Suniski pasakainie gadi un citi zvēri reanimācijas nodaļā. Mihals Vivegs "Suniski pasakainie gadi"

Līdzīga čehu literatūras parādība Latvijā ir 2010. gadā klajā nākušais Zdeņeka Jirotkas romāna “Saturņins” tulkojums “Mansarda” apgādībā. Atcerēsimies arī, ka pirms pieciem gadiem Latvijas Nacionālā bibliotēka rīkoja izstādi “Latviešu – čehu literāro sakaru pieci gadsimti”, kuras ekspozīciju veidoja apkopoti materiāli par latviešu un čehu kultūras un īpaši literāro sakaru vēsturi un ar kuru bija iespēja iepazīties arī citu Latvijas bibliotēku apmeklētājiem. Čehu literatūra valdzina, taču, kamēr pats Mihals Vīvegs var svinēt grāmatas dzimšanas svētkus nu jau ar divdesmit svecītēm kādā konditorejas izstrādājumā, mēs viņa daiļrades izzināšanā atrodamies stadijā, kad jaundzimušie ietērpti rāpulīšos. Apņemties lasīt novatora rakstnieka tekstu ir visai drosmīgs gājiens, jo tāpat var nopirkt ēdienu un nezināt, kā gremošanas orgāni pret to reaģēs. Bet tas var kļūt arī par astoto pasaules brīnumu vai Kristofora Kolumba atklājumu. Mihala Vīvega “Suniski pasakainie gadi” itin nemaz nav jāaizmet pagultē vai jāaizsūta “trimdā” uz makulatūras kalniem, drīzāk jau roka stiepjas pēc papildporcijas. Romāna nosaukums var šķist tik optimistisks, ka norādīs pat uz sazin kādām bērnības un jaunības leiputrijām (arī grāmatas noformējumā dominē spilgta dzeltenā krāsa). Taču ironiskais ”suniski” varētu norādīt uz vieglu dienu nožēlojamību. Rakstnieka lietotie absurda, ironijas, asprātību, humora, skarbuma, traģikas, skaistuma un citi “filtri” devuši katram lasītājam iespēju destilēt savu interpretāciju par to, kas tad īsti ir “suniski pasakainie gadi”. Romāna galveno struktūru veido topošā rakstnieka Kvido un izdevniecības redaktora dialogs. Kvido lasa publicēšanai paredzēto stāstu par savu dzīvi, par bērnību, kur centrālā laiktelpa ir mājas. “Suniski pasakainie gadi” sākas ar dzemdību tēlojumu, kas ir gana gaumīgi un asprātīgi izstrādāta aina, jo Kvido priekšlaicīgi piedzimst uz skatuves, kad māte kā statiste piedalās Semjuela Beketa lugas “Gaidot Godo” iestudējumā. Šis ir zīmīgs fakts visa romāna kontekstā, jo arī Kvido ģimenes absurdās drāmas un eksistenciālās cīņas vēlāk vaid pēc jēgpilna atrisinājuma par labu indivīda brīvībai. Kvido stāstījumā tēlu sistēmu veido viņa ģimene, jo „(..) neviens no līdz šim izdomātajiem tēliem nesasniedz pat ne desmit procentus interesantuma, pilnasinības un pārliecības, kura piemita personām fotogrāfijā: tēvam, mātei, Paco, vecmāmiņai Lībai un vectētiņam Jiržījam” (248. lpp.). Tātad Kvido redzesloka centrā iekļūst viņam blakus esošie cilvēki, ko viņš argumentē šādi: „- Es noteikti netaisos zīmēt visu tā saukto ciltskoku un tricināt tā sakuplojušos zarus tik ilgi, līdz no tiem nokritīs kāds miris būvpadomnieks vai Tuna muižas pārvaldnieks, lai man pateiktu, kas es esmu, no kurienes nā,ku un ka Masariks šāvis uz strādniekiem!” (13. lpp.) Ģimenes attiecības ir amizantas, tās nereti mēdz iezīmēt dzimumu atšķirīgo laiktelpu uztveri: vectēvs Jozefs vienmēr nemierīgi steidzas, lai „maucīgā dzīve būtu jau aiz muguras” (18. lpp.), savukārt vecmamma nereti iet pretim zemeslodes griešanās virzienam, lai kļūtu jaunāka utt. Viņu ikdienas dzīve griežas kā raibā karuselī, nekad nav garlaicīgi un apnicīgi. Tieši komiskie atgadījumi tik bieži rotē galveno varoņu dzīvēs, lai gan mēdz pāriet traģiskuma skavās. Pagātnes materiāls romānā kļūst atgriezenisks un tik vērtīgs, lai to neiebalzamētu vai neievietotu sarkofāgos, muzejos vai citās telpās, kur mīt aizvēsturiskie putekļu slāņi. Romāna priekšplānā izvirzās atmiņas – Kvido tās ir nekontrolējamas (tādēļ neiespējami atminēto cenzēt, ko tik bieži pieprasa sociālistiskā reālisma brālis redaktors), viņš izvairās no biogrāfisko detaļu transformācijām, jo saka: „Romāns, tas esmu es!” (248. lpp.) Tādējādi biogrāfiskais romānā kļūst par estētisku vērtību, ar personisko pieredzi un Kvido maņu orgānu uztveri centrā. Paralēli sadzīvei risinās vēsturiski politiskie notikumi, tādējādi ”Suniski pasakaino gadu” varoņi kļūst par staigājošām, fragmentārām čehu vēstures enciklopēdijām, kurās nav tikai vēstures grāmatu skrupulozie fakti – te sakrājusies cilvēciska pieredze. Romāns kārtējo reizi pierāda, ka padomju vēsture literatūras laukā vēl sagaidīs ne vienu vien novatorisku tēlojumu, komentāru vai interpretāciju (autora ievadvārdos gan teikts, ka romānā ir vērojamas gan reālitātes, gan fantāzijas saplūsmes). Kvido ģimenei nākas bieži saskarties ar padomju varas ierobežojumiem, piemēram, atļauto citātu sakarā nav sešdesmit sestā Šekspīra soneta, tādēļ vectēva nāves gadījumā jāiztiek bez moto sēru paziņojumam. Romāns vēsturiski politiskā aspektā rāda dzīvi melos, bailēs, nestabilitātē un nedrošībā, kad šahs metaforiski jāspēlē ar pokera noteikumiem, kad betona un dzelzs konsturētu māju var sagraut ar vienu īkšķa pieskārienu. Padomju realitātes pieredze galvenajam varonim liek aktīvi vērsties pret visa veida autoritātēm, normām, kanoniem, tradīcijām un aizspriedumiem literatūrā. Būdams bez jebkādiem kompleksiem, Kvido iestājas par visatļautības augsto dziesmu. Un tā jebkas (un visvairāk – ikdienišķais) kļūst arī cieņas vērts, apspriežams, analizējams, aprakstāms – šķiet, ka vairs nav jāklusē, drīkst sacīt visu, kas dīcis pēc izlaušanās. 1992. gadā sarakstītie „Suniski pasakainie gadi” gan iekšēji, gan ārēji iemieso kanonu krišanu. Mihals Vīvegs atgādina, ka literatūra ir neierobežota un demokrātiska māksla, nekādi ārējie spēki nevar un nekāds redaktoriņš nespēj autoru kā radītāju ievietot hermētiski noslēgtā telpā: „Es te jūs vienā laidā baru par minimālu pašcenzūru, piktojos, ka jūs ievērojat tikai minimālus ierobežojumus, bet faktiski ir gluži citādi! (..) Jūs taču neievērojat nekādus ierobežojumus! Jūs taču pagaidām sevi necenzējat vispār!” (89. lpp.) Mihala Vīvega tēlojums nav detalizēts (maskulīnais redzespunkts!), drīzāk prioritāri uzmanība tiek pievērsta notikumam, kas atgādina gan Kolumbijas seriālu, gan amerikāņu komēdiju naratīvu. Dažbrīd šķiet, ka romānu itin labi varētu sadalīt, izveidojot īso stāstu krājumu. Absurda un čehu mentalitātes ziņā paliek tas, ka notikumi ģimenes telpā nekļūst par vētru ūdens glāzē, jo tie ir ikdienas būtiska sastāvdaļa, izņemot, protams, padomju laika reālijas, ko autors tendenciozi, nemitīgi interpretē kā draudīgā un svešā kategoriju. Autors mērķtiecīgi tekstā izmantojis arī pirmās personas vēstījuma formas. Kvido dienasgrāmata visprecīzāk un tiešāk atklāj 1968. gada toreizējās Čehoslovākijas okupācijas faktu, kā arī piespiedu došanos uz Sāzavu, ko mēdz dēvēt par Čehijas “Sibīriju”. Dienasgrāmata ir galvenā varoņa meditācijas telpa, tajā refleksijas kļūst plūstošas, kā arī sadrumstalotas, spontānas, spilgtas (jo tomēr paša uztvertas). Interesants ir īso lugu formu izmantojums, jo šajās ainās dominē haotiskums, absurda elementi, sižets ir neloģisks, dialogi un polilogi ir bezjēdzīgi un atkārtojas (te ar vienu kāju Mihals Vīvegs iekāpis Semjuela Beketa rakstības stilā). Romāns noslēdzas ar priecīgo konstatējumu: „(..) komunisma ledi taču kūst.” (262. lpp.) Kvido ģimene kļūst par Atmodas laika lieciniekiem un divu laikmetu robežšķirtnes pārkāpējiem. Varoņu dzīve iegūst citu perspektīvu, īpaši radošās profesijas pārstāvim Kvido, kurš ieraudzījis daiļrades brīvību – izdevniecībā tiek iesniegts Kvido romāna manuskripts, par spīti redaktora sacītajam: „Tas ir treniņbrauciens, pārbaudes mēģinājums vai, teiksim, iesildīšanās aplis, sauciet to, kā vēlaties – taču pirmām, vispirmām kārtām tā taču nav literatūra: pirmais darbs ir gluži parasta kadru anketa.” (228. lpp.) Paša autora atziņas ieskanas caur Kvido tēlu – literatūra ir mākslas darbs. Mihals Vīvegs nošāvis divus zaķus ar vienu šāvienu – pareflektējis par literatūru (ko mūsdienu rakstnieki dara arvien biežāk) un uzrakstījis nelielu sāgu par padomju laika reālijās ieskauto čehu ģimeni. “Suniskie pasakainie gadi” noteikti patiks ikvienam, taču jāatzīmē, ka veiksmīgāka lasītāja un romāmā ietvertās informācijas centrtiece radīsies, ja viens no abiem literārā dialoga dalībniekiem būs 20. gs. vēstures faktu zinātājs. Romāns noteikti tāds ir. Un lasītājs?