Akadēmiskais centrs
Jā, atzīšos, neesmu pats kaismīgākais nacionāli noskaņotais patriots, daudz vairāk cienu ar šādiem māņiem nenoslogotus prātus, bet tas nav svarīgi – katram taču ir savas pārliecības un ticības, kas veidojušās uz atšķirīgu, individuālu ietekmju bāzes. Tāpēc manam patriotismam nav nekāda sakara ar valsti – es esmu literatūras patriots. Jebkādas literatūras jeb literatūras pašas par sevi – bez nacionālām, valstiskām, teritoriālām, ģeogrāfiskām vai kādām citām robežām. Un varbūt tas ir uzskatāms par manu atbalsta punktu.
Atceros, bērnības mājās laukos vienā no istabām stāvēja smaga koka sekcija, kuru vecmamma bija likusi vectēvam pasūtināt speciāli šai istabai, bet, kas, vecmammai par skādi, tika izgatavota par smagu un neērtu. Kaut kas sarunā starp vecmammu un vectēvu vai vectēvu un izgatavotājiem nogāja greizi, jo sekcijas bīdāmie stikli nebīdījās un plauktos iesprostotie trauki kļuva drīzāk par izstāžu eksponātiem, jo tos visai reti no sekcijas vairs varēja izņemt. Tā trauku sekcija, man par laimi, drīz vien atrada sev citu uzdevumu – tajā tika noglabātas grāmatas. Smagā sekcija bija it kā divdaļīga, un kā šodien atceros – vienā pusē tajā bija salikti Raiņa Kopotie raksti, sajaukti ar jubilejās, par sasniegumiem darbā, skolu beigšanās, Sieviešu dienā dāvinātajām padomju laika grāmatām. Tur bija „Tēraudkaluma cilvēki” un tamlīdzīgi teksti , kuru liktenis bija tikt dāvinātiem, bet palikt neatvērtiem, - nu, tāpat kā Raiņa Kopotajiem Rakstiem (vēl joprojām brīnos, kāpēc tie līdz šīs sekcijas plauktiem vispār nonāca!). Savukārt otrā sekcijas pusē, kas bija nedaudz mazāka, jo dalīja grāmatām atvēlēto vietu ar skapīti, kurā glabājās dzintara krelles un sudraba gredzeni, stāvēja septiņdesmito gadu „Karoga” numuri – daudz, iespējams, visi. Un manā prātā, kad es stāvēju pretim šiem plauktiem, nebija nedz dusmu, nedz sāpju par to, ka šeit nav citu grāmatu, es patiesi priecājos par grāmatu kā tādu – ka tā ir, pastāv un eksistē, manā mājā, manā plauktā (ok, vecmammas mājā un plauktā, bet enīvei). Lūk, mans atbalsta punkts! Un vairāk neko arī nevajag. Tāpēc brīdī, kad mans labs draugs un talantīgā kolēģe Jūlija ierosināja pašām radīt telpu literatūrai, nešaubījos, ka tas būtu nepieciešams.
Tā mēs esam iekrituši dziļā Ubi Sunt esamībā, kas izkūņojusies no sākotnējām šaubām, neticības un neuzticības mums un mūsu pārliecībai, dīvaini augstprātīgai attieksmei un mājieniem par kāda neiederību projektā, nepamatotām baumām un muļķīgiem ierakstiem tviterī vai komentāriem feisbukā. Katram savs atbalsta punkts, tā teikt. Un varbūt taisnība bija tam viedajam cilvēkam, kura nosodījums caur vairākām atbalsīm sasaucas ar Knuta Skujenieka teikto, ka vajag vairāk radīt no jauna, nevis atjaunot. Turklāt viss ir iespējams, ja paļaujas uz savu atbalsta punktu!
