Vitamīnu koncentrāts. Inese Zandere “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti”

Jā, beidzot dzirdēju vārdus – bērnu literatūrā. Pačukstēšu priekšā: Ineses Zanderes jaunajā dzejoļu krājumā, kas papildina bērnu literatūras garumgaro kreļļu virteni. Grāmata “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti” ir Ineses Zanderes artava bērnu oriģinālliteratūrai un tapusi sadarbībā ar Bērnu slimnīcas fondu un laikraksta “Diena” labdarības akciju “Saulainas dienas mūsu bērniem!”. Bērnu literatūras kritika bieži ir izraisījusi polemikas viļņus. Tagad jāmin jau zināmas patiesības. Mūsdienu kritika minimāli pievēršas bērnu literatūrai, tādējādi nevaram izsecināt, ko īsti no tās sagaidām, kādas ir estētiskās vajadzības un bērnu literārā gaume. Raksti par bērnu literatūru tikai informē un rekomendē, trūkst padziļinātas analīzes un vērtējuma. No izdotajām oriģinālgrāmatām recenziju piedzīvo tikai retā, nevienā preses izdevumā nav bērnu literatūras nodaļas, tātad periodikas loma bērnu literatūras kritikā ir neliela, jo, lai arī raksti vai recenzijas par bērnu literatūru parādās, šīm publikācijām piemīt epizodisks raksturs. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt... Bet! Nenoliegsim, ka latviešu bērnu oriģinālliteratūras īpatsvars palielinās un ir kvalitatīvs. Lai gan 21. gadsimta kā tehnoloģiju laikmeta nozīme pieaug ar ātrumu vairāk nekā 299 792 458 metri sekundē, tomēr katras jaunas bērnu grāmatas izdošana pierāda, ka ne televizors, ne dators nespēj aizvietot ilustrāciju pilnas grāmatas, vecāku un vecvecāku stāstītās un lasītās pasakas. Inese Zandere viennozīmīgi ir jaunākās bērnu literatūras spilgta un ražīga autore, kuras daiļradi kā Ziemassvētkus gaida gan bērni un viņu vecāki, gan režisori un komponisti, lai taptu kopīgi projekti. Rakstnieces dzejas aktualitāti un popularitāti pierāda interesanti fakti: piemēram, 2008. gadā trešo izdevumu piedzīvojusi vispopulārākā Ineses Zanderes bērnu grāmata “iekšiņa un āriņa”, kas dienasgaismu ieraudzīja jau tālajā 2002. gadā. Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra 2006. gada aptaujā minētais dzejoļu krājums kā vienīgais mūsdienu bērnu literatūras darbs iekļuvis simtniekā. Autore, krājumā, izmantojot lielos sākumburtus, liek sasprindzināt uzmanību, iemācīties un bagātināt ar slimnīcu un slimībām saistīto leksiku, tādējādi bērna apziņā pakāpeniski nostiprinās dažādi jēdzieni, un dzeja veic informējošu funkciju, jo paplašina bērna faktoloģisko zināšanu klāstu. Jāatzīmē, ka autore neapgrūtina mazo lasītāju ar informācijas blīvumu, faktoloģisko klāstu iezīmējot tikai minimāli. Autores dzeja veic arī audzinošu funkciju – caur neuzbāzīgām pamācībām mēģinot ieviest izpratni par morālo vērtību balstiem. Liriskais “es” ir ģimenes, draugu un dzīvnieku (gan iedomātu) sabiedrībā, un šos faktorus var uzskatīt par noteicošajiem Ineses Zanderes dzejas cilvēka izveidē. Turklāt viens no pēdējiem krājuma dzejoļiem apliecina mākslas nozīmi, liriskais “es” teic: „Atnes katru dienu somā / to, ko gaidu, to, ko ceru, - / ne jau lielo našķu tūtu, / ne jau tēju, lai to dzeru, / ne jau tīros mutautiņus, / ne jau siltās mājas čības... / Atnes jaunu Grāmatiņu, / izārstē no garlaicības!” (27. lpp.) Šis piemērs ir dzejnieces apzināti virzīta didaktika: bērniem jāpieņem grāmatas kā vienus no labākajiem un uzticamākajiem draugiem un jāietver savā ikdienā grāmatu lasīšana kā interesants process. Krājuma kvalitātes zīmi nosaka jau uz grāmatas pēdējā vāka paustais mesiāniskais vēstījums (grāmata, kas palīdz bērniem veseļoties un nebaidīties no ārstiem), nesamākslotā tēlainība, kā arī daudzveidīgā tēlu sistēma, ar interesantiem un saistošiem īpašvārdiem piepildīta. Inese Zandere, protams, neaizmirst priekšmetiskās pasaules lomu, kuru viņa padara dzīvu un kustīgu: „Gultiņa kā kuģis brauc, / Gultiņa