, mierpilnajam un vienkāršajam laikam dabā. Glābiņš no laika dzenošā spēka ir rodams zem segas (“Brīžam es nekustiks guļ sava vieta / un pūlas būt pavisam klus, / lai laiks man nepaman / un nesāk akkal man dzīt uz prekš, / pespest satrouktes lidz a viņ.” (54. lpp.) vai arī valodā, kura nenomāc cilvēku. Tieši vārdu strupums un patskaņu aprāvums saasina, pastiepj skanējumu, ļaujot tam „čīkstēt” un pretstatoties literārās, civilizētās valodas pareizībai, apaļumam, ieeļļotībai un palēninājumam. Gan īsās valodas vieglā slīdēšana, gan gradācijas, gan rindu lauzumi un vienlaikus arī prozaiskums rada dinamiku, daļēji arī aforistiskumu. Tāpat, tuvinoties futūrisma izteiksmei, H. Lāksonenas dzejā dažkārt kā formāls paņēmiens tiek izmantots grafiskums, piemēram, dzejolis „Nācs no loukim” ir kā anketa, kurā lasītājam ļauts atķeksēt atbilstošās pazīmes, mēģinot izprast, „vai cilveks paties i nācs no loukem vai tik puš pīlits. Šitas tesc parād patiesib.” (18. lpp.). Savukārt “Loulib līgums” noslēdzas ar paraksta līniju, kurā divām pusēm apstiprināt atbildību vienai par otru.
Nezinot kontekstu, kas iezīmē grāmatas autores poētiku, dzejas valodas īpatnība var likties kaitinoša vai arī distancējoša, tomēr lasītājs, ienirstot vārdos, ar katru brīdi pietuvinās dzejai un atrod tajā ko jaunu. Protams, dzejoļu uztveršana kļūst vieglāka, vārdu iedzīvinot balsī, tātad lasot dzeju skaļi. Būtībā Lāksonenas dzejoļus līdz galam izprast ir pat gandrīz neiespējami, tādēļ arī liriskais „es” uzdrīkstas runāt par vienkāršām lietām atklāti kā bērns, jo valoda kā patvērums, mežs vai arī sauna ļauj saglabāt drošību un mieru mūžīgi mainīgajā un satrauktajā pasaulē, spilgtinot noslēpuma klātbūtni: „Man i valod. / Tā i tik man, // vējain un jūrain.” (20. lpp.). Heli Lāksonenas dzejā jūras sāļā valoda var tikt sastatīta ar koka māju, laivu vai arī lielu, pelēku adītu jaku, kabatas bateriju zem segas vai kabatu. Dzejniece apzinās, ka, lietojot civilizētajās dzejas aprindās savu valodu, teksts gūst „citādā” pozīciju, nepieradināmā dimensiju un ka tie, kas runā vienā valodā, ir svešinieki viņai. Tomēr trāpīgo tēlu, poētisko varoņu mirdzēšana un gaišums satuvina un rada vienkāršu dialogu ar lasītāju, gluži tāpat arī liriskajam „es” raisās dialogs ar govi, ar kuras ādu var draudzīgi braukt uz lielveikalu. Poētiskie un vienlaikus psiholoģizētie tēli –, piemēram, kalējs ar vienu roku vai pļēgurs autobusā, vai arī lauku cilvēks spēļu zālē, kurš ilgojas, lai kāds norādītu, kur ir īstā dzīve – netiek patosa apdvesti, viņos ir jaušams traģisms, kas tiek iezīmēts gluži kā ar krāsu zīmuļiem bērna loģikā – asām un nelīdzenām, dažkārt pat apzināti primitīvām līnijām. Tāpēc arī kļūst skaidrs, ka „jūrneks pus sous dzīvs iztēre, / lai sakārtot sous liets, / bet vis sagande pārs stundas” (24. lpp.) vai kāpēc gliemežvākā pie novadgrāvja dzīvo nīlzirgi.
Nopietnās tēmas, piemēram, nāve, vientulība un mīlestība Heli Lāksonenas dzejā tiek uzlūkotas ar gaišu humoru. Nāve nav grūta, bet ir konkrēta – tā kādā no janvāra tūres pasākumiem atklāja dzejniece. Arī izlasē ieslīd ar nāvi saistīti autobiogrāfiski traģēdiju motīvi, piemēram, dzejnieces vecmāmiņas brālis ir redzējis savas mātes noslīkšanu, kas atspoguļojas dzejolī „Kais”. Tomēr nāve ziemeļnieka skarbumā un sīkstumā tiek uztverta kā pašsaprotams dzīves papildinājums: „Stroum mamm aizrāv seu lidz. / Ledam stiprs i roks. / Ledam jādo sou daļ.” (48. lpp.) Nebēdnīga refleksija par nāvi atklājas brīdī, tiklīdz liriskais „es” saprot, kas viņam no materiālās pasaules būs nepieciešams, tiekot apglabātam: „Tapat būt lab sousiņs pagrouztes, / rādio tik notig gan nevaig, / mī un žē, mobilo man kapa lidz gan nedodet.” (22. lpp.) Nāves apziņai piemīt mītiska slodze, apdvešot to ar vieglumu, arī pašironiju un dzīvesprieku. Liriskajam varonim ir skaidrs priekšstats par aiziešanu, nāve personificējas siena pļāvējas, miegā iegrimuša cilvēka vai arī putnu tēlā, un dzīve pēc tās turpinās.
H. Lāksonenas „Kad gos smei” dzejoļus atklāj, papildina un noslēdz gleznotājas Aijas Zariņas zīmētās, lakoniskās, lineārās un naivās ilustrācijas, ļaujot dzejas izlasi asociēt ar krāsojamo grāmatu. Uzlūkojot ilustrācijas savu dzejoļu lībiskajā iespiedizdevumā, Heli Lāksonena esot sajutusi to iederību. Tikmēr lasītājs, varbūt turēdams rokās krāsu zīmuļus vai arī vienkārši uztverdams dzejoļus zīmuļa uzasinātā uzmanībā un pacietībā, mēģina pārbaudīt, cik daudz viņā ir palicis no tīrā, patiesā un tehnoloģizētajai, modernajai pasaulei nepieradinātā. Savukārt Heli Lāksonena psiholoģiski asu, precīzu tēlu, brīžam publicistiskā krāsojumā un individuālas valodas dinamikā raksta par mūžīgo, dvēseliski apdzīvojamo un silto pasauli, kurā ir gan nāve, gan mīlestība un kurā paslēpties no īslaicīguma noteiktās pasaules. Grāmata „Kad gos smei” un līdzās tai arī dzejnieces viesošanās Latvijā latviešu literatūrā ir ienesusi kaut ko pavisam nesamākslotu un svaigu (vai arī sen nebijušu), kas rosinājis dzeju lasīt arī tiem cilvēkiem, kuri parasti ikdienā to nedara. Šiem dzejoļiem jūras valodas skaidrībā ir izdevies pateikt, ka vissvarīgākais ir būt tam, kas tu esi.
1 Godiņš, G. (2012.) Sasmīdinājuši divas tautas. // Latvju Teksti, Nr. 9. 40. lpp.
1 Godiņš, G. (2012.) Sasmīdinājuši divas tautas. // Latvju Teksti, Nr. 9. 40. lpp.
