Atgriešanās Itakā. Jānis Rokpelnis "Rīgas iestaigāšana"

Ak, šis paziņa nāk no Sarkandaugavas – vai arī viņš ik vakaru dzird Kundziņsalas puses industriālo burzmu? Ak, šī jaunkundze no Iļģuciema – diezin, cik bieži tā dodas pastaigās pa Dzegužkalnu? Ak, Pļavnieki – vai arī viņi un viņas izjūt dzelzsbetonu, tāpat kā to pirms gadiem 30 izjuta dzejnieks Klāvs Elsbergs? Tādējādi izveidojas vesels asociāciju režģis. Fantasmagoriski apmāti centieni sapludināt cilvēku ar pilsētu. Cilvēka kultūru, vēsturi un untumus ar pilsētas kultūru, vēsturi un – jā, visnotaļ – untumiem. Jānis Rokpelnis šo fantasmagoriju realizē, iestaigājot Rīgu. Jaunajā grāmatā tiek piedāvātas absolūti visas (32 gab.) „Rīgas iedzimtajos” (1997.) publicētās esejas, garstāsts jeb nostāsts „Modus” un 20 jaunas esejas. Jaunās esejas tapušas pārsvarā 1998./99. un 2010./11.gadā. Kādus gadus desmit, tātad, rakstnieks Rīgas staigāšanu ir izlaidis. Apgāds Mansards pēdējā laikā veiksmīgi atdzīvina pirms vairāk kā 10 gadiem iznākušu, taču nebūt ne aizmirstu oriģinālliteratūru – līdzās „Rīgas iestaigāšanai” nesen izdots arī Gundegas Repšes „Pieskārieni. Kurts Fridrihsons”. Tas ir apsveicams solis, ja ņem vērā mūžīgo pieprasījumu pēc 90. gados izdotās, savulaik izpirktās literatūras. Eseju krājumu šoreiz ievada „Modus”, kas vienlaikus ir krājuma kontrastējošākais materiāls, jo: 1) nav vis eseja, atvainojiet(!), pastaiga, bet gan nostāsts; 2) spēcīgi atgādina Visvalža Lāma „Abadona miera” uzburtās noskaņas – latvieša 20. gs. otrās puses pārsātinātās vēstures šķērsgriezumu, atklājot visas sociālistiskās vides tumšās puses (vēlāk Rokpeļņa kungs pasmejas par veiksmīgo sociālistiskā reālisma metodes realizāciju – arī tas acumirklī liek atcerēties tieši šo V.Lāma darbu). Rokpelnis šeit aizplūst no pagātnes tagadnē, sintezējot sevi ar sava nostāsta centrālo personu. Jāuzsver, ka šāda autora iecere funkcionē visnotaļ veiksmīgi, jo, apzināti/neapzināti (par to iespējams strīdēties) izvēloties Baibu Puzinu par savu vienaudzi, autors ļoti spilgti spēj demonstrēt Padomju Latvijas dzīvi 50. - 60. gados. Būtībā varētu teikt, ka autors runā Puzinas balsī, tikai – saviem vārdiem. Tāds stils raksturīgs arī atsevišķām esejām, taču nesaglabājas viscaur grāmatai. Ar vārdu „mode” autors šajā „nostāstā” veicis virkni rotaļu – modi saistot ar “dzelzs priekškara” tekstilizstrādājumu likteni, Rietumu un Austrumu kultūru tendenču sadursmi (šeit „mode” tiek vienādota ar sociālām tendencēm vai cilvēku kultūru), klaji pasmejoties par komunistu konstruētu vidi un cilvēku tajā. Tiek demonstrēti jaunības elki un ienaidnieki, šķēršļi un sāpju ceļi. Satīrisks dotajās desmitgadēs kļūst gan varas tendencēm sekojošais pakalpiņš, gan absolūtais dumpinieks (nenocenzējamais „kazists” un hipijs). Tādējādi tas kļūst par lielisku materiālu visu paaudžu lasītājiem – gan tiem, kas sevi spēj identificēt ar minēto laiku, gan tiem, kas iespaidu par padomju laikiem guvuši no dažādiem avotiem un piedēvējuši tiem kādus raksturīgākos stereotipus. Rokpeļņa kungs lielu daļu šo stereotipu ceļ lasītāja priekšā uz paplātes un pieklājīgi, varbūt pat nedaudz kautri smejas: Jā, tādi mēs bijām! Rīgas iedzimtie tiek apgūti, pakavējoties pie noteiktām personībām. Ar katru no tām mēs novērojam zināma veida unikālu ķīmiju; ar atsevišķām