kā vilciens trauc, / Gultiņa kā zirdziņš nes, / šūpina kā šūpoles!” (3. lpp.) Skaitāmpantu azartiskums slēpjas formas, valodas un ritma rotaļās. Inese Zandere dzejoļu krājumā neattālinās no šīm niansēm, jāuzsver vieglais valodas plūdums: „Skrien ar asu, asu, asu, / skrien ar asu adatiņu / šurpu Šļirce aša, aša / un man zāles iešļircina.” (22. lpp.) Dažkārt gan skaitāmpanti ir pārāk gari, taču tam ir attaisnojums, jo, atrodoties kādā ārstniecības iestādē garlaicības migā vai kopā ar iepazītajiem draugiem, būtu laiks tos izlasīt un pat iemācīties no galvas. Autore īpašu uzmanību pievērsusi arī atskaņu sistēmai, kas bērniem bieži paliek atmiņā. Turklāt Ineses Zanderes skaitāmpantus noteikti var izmantot, lai attīstītu runas prasmes. Bērnu literatūrā būtiska ir tekstuālā un vizuālā materiāla mijiedarbe. Lai gan mākslinieka Reiņa Pētersona vizuālais noformējums piešķir papildus nozīmi Ineses Zanderes radītajam tekstam un organiski savijas ar to, tomēr, ja jau grāmata tapusi ar fonda un akcijas, kas paredzēta bērniem, sadarbību, būtu pat aizraujoši, ja grāmatā tiktu iekļauti bērnu zīmējumi (kas padarītu grāmatu vēl emocionālāku) vai vismaz tiktu atstātas kādas lapaspuses kā brīva vieta asociācijām. Protams, ja mazais lasītājs pats vēl tikai akustiski uztver, kā vecāki, bērnudārza audzinātājas vai auklītes runā skaitāmpantus, tā veicinot iztēles attīstību, kas savukārt paplašina bērna redzesloku, mākslinieka ilustrācijas top iederīgas, baudāmas, komiskas un asprātīgas, akcentējot, ka slimošana bērnu pasauli nemaina, radot iespēju radošai un dzīvespriecīgai ikdienai kopā ar draugiem un rotaļlietām. Mākslinieks ar ilustrāciju palīdzību šo grūto dzīves pusi (slimošanu) kā iluzionists pārvērtis draiskā notikumā. Šī grāmata varētu pretendēt uz transformāciju animācijas īsfilmā kā neliels ieskats vienas tematikas iepazīšanai, kuru ar savu balsi lieliski papildinātu aktrise un dažādu labdarības projektu vadītāja Katrīne Pasternaka. Ineses Zanderes skaitāmpanti laikā, kad aiz loga kļūst aizvien vējaināks un drēgnāks, kad ziema sev līdzi nes iespēju saslimt temperatūras svārstību dēļ, pavisam noteikti ir ieteicami kā karsta liepziedu tēja ar medu un ķiplokmaizi veselības stiprināšanai gan maziem, gan lieliem!  Dzejniece krājumā “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti” izvēlējusies vienu tematiku, kas ne brīdi nemaina savas koordinātas. Ineses Zanderes dzejas liriskais “es” (bērns) ir slimību ielenkumā mājās un slimnīcā. Tematiski autore iziet loku caur visām slimošanas fāzēm, sākot jau ar saslimšanas faktu un beidzot ar tik bērnībā iemīļoto bērnu spēli “dakteri”, kad liriskais “es” jau ir atveseļojies un iejūtas Gudrā Daktera lomā, ārstē savu piecgadīgo māsu un ar šīs spēles palīdzību vēlreiz pārdzīvo un izdzīvo realitātes ainas, veidojot komunikāciju ar savu rotaļbiedru. Slimnīcas skaitāmpanti bērniem kļūst par mēģinājumu ar ritmizētas un labskanīgas valodas palīdzību pārvarēt slimības, kas, šādā aspektā skatīti, atgādina latviešu folkloras buramvārdu specifiku, kā arī psiholoģisko diskomfortu, kas bērniem parasti rodas slimojot un apmeklējot ārstniecības iestādes un ar to saistīto personālu. Skaitāmpantu skandēšana “apvārdo” slimības un bērns atveseļojas, tādēļ tie metaforiski aizstāj plāksterus, aspirīnus un ibumetīnus un psiholoģiski palīdz, uzmundrina un ievieš pārliecību, ka oāze, kurā mājo labais, ir tepat. Viens no dzejnieces trumpjiem ir centieni neidealizēt pasauli, rādot mūsdienu pasaulē dzīvojošu bērnu, nevis to, kas atrodas aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām zemēm. Šī nav dzīve bez šķembām, ir arī nepatīkami uzbrukumi, tā grāmatas kontekstā par svešā un bīstamā ienaidnieka tēlu kļūst slimības, kas iztraucē ikdienas ierasto ritmu: „Trokšņi klusīs, soļi rims, / nevar skraidīt bērniņš slims...” (3. lpp.)