Akadēmiskais centrs
Varētu teikt, ka biju gatava kļūt par jebko – pīli, vilku vai jāņtārpiņu –, lai tik spētu būt kopā ar saviem draugiem ekrānā, lai spētu ar tiem kopā apmeklēt karaļvalsts pilis un bēgt no dusmīgas saimnieces pēc pīrāgu zagšanas. Inese Zandere Ievas Jurjānes ilustrētajā grāmatā „Pūces svinības” piedāvā iespēju nokļūt pasaku pasaulē, kas neliek pārvarēt dimensijas vai uzķimerēt laika mašīnu, bet tik vien kā pastaigāt pa Rīgas centru.
„Pūces svinības” varētu salīdzināt ar multeņu radīto efektu, bet Rīgu ar Disnejlendu, kur spējam nokļūt pasakā un satikt savus elkus un pat pieskarties tiem. Grāmatas darbība noris operas apkārtnē, un tās pirmajā atvērumā pat ievietota pilsētas karte. Fabula risinās ap pūci, kura dzīvo operas bēniņos un nolemj rīkot dzimšanas dienas svinības, aicinot putnus no visas apkārtnes un vēlāk radot pamatīgu ļembastu izrādes laikā. Grāmata ir kā parafrāze tautas dziesmai „Zvirbuli, zvirbuli”, kurā pūcīte ieradās neaicināta uz kāzām, bet šeit ir nama mātes lomā. Izlasot darbu un pēc tam dodoties pa tajā pieminētajām vietām, var ne tikai nokļūt literārā darbā vai mazo lasītāju prātos pasakā, bet arī sastapt stāsta varoņus – pīles, kas klīst gar strūklaku, vai vārnas uz operas kāpnēm. Nedaudz grūtāk varētu būt ieraudzīt dzeguzi pie Laimas pulksteņa vai vistas operas parkā un vēlāk 5.tramvajā, bet var jau piedomāt, ka viņas tobrīd ir kādās citās svinībās vai mulst no savas jauniegūtās literāro varoņu slavas. Arī pati izrāde operā, kas atpazīstama pēc ilustrācijām un ko putni izjauc ar savām skaļajām svinībām, ir īsta un pieejama – “Madame Butterfly”.
Ievas Jurjānes ilustrācijas veiksmīgi papildina Ineses Zanderes tekstu ar pamatīgu ironiju. Vien pāris teikumu katrā lapaspusē, taču attēli ir krāšņi un uzverami vairākos iztēles līmeņos. Piemēram, vārnām ierodoties svinībās, tām blakus stāv miesassargi tikpat melnos uzvalkos. Domājams, ka autoru neplānota ironija atrodama arī lapaspusē, kur attēlota vistu ierašanās uz balli: putni drūzmējas starp krāsainām cilvēku kleitām, uz kuru pakaramajiem rakstīts „Martinsine, Leimane. Opolais…”, liekot prātam klīst ap jautājumu, kuras tad ir tās vistas, kas „bija saposušās raibās kleitās”. Mazais lasītājs gan šādā bezkaunīgā pārpratumā varbūt nenonāks. Jautājums, ko mazais lasītājs gan varētu uzdot – kāpēc vārnas pēc svinībām dodas gulēt uz Meža kapiem. Varētu jau stāstīt, ka vārna tāds htonisks putns, kurš klīst pa cilvēku simpātiju marginālijām, vai piedēvēt tām kādas mūsdienu subkultūras, piemēram, gotu iezīmes, tomēr temats paliek vecāku izdomas ziņā, kopā ar pankiem, kas bučojas tramvajā, kamēr vistas virs viņu galvām guļ.
Bērnu grāmatas ir īpašas ar to, ka to mērķauditorija nav to mērķauditorija, proti, tās ir domātas bērniem, bet tie, kas tās pirks vai nepirks, liks plauktā vai neliks, ir vecāki, radi un citi iesaistītie (domājams, bērni nebūtu sacēluši jampadraci par to, ka viņiem liek lasīt, kā Kārlis kļuva par Karlīnu), tātad grāmatai jābūt tādai, lai patiktu viesiem – gan lielajiem, gan mazajiem. „Pūces svinības” noteikti atbilst abiem. Skaistais vāks piesaistīs vecāku uzmanību, bet krāsainās bildes – bērnu, agri vai vēlu apvienojot un krustojot abu pušu intereses vienotā interpretācijas jūsmā. Vecākiem patiks, ka grāmata ir izglītojoša, jo pamāca, ka jāiet gulēt deviņos (mēs taču ceram, ka šādai autoritātei būtu jāsasniedz nepaklausīgas ausis), kā izskatās operā un rada interesi par to. Patīkami, ka grāmata, būdama ceļvedis, ļauj vecākiem novirzīties no ierastā maršruta uz tuvāko bērnu laukumiņu, lai piedāvātu izstaigāt „pūces takas”. Bērni atkal novērtēs pūces viesu nepaklausību un iespēju nokļūt to vidū, cienājot pīles ar maizi un glaudot Džona Armitsteda suni parkā.
Arī literatūrkritiķiem nav nopietnu iebildumu, tik vien kā iepriekšminētie pārpratumi un neskaidrības, kas drīzāk uzjautrina, un jautājums par attēloto bērnu lomu notikumos, kas ir nedefinēta un sporādiska. Tā meitenīte rozā kleitiņā parādās pirmajā atvērumā, tad šur un tur pa vidu un pat uz pēdējā vāka ar pašu pūci rokās, tomēr viņas līdzdalība nav skaidra, lai arī autori apgalvo, ka notikumi attēloti no viņas skatu punkta.
Inese Zandere un Ieva Jurjāne ir radījušas grāmatu par mūsdienu Rīgu, par tās piedāvātajām iespējām nokļūt fantastisku notikumu virpulī. Līdzīgi kā Dens Dimiņš, tulkojot romānu „101 Reikjavīka”, beigās pievienoja sarakstu ar ielu nosaukumiem oriģinālvalodā (sak, ja nu kāds grib izstaigāt Hlīna ceļus vai neceļus), tā arī „Pūces svinības” piedāvā karti, kura ļaus patverties izdomu pasaulē. Autores zina, ko dara, un dara, ko zina, tā kā Inesei Zandere ir jau sen atzīta bērnu literatūras autore, bet Ieva Jurjāne māksliniece ar plašu pieredzi, bet abas kopā operas mīļotājas, kuras sajūt, ko meklē mazais lasītājs, šķirstot bilžu grāmatu vai iemiegot klausoties vecāku balsīs.
