Akadēmiskais centrs
Pazīstamajam Latvijas krievu dzejniekam Sergejam Timofejevam nupat izdots nepacietīgi gaidītais septītais dzejoļu krājums „Stereo”. Bilingvālajā grāmatā lasāmi vairāki pēdējo gadu laikā tapušie dzejoļi gan oriģinālvalodā, gan atdzejojumos, kurus veidojuši Pēteris Draguns, Maira Asare, Jolanta Pētersone un galvenokārt Andris Akmentiņš. Vēl viena patīkama vēsts ir tā, ka šis krājums uzsāk bilingvālu izdevumu sēriju (!), kuru iecerēts pabeigt līdz Rīgai tik svarīgajam 2014. gadam.
„Stereo” veidots kā tradicionāls divvalodīgs izdevums – ar krievu valodu kreisajā atvēruma pusē un tulkojumu – labajā, taču šādās situācijās rakstīt recenziju kļūst daudz sarežģītāk, jo uzmanība jāpievērš ne tikai pašam tekstam un grāmatas būtībai, bet arī teksta pārnesei, transformācijai. Iespējams, latviski rakstošs cilvēks par šo krājumu spēj uzrakstīt tikai pusrecenziju (vai varbūt monorecenziju), bet tas nenozīmē, ka nav vērts vismaz censties iedziļināties kopīgajā grāmatas daudzbalsībā.
Mēdz būt tādi bilingvāli izdevumi, kas atgādina ārzemju televīzijas filmas, nevis dublētās, bet tās, kurām neprecīzi un neizteiksmīgā balsī pāri norunāts tulkojums, neļaujot dzirdēt vai saprast pat kontekstu. Protams, pateicoties Timofejeva vieglajai izteiksmei (labākajā nozīmē) un atdzejotāju meistarībai, šāds iespaids nerodas. Timofejeva intonācija ir nepiespiesta, bet ietilpīga; stāstnieciska, bet nenogurdinoša; mierīga, bet ar lielu intensitāti. Līdzīgi ar Vladimira Leibgama māksliniecisko noformējumu – tas šķiet vienkāršs, bet būtībā lieliski papildina nosaukumā ietverto metaforu. Jāteic, pats nosaukums vien ir īpaši precīzs, ne tikai tāpēc, ka spēlējas ar divu valodu/ divu kanālu konceptu, bet pirmkārt, uzvedina uz domām par mūziku, kas krājumā ir svarīgs motīvs, un otrkārt, nelokāmās galotnes dēļ uzsver dzejas universālumu – tās nepiederību konkrētai valodai.
Sergeja Timofejeva dzeja ir mūsdienīga, pieauguša vīrieša pasaules redzējums; tā šķiet rakstīta tādā brieduma stadijā, kurā zūd milzīgas ambīcijas, bet visbūtiskākais kļūst patiesīgums pret sevi un lasītāju: „Es vēlos tev pavēstīt vienkāršas patiesības/ Atklāt svarīgas lietas.” (5. lpp.) Lasot grāmatu, var novērot, kā pilnīgi reālistiska, viegli uztverama (pat pazīstama) situācija vai autora pārdomas nemanot saplūst ar metaforiskām spēlēm. Piemēram, dzejoļos „Karaoke Satisfaction” vai „Rundas ūdenspīpe” atklājas gluži taustāma aina ar nedaudz laimīgi- skumju toni (kas jau ir pietiekami!), bet tādi dzejoļi, kā „Leļļu gadījums”, Vai tu zini, draugs” vai „Ielenkums” piešķir reālistiskumam jaunu dimensiju. Tas tiek panākts gan ar vārdu spēlēm („Ģenerālis Smeldzevišs (..) Matrozis Depresņaks” (33. lpp.)), kuras Timofejevs izmanto pietiekami maz, lai tās nekļūtu uzkrītošas, gan asprātīgām tēlu izvēlēm un kombinācijām, piemēram, sasaiste starp kokakolu un Otrā pasaules kara laika džipu plastmasas figūriņām. Iespējams, kāds lasītājs nespēs pārslēgties no galēji reālistiska vēstījuma uz galēji rotaļīgu un jutīs neērtu kontrastu vai disonanci, tomēr, manuprāt, grāmatas sakārtojums „rūpējas”, lai šāda situācija nerastos. Un jāpatur prātā, ka šie dzejoļi tapuši dažādos laika periodos.
Krājumā atrodamas arī tīras poētiskas plūsmas, kas atkāpjas no autoram ierastās prozaiskās manieres un, lai arī rakstītas verlibrā, rada iespaidu, ka tikušas slīpētas un rūpīgi audzētas, lai kļūtu blīvākas, daudznozīmīgākas. Tādas ir, piemēram, „Lapas, saburzīts kaut kas”, Instrukcija Nr. 4”, „Klusums nozīmē laiku un vietu…”. Nereti starp patīkamo, sarunvalodai līdzīgo izteiksmi un ikdienišķajiem tēliem uzplaiksna kāda detaļa vai vārsma, kas būtībā ir dziļākais dzejoļa punkts, pats kodols, taču jāuzmanās, lai prozaiskās manieres dēļ šī detaļa netiek palaista garām.
Taču parādība, ko ir grūti nepamanīt, ir mūzika un mūzikas mīlestība. Nevar teikt, ka tas būtu galvenais autora atspēriena punkts, tomēr katru reizi, kad pieminēta mūzikas pasaule, intonācija kļūst bijīgāka, mīlestības pilnāka. Ikvienam, kurš kaut nedaudz pazīst mūzikas vēsturi, uzreiz būs skaidrs, par ko ir runa, kad dzejoļu virspusē uzpeld ar mūziku saistītās metaforas un tēmas – tā nav rakstīšana par mūziku (ko daudzi uzskata par fiziski neiespējamu procesu), bet gan poētisks komentārs, hūtes pacelšana un kniksis.
Timofejevs raksta par būtisko un vienkāršo. Ir grūti konkretizēt, bet varbūt drīkst teikt: par spēju novērtēt to, kas cilvēkam dots; par vēsturi; par mīlestību (lai gan tas jau kļūst diezgan nekonkrēti). Viņa dzejai cauri spīd gudra cilvēkmīlestība, izglītotas personības viedoklis par ģimeni, par dzīvi vispār, par sabiedrību un laikmetu, kurš jāpieņem tāds, kāds ir. Dzejā aprakstītās ģeogrāfiskās vietas ikvienam lasītājam ir pazīstamas, personas – zināmas un tematika (Timofejeva paaudzei) – nozīmīga.
Būtu nepieciešams atsevišķi salīdzināt oriģinālu un tulkojumu, lai veiktu pamatotus secinājumus, taču īsumā droši var apgalvot, ka atdzejojumi ir tik pat viegli un patīkami lasāmi kā oriģināls. Iespējams, tas lielā mērā pateicoties dzejoļu brīvajai formai, taču atdzejotāji noteikti nav uztvēruši to par attaisnojumu būt vieglprātīgiem pret tulkošanu – atdzejojumi veikti ar rūpību un pietāti pret avota tekstu. Dažās vietās gan rodas neizpratne, piemēram 35. lappusē lasāms: „Gana mēs darījām laiku diskotēkā”. Šķietami neveikla konstrukcija un nedabisks vārdu salikums, taču oriģinālā izrādās rakstīts precīzi tas pats: „Мы достаточно делали время на дискотеке.” Apjautājot savus krievvalodīgos draugus, noskaidroju, ka šāda frāze tiešām ir neraksturīga latviešu krieviem. Iespējams, tā ir vārdu spēle ar angļu valodas „did time”, bet tādā gadījumā tā līdz galam nenolasās (vai visdrīzāk nostrādā mana kādas frāzes vai konteksta nepārzināšana). Cits – veiksmīgāks – piemērs ir 65. lappusē atrodamais „Aijā žūžū, bokserbērni,”, oriģinālā – „Спят усталые боксёры,”, kas uzjautrinoši atsaucas uz slavenām šūpuļdziesmām gan krievu, gan latviešu mēlē.
Krājums „Stereo” jāizlasa ne tikai redzesloka paplašināšanai, bet arī tāpēc, ka tas ir paraugs Latvijā dzīvojoša krievu dzejnieka uztverei; bez liekiem komentāriem par sašķeltu sabiedrību, bet ar mīlošu un možu attieksmi pret valodu un cilvēkiem. Pieļauju, ka jebkuram trīsdesmitgdnieku paaudzes pārstāvim dzejolis „Vecā pasaule” (79. lpp) šķitīs ja ne izcils, tad vismaz smeldzīgi patiess. Savukārt jaunākiem lasītājiem, kā šīs recenzijas autoram, šķiet, būs viegli identificēties ar Timofejeva tēlotajām bohēmas ainām. Vietas un laiki, kas parādās „Stereo”, ir pazīstami visiem, bet katrs, manuprāt, spēs atrast ko tādu, pie kā pieķerties īpaši. Vienkāršība šajā grāmatā noteikti nenozīmē vienpusību, piemēram, pantu, ko es sauktu par mīlestības dzejoli, cits lasītājs uztvers kā skumjas par vēstures grēkiem... Kaut vai tādēļ iesaku savā īpašumā iegūt Sergeja Timofejeva „Stereo”. Turklāt nelielā metiena un lielā pieprasījuma dēļ vajadzētu pasteigties!