personībām Rokpelnis sevi zināmā mērā identificē (sevišķi spilgts piemērs – esejas izskaņā par Uldi Stabulnieku). Kas gan šajās esejās ir tik ļoti saistošs? Žanrs pēc savas būtības šķiet pārlieku izplūdis. Mūsdienu izpratnē zudusi robeža starp nojēgumiem „domraksts” un „eseja”. Rokpeļņa kunga esejās saistošs izrādās sentiments. Savulaik Imants Ziedonis „Kurzemītē” sentimentu nodēvēja par „vislētāko ieroci”. Jāatzīst, ka tie ir bijuši ļoti trāpīgi vārdi. Uz sentimenta rēķina lasītājs ir pats spiests kļūt par pūļa cilvēku. Varbūt pat par rīdzinieku, ja vien lasītājs jau tāds nav. Tādā gadījumā gan – ne tīrasiņu (vai arī etnisku – pēc J. Rokpeļņa vārdiem). „Rīgas iestaigāšana” ir fundamentāls pierādījums tam, ka laiks literatūru spēj „nogatavot”, padarīt to piesātinātāku. Ja eseju krājuma iznākšanas laikā lasītājs vēl īsti nespēja apzināt, novērtēt agrīni postsociālistisko galvaspilsētu, tad tagad lasītājs to spēj. Un ne tikai spēj, bet pat vēlas. Lasītājs patērēs Rokpeļņa kunga esejas, jo vēlēsies atgriezties. Un atgriešanās ir ļoti būtisks atslēgas vārds „pastaigu krājuma” ietvaros. Tagad, 2012.gadā, eseju krājums paver unikālu iespēju atgriezties agrākajā Rīgā – rīdzinieku Itakā. Nevajadzētu gan pārprast un uzskatīt šo krājumu par vienvirziena sentimentāli kodētu vēstījumu par visu aizgājušo, visu labo pretstatījumā visam pienākošajam, visam ļaunajam (pļavas un bērnības takas – šķietami lauciniecisko Rīgu nomaina vēsi, futūristiski dzelzsbetona labirinti). Nebūt nē. Rokpelnis lieliski parāda to, ka, mainoties sarunu (lasīt – pastaigu) biedriem, mainās arī dzīves izpratne. Par ļoti būtisku eseju šajā krājumā varētu uzskatīt pastaigu ar arhitektu Pēteri Blūmu, kurā uzsvērta ideja par visu mainīgo. Proti, Rīgai IR jāmainās, jo „pārmaiņu tieksme Rīgai ir iedzimta”. Kurš gan spēs izjust savu pilsētu labāk nekā tās iedzīvotājs? Bet varbūt būtu jārunā par vienu veselu, neatdalāmu organismu: „Viss notiek vien ierasti brīnumaini. Varbūt tāpēc, ka Rīga, kā stāsta, nav gatava? Varbūt tāpēc, ka galīgi gatavi neesam mēs.” Šeit atklājas kāda būtiska atziņa: nevis kultūras darbinieki ir iekarojuši Rīgu, kā tas latviešu literatūrā bieži raksturīgi, bet gan Rīga iekarojusi viņus. Ievilkusi sevī, savā urbānajā režģotnē, ieguvusi viņu simpātijas. Autors šādu aspektu gan neakcentē, taču ideja nepārprotami caurstrāvo teju vai visas esejas. Pieļauju arī domu, ka atsevišķiem lasītājiem varētu ne tik ļoti interesēt personības dzīvesstāsts (izmantot šo krājumu akadēmiskam mērķim – iegūt vairāk informācijas par kultūras darbinieku curriculum vitae, būtu vairāk nekā rupja kļūda), bet gan tieši šis miniatūrais Rīgas mikrorajonu impresiju skicējums. Zināma veida analoģija saskatāma ar 90. gadu beigās iznākušajām Egila Zariņa „Slavenību pavārgrāmatām”, kuras arī lasītāji ar interesi caurskatīja ne tik ļoti personību, bet gan procesa (gardēža baudas) dēļ. Nu, un kā papildus labums tiek iegūts dotās desmitgades personību ansamblis (fonā): piemēram, Rokpeļņa kunga pastaigās noķertais Miervaldis Polis Egilam Zariņam „pavārgrāmatā” demonstrē reņģu gatavošanas prasmes. Zinātājiem (vecāku paaudžu pārstāvjiem) esejas var sagādāt baudu arī Rokpeļņa leģendārās personas dēļ. Nezinātājiem – esejas sagādās papildu motivāciju pievērsties LPSR 60./70.gadu mijas kultūras aizkulišu pētniecībai. Rokpeļņa kunga valoda ir plūstoša kā dzejprozā; tieši tas ievērojamo eseju kvantumu pārceļ no publicistiski vienveidīga materiāla uz daudz eksotiskāku kategoriju. Autors raksta it kā izklaidīgi, gaisīgi un rotaļīgi, apspēlējot gan personības, gan vēsturi, gan pilsētu. Un tieši šeit slēpjas veiksmes atslēga: vēsture un pilsēta TIEK apspēlētas. Rotaļa ar valodu un subjektīvām sajūtām pārvēršas par modernu (pats galvenais – personīgu!) vēstures lekciju. Piemēram, „pastaigā” ar Valentīnu Jakobsonu lasām: „Tramvajs meta līkumu pa tagadējo A.Sakses ielu, kura nedz toreiz, nedz šoreiz neved ne pret kādiem kalniem.” Šādā veidā tiek pārbaudīta lasītāja erudīcija (atkal jau atgriežamies pie zinātājiem/nezinātājiem). Teksts veidots pietiekami asprātīgi un pārdomāti – lasītājs sevi pilnībā apbalvo tikai tādā gadījumā, ja ir spējīgs uztvert Rokpeļņa kunga lielisko humoru, kurā (literatūras) vēsture sapludināta ar cita veida kontekstiem (šķiet, ka visvairāk sevi apbalvos antīkās kultūras un sociālistiskā reālisma priekšzīmīgo epopeju pārzinātāji). Grāmatas esejmateriāla unikalitāte slēpjas tā spējā pārvarēt laiku. Kopš „Rīgas iedzimtie” ieraudzīja dienasgaismu, ir pagājuši 15 gadi, ir nomainījušās paaudzes. Tas, kas ir bijis unikāls 90. gadu vidū – presē publicētās „pastaigas” – tagad saglabājas tikpat brīnišķīgs šo fenomenu nepieredzējušajai lasītāju paaudzei. „Pastaigu” burvība atklājas detaļās. Par piemēru varam ņemt to pašu „Kazu”. Leģendāra vieta, par kuru autora paaudzes kultūras darbiniekiem netrūkst piesātinātu atmiņu. Šādās atmiņās Rokpeļņa kungs atgriežas savu pastaigu aizsākumos – 1993.gadā, kad daudziem par brīnumu „Kaza” uz dažiem mēnešiem atsāk savu darbību. Tagad Vaļņu iela ir pārvērtusies līdz nepazīšanai – tūristu un smalku salonu pārkaitēta, tā noslēpj jebkādas leģendāro kafejnīcu (turpat taču bija arī „Skapis”!) pēdas. Ar to visu vēlos uzsvērt šo eseju īpatnību riņķot laikā. Pirms 19 gadiem sentimenta vilnis atgādināja tolaik 25 gadus seno vēsturi, šodien sentimenta vilnis atgādina 19 gadus senu vēsturi. Piekritīsim Rokpeļņa kungam – tā vien “iznāk, ka pagātne ir sinonīms eksotikai”. Apgāds Mansards ir trāpījis desmitniekā, jaunajā izdevumā neatmetot vecās esejas. Lasītājam ir unikāla iespēja iepazīt tādu pilsētu R., kādu to redzējis pats Rokpelnis un pārējie 50+ cilvēki. Lasītājam nav noteikti jābūt fanātiskam rīdziniekam; galvaspilsētu caur esejām var iepazīt jebkura vecuma, jebkuras pilsētas, mazpilsētas, pagasta iedzīvotājs. Kā lielisks kompanjons „Rīgas iestaigāšanai” noder iepriekšējos gados (2001.-2009.g.) iznākušās „Rīgas ielas” sērijas enciklopēdijas, kuras aptver galvaspilsētas ielu fundamentālos vēsturiskos faktus. „Rīgas iestaigāšana” tādējādi kļūst ne tikai par vienkāršu lasīšanas baudas procesu. Tā kļūst par veselu pētījumu, ja vien lasītājs patiesi vēlas izsekot līdzi autora ceļiem un neceļiem. “Pētot dzīvi, iegūt garšu pēc fakta”, kā reiz intervijā ar Egīlu Zirni savu pieredzi nostāsta „Modus” tapšanā atklājis Rokpeļņa kungs. Jāatzīst, ka nepamet vēlme „Rīgas iestaigāšanu” salīdzināt ar „Rīgas iedzimtajiem”. Šeit jāmin, ka 2012. gada izdevumā būtiski pietrūkst Māra Čaklā viedā priekšvārda, kuru gan, var pieņemt, redakcija nolēmusi nepārcelt ētisku un loģisku apsvērumu dēļ: Čaklais šo ievadu