Par grāmatām un modi

Sliktākajā gadījumā dzīves ritums atgrieztos vairāku gadsimtu senākā pagātnē un vispār pietuvotos tādām vērtībām, kādas mūsdienās tiek aizstātas ar modernākām vai netiek izmantotas vispār. Tātad – atgrieztos arī pie tradicionāli izdotajām grāmatām... Un burtiska atgriešanās nav nemaz tik absurds apgalvojums. Kādu laiku pirms Kasperska pēdējā pravietojuma, 2006. gada rudenī laikraksts „Diena” atklāja 20. gadsimta klasikas sēriju, 30 nedēļu garumā piedāvājot lasītājiem iepazīties ar ievērojamākajiem latviešu un pasaules literatūras darbiem. Iecere bija laba, grāmatu atlase – pietiekami saistoša un daudzveidīga. Turpretī būtu jāmin divas neveiksmes: pirmkārt, ļoti vāja grāmatu tipogrāfiskā kvalitāte (tās tika iespiestas Spānijā; lapas krita ārā jau pēc pirmās lasīšanas reizes, “lappuses spogulis” jeb apdrukātā daļa un tās lasāmība bija tādā līmenī, lai sagādātu ikvienam lasītājam galvassāpes); otrkārt – ļoti naivs (bet varbūt vēl jo ļaunāk – pārlieku ambiciozs) reklāmas sauklis. „Diena” sludināja, ka „grāmatas atkal ir modē”. Vai tad līdz 2006. gada rudenim grāmatu lasīšana bijusi vecmodīga? Vai mēs esam aizmirsuši, kādas bija grāmatas to fiziski tveramajā formā, kā mums to cenšas iestāstīt kiberkatastrofu sludinātāji? Tādā gadījumā būtu jāatskatās uz neseno vēsturi. Jāņem vērā, ka no 90. gadiem līdz pat 21. gadu simtenim ļoti daudz tika izdoti kopotie raksti un galvenokārt autoriem, kas vairāku sējumu kaudzes pieredzēja jau padomju gados, mūsdienās gan – bez selektīvas manieres. Cik vien tas bija iespējams, beidzot izdeva memuārus, trimdas autoru darbus. 2000. gadu sākumā situācija sasniedza kulmināciju, jo tad tiek izdoti neskaitāmi akadēmiski darbi, krājumi, antoloģijas, hronikas; tiek pabeigtas tādas grāmatu sērijas, kas bija iesāktas vēl Atmodas laikos. Laika posmā starp 2001. un 2003. gadu grāmatu izdevniecībai Latvijā tiek piešķirti vislielākie līdzekļi; 2000. gadu vidū sākas otrais kopoto rakstu izdošanas “bums”, apgādu sērijas aktualizē arīdzan pasaules literatūras klasiku. Faktiski līdz pat 2008./2009. gadu mijai, kad visas jomas valstī bija pārmākusi dižķibele, grāmatu izdevniecība Latvijā bija ļoti augstā līmenī (tieši kvantitatīvi). Šeit nu vajadzētu jautāt, vai grāmata kā modīgs aksesuārs par tādu kļūst vai tieši pretēji pārstāj būt tādēļ, ka mēs lūkojamies uz grāmatu izdošanas potenciālu, vai drīzāk uz grāmatu lasīšanas apjomiem. Tas būtu diezgan strīdīgs jautājums, kuru diez vai spētu objektīvi atklāt pat kāda socioloģiski orientēta prakse. Protams, mēs varētu spekulēt ar faktu, ka mūsdienās cilvēki grāmatām vairs nepievēršas tādā mērogā kā pirms dažiem desmitiem gadu. Padomju gados nebija iedomājama situācija, ka, viesojoties kāda cilvēka mājoklī, nebūtu manāma neviena pati grāmata, jo tas nozīmētu, ka namatēvs/namamāte izrādītos nelasoši! Pašlaik tā var gadīties, jo tam ir visi labvēlīgie rašanās un pastāvēšanas apstākļi. Tādējādi reklāmas sauklis ar grāmatu atgriešanos modē un to vājā tipogrāfiskā kvalitāte kā divi būtiski faktori viens otru atsver, jo ar savu pieteikumu ierāda galveno ceļu – gluži argumentēti liek ikvienam interesentam atgriezties pie grāmatām, kuras toreiz bija iespējams iegādāties par 2,99 Ls (gab.) Bet, ja reiz grāmatas piedzīvo tādu izdošanas ”bumu” tieši metienu skaita ziņā, tas nozīmē, ka lasītājam un pircējam ir jābūt. Pieprasījums nosaka piedāvājumu. Pirms sešiem gadiem vēl bija, taču pašlaik vairs nav iegādājami 90. - 00. gados izdotie kopotie raksti. Labākajā gadījumā var paveikties uzskriet virsū kādai aizmirstai grāmatu kaudzītei noliktavās vai arī iegādāties “lietotu literatūru”. Tas atklāj gluži citu, taču nebūt ne mazāk nozīmīgu un šīs sarunas tematikai neatbilstošu jautājumu par grāmatu apmaiņu starp lasošiem un nelasošiem ļaudīm. Vairākas bibliotēkas uzsver grāmatu trūkumu, turpretī citas – to pārdaudzumu. Situācijā, kad noteiktas lasītavas vai abonementa nodaļas vairs nepieņem grāmatu dāvinājumus, noder plauktiņi, kuros lasītājs var dalīties ar citiem. Īpatni ir palūkoties uz šo plauktiņu aizpildīšanās vai iztukšošanās tendencēm. Tas, starp citu, būtu vērtīgs temats kādai nopietnākai, zinātniskākai sadaļai, jo novērojumi liecina, ka bibliotēkas apmeklētāji (vai arī mērķtiecīgie šī plauktiņa apmeklētāji) labi orientējas vērtīgas un mazāk vērtīgas literatūras atlasē. Atliek parādīties kādai patiešām labai grāmatai, un pēc kāda laika tā tiek dedzīgi “adoptēta”. Antropoloģiskā aspektā ir labi zināma cilvēka kā kolekcionāra iedaba. Tas, protams, var izpausties ļoti individuāli, tāpat kā sasniegt arī otro galējību – situāciju, kurā jūsu kaimiņi spiesti uz atkritumu urnu stiept Andrieva Niedras kopotos rakstus, jo tos ar laiku sāk “izspiest” daudz aktuālāki priekšmeti un literatūra. Varbūt esmu pārlieku attālinājies no galvenās domas, runājot vien par grāmatām, taču neiepazīstinot ar otro – to daudzus gadsimtus uz priekšu orientēto – elektronisko alternatīvu. Ļaudis grāmatas sākuši lasīt datoros, pēdējos gados – sevišķi lasīšanai piemērotos rīkos. Protams, grāmata – tā ir informācijas vienība. Tātad, informācijas, kuru iespējams izdalīt visdažādākajos formātos, ja vien saglabājam pašu svarīgāko pamatnosacījumu – iespēju šo informāciju uztvert, saņemt. Tiktāl mūsdienu tehnoloģijas grāmatām pāri nedara. Bet kam tiek nodarīts pāri? Nostaļģijas māktajam grāmatu tārpam? Bibliofilam? Vai to informācijas vienību, uz kuru lūkojamies caur ekrānu (vienalga, lielu vai mazu, portatīvu vai nepārnēsājamu), varam vairs nosaukt par grāmatu? Tai ir lapaspušu numerācija, ievēroti ortogrāfijas nosacījumi, iespējams, pat ekrānam pielāgots reālistisks grāmatu vizuālais izskats (proti – tintes, drukas efekts). Taču kas elektroniskajās grāmatās trūkst? Grāmatas smaržas, lapaspušu čabēšanas, tās graudainās, varbūt raupjās, bet tikpat labi glancētās lapaspuses sajūtas starp pirkstiem, to pāršķirot. Trūkst tās sajūtas, kad, laižoties miegā, grāmata paliek kaut kur atvērta uz lasītāja krūtīm. Trūkst eleganti (vai šausmīgi) veidoto apvākojumu. Galu galā – trūkst pašu fiziski sajūtamo grāmatu! Tiek atrisināta telpiskā problēma, bet lasītājs piepeši var justies aplaupīts, jo vairs nespēj stāvēt iepretim grāmatplauktam – uz galda stāvēs neliela ierīce, kura būs grāmatplaukts. Tajā tagad slēpsies visa lasītāja bagātība! Katras paaudzes pārstāvji nostājas pretī kādām jaunām strāvām, kas ir neizbēgami raksturīgi cilvēka iedabai. Vienīgais faktors, kas izprovocē „Kur paliek?” jautājumu, ir laiks. Laikam arīdzan ir tendence nolikt lietas pie vietas, un tas rādīs, kas paliks pēc grāmatām un to imitācijām.