+
Atdzejotājs Guntars Godiņš ir atradis īpašu „atslēgu”, kā savdabīgu dzeju (dzeju, kas nav literārajā valodā, bet gan dienvidrietumu somu valodas dialektā) „pārnest” uz latviešu valodu: ja šī dzeja, kurai dialekts viennozīmīgi piešķir gan īpašu kolorītu, gan „garšu” un pat attieksmi pret dzīvi, esamību, kā arī būtībā ir viens no galvenajiem Heli Lāksonenas „trumpjiem” jeb „dzejas instrumentiem”, tiktu atdzejota, respektējot saturu, bet ignorējot formu (dialektālo „ietērpu”), Lāksonenas dzeja zaudētu, tā kļūtu kaila, neuztverama. Taču šobrīd, lasot „kad gos smei”, var sajust „atmosfēru” un tuvināties dzejnieces visnotaļ nesamākslotajai, tiešajai, cilvēciskajai dzejas pasaulei, kas brīžiem atgādina ārēji skarbu, mazliet izaicinoši „lecīgu”, tomēr sirdī jūtīgu piejūras reģiona indivīdu, pār kuru ne mazums vēju pūtuši un kuram arī šajā „modernajā laikmetā” izdevies saglabāt ciešu saikni ar dabu, dabisko. Turklāt „kad gos smei” ir vērtīgs izdevums ne vien tāpēc, ka latviešu lasītājus iepazīstina ar mūsdienu Somijā populārās dzejnieces H. Lāksonenas daiļradi, bet arī tāpēc, ka šādā „rakstu piemineklī” ir iemūžinātas kāda īpaša valodas iezīme, tās savdabība.
-
Atdzejotājs kā vispiemērotāko H. Lāksonenas dzejas atveidei latviešu valodā ir izvēlējies Vidzemes lībisko izloksni – somu valodas nezinātājiem, nemaz jau nerunājot par somu valodas dialektālo atšķirību nezinātājiem, dzejas baudītājiem, atliek vien pieņemt, ka tieši šis dialekts visprecīzāk raksturo H. Lāksonenas dzejas pasauli, ka tieši šī sajūta ir tā īstā, „pareizā”, vislīdzīgākā tai sajūtai, ko, piemēram, izjūt somu lasītājs, literārās somu valodas runātājs, lasot H. Lāksonenas dzeju oriģinālvalodā. Pilnībā nepārvaldot līdz pašām dzīlēm abas valodas, nekad neuzzināsim, vai mūsu priekšā stāv visautentiskākā H. Lāksonenas dzejas „es”, kāda vien var būt, vai tomēr kāda cieši radniecīga „dzejas māsa” no Igaunijas pierobežas. Taču lasītājam jāuzticas atdzejotājam, un, iespējams, tieši šajā uzticībā „dzimst” īstais Heli Lāksonenas dzejas baudījums.
VĒL