Panama Pļavā. Janošs „Ak, skaistā Panama”

Par laimi, šis tomēr nav ģeogrāfiskas ievirzes darbs par pašu Panamu, bet gan grāmata (precīzāk – stāstu krājums) par diviem maziem Panamas faniem – lāci un tīģeri, kas ir labākie draugi un dzīvo „mazā, omulīgā namiņā ar dūmeni”. Jā, Janošam patīk sagrozīt lietu dabisko kārtību, kaut gan pieļauju - rakstnieks bērnībā vienkārši snaudis zooloģijas stundās. Nu, vismaz tajās, kurās tika stāstīts par lāčiem un tīģeriem, abu ēdienkarti un dzīvesveidu, jo katram lasītājam (arī mazajam) zināms, ka realitātē savienojums „lācis + tīģeris” visticamāk beigtos visai bēdīgi. Taču tādā gadījumā par snaudējiem dēvējami arī A. A. Milns („Vinnijs Pūks un viņa draugi”), Kenets Greiems („Vējš vītolos”) un virkne citu bērnu grāmatu autoru, tātad pirmais un svarīgākais, ko bērnu literatūra mums visiem māca, – lasīto nav jāuztver kā baltu patiesību.  Vācu rakstnieka un ilustratora Janoša (īst. v. Horsts Ekerts) stāsti par mazo lāci un mazo tīģeri ir vairāk kā ceturtdaļgadsimtu seni, turklāt grāmata Ak, skaistā Panama (Ach, so schön ist Panama) apbalvota ar Vācu jaunatnes literatūras godalgu. Krājumā, ko latviski izdevis apgāds Liels un mazs (2013), iekļauti 6 stāsti, kas nav savstarpēji saistīti, tāpēc tos droši drīkst lasīt jauktā secībā vai pat grāmatu sākt no beigām, jo katrā stāstā autors atgādina par abu draugu ierasto dienas kārtību, paradumiem, mīļākajiem ēdieniem (un ēd viņi daudz!), radiem, draugiem utt. Interesanti, ka rakstnieks abus plēsīgos zvērus padarījis par izteiktiem veģetāriešiem, „atļaujot” viņiem ēst tikai zivis, kuras lācis nozvejo. Tīģeris savukārt ir sēņotājs, taču patiesībā viņa mīļākie ēdieni ir daudz izsmalcinātāki – strauta forele ar mandeļu mērci un rīvmaizi, kā arī meduskūka. Ļoti neparasta ēdienkarte vienam no plēsīgākajiem un bīstamākajiem pasaules dzīvniekiem, taču tamlīdzīgi gardēži manīti arī Janoša kolēģu darbos (piemēram, iepriekšminētajā „Vējā vītolos”). Lai gan Janošs nemitīgi uzsver draudzības jēdzienu, stāstu saturs liek aizdomāties, ka abu dzīvnieku attiecības tomēr definējamas mazliet citādāk. Precīzāk – tīģeris, kas patiesībā nemāk neko vairāk par sēņošanu un retu mājokļa uzkopšanu, ir ļoti ērti iekārtojies, dzīvodams uz kakla lādzīgajam un nesavtīgajam lācim, kas bez kurnēšanas pagatavo puķkāpostus no dārza, ja tīģeris noslinkojis un nav salasījis sēnes, kā arī labprāt izslauka istabu, ja tīģerim bijis svarīgāks darāmais – piemēram, peldēšanās un ālēšanās ar mazo ruksi. Tīģeris, protams, ir prasmīgs glaimotājs un, lai lācis nekļūtu aizdomīgs, nemitīgi uzsver: „Cik labi [..] ja ir tāds draugs, kurš prot uzbūvēt plostu” (vai uzbūvēt nojumi, vai noķert zivis). Stāstā „Pasts tīģerim” autors lieliski atklāj tīģera nopietno atkarību no lāča, jo tad, kad drauga nav mājās, tīģeris vienkārši gulšņā aiz mājas un nespēj paveikt pat elementārus darbus: „Sīpolus viņš nebija nomizojis un kartupeļus nebija uzvārījis. Istabu nebija izslaucījis un arī puķes nebija aplaistījis. Viņš neko negribēja darīt, jo atkal jutās vientuļš.” Lācis turpretī līdzinās supervaronim, jo nekad neslimo, prot uzmeistarot dažādas sadzīvē nepieciešamas lietas, neklaiņo un ik vakaru apzinīgi nāk mājās, turklāt lāča galva ir pilna novatoriskām idejām (īpaši apsveicama vietējā zaķu pasta un pazemes telefona izgudrošana), kā arī viņam piemīt lieliskas organizatoriskās spējas (novērtējamas stāstā „Ballīte par godu tīģerim”). Lai gan mazā lāča un mazā tīģera piedzīvojumi lielākoties ir komiski, aizraujoši un pat aizkustinoši savā naivumā (piemēram, ceļojums uz Panamu patiesībā ir ceļojums apkārt pļavai, kurā abi dzīvo), grāmatā ir daudz dīvainību. Zaķa un eža nodēvēšana par „ļautiņiem” ir nekaitīgākais piemērs – pēc brīža autors tekstā vairākkārt nevajadzīgi min miršanu un pat bēres (nu, mammas un tēti, gatavojieties, ka jums savam piecgadniekam būs delikāti jāpaskaidro, kas tas ir!), ko tikpat labi varētu aizstāt ar citu procesu, kas tik ļoti neizjauktu stāsta viegli optimistisko noskaņu. Un kāpēc gan jāmelo mazajam lasītājam, operācijas norisi padarot teju utopisku: „Operācija ir, kad mazais tīģeris saņem patīkamu špricīti, aizmieg un redz skaistu rozā sapnīti. Pamostas, operācija cauri, tīģeris vesels”, ja bērniem labi zināms, ka „patīkamā špricīte” pielīdzināma lapsenes dzēlienam? Daudzviet iestarpinātas arī savādas piebildes, piemēram: „Hei, mazais lāci un mazais tīģeri! Pa upi atkal peld pudele ar pastu. Zīmītē varētu būt kāda slepena vēsts. Vai tad jūs neinteresē īsti Vidusjūras laupītāju dārgumi? – Par vēlu, pudele jau garām”, kas rada iespaidu – rakstnieks ar kādu sarunājas (mēģina nolasīt lasītāja domas?), taču bez tām noteikti varētu iztikt, citādi šķiet, ka autoram svarīga teksta kvantitāte, nevis kvalitāte... Patiesībā grāmatas „Ak, skaistā Panama” sakarā lietot vārdu savienojumu „teksta kvantitāte” ir visai ironiski, jo stāstu krājums izlasāms padsmit minūtēs – dominējošās tajā ir ilustrācijas, un tādā gadījumā rodas likumsakarīgs jautājums: kāpēc autors nav lēmis par labu lāča un tīģera piedzīvojumu atstāstīšanai komiksa veidā? Ilustrācijas (to autors – pats Janošs!) gan ir košas un dzīvespriecīgas un ļoti precīzi vizualizē pat vissīkākās tekstā iekļautās detaļas, turklāt mākslinieks attēlojis arī rakstiski nepateikto, piemēram, mazā lāča un mazā tīģera mājoklī vienmēr valdošo nekārtību, lai gan mājas uzkopšana tiek minēta kā viens no abu draugu ikdienas „rituāliem”. No grāmatas skatāmās daļas atgriežoties pie lasāmās, jāatzīmē, ka teikumu veidojums gan daudzviet ir visai neveikls – iespējams, rakstnieks imitējis ko līdzīgu bērna stāstījumam, bet vai grāmatām tieši pretēji nevajadzētu būt sava veida „skolotājām” un mācīt mazajam lasītājam rakstīt un izteikties plūstošāk, kā arī papildināt vārdu krājumu? Protams, ar vienkāršiem un skaidri saprotamiem vārdiem, nevis vācu valodai raksturīgajiem salikteņiem – „tīģerpīlēm”, „ceļotājēzeļiem” un „kurmjutelefoncentrālēm”, kurus tulkotāja (Inga Karlsberga) labskaņas dēļ gan varēja pārveidot vienkāršākos vārdu savienojumos, taču var jau būt, ka cits lasītājs šo īpatnību uztvers kā interesantu „odziņu”. Lai gan autora izteiksmē un vēstījumā ir dažas nepilnības, stāsti tomēr ir pietiekami savdabīgi un sirsnīgi, un autora izvēlētie varoņi – oriģināli (tante zoss, mazais ruksis un lauva zilajās biksēs jo īpaši!), lai šis krājums kļūtu iemīļots arī Latvijas mazo lasītāju vidū. Un gan jau kādreiz pienāks diena, kad es to palasīšu savai meitai pirms miega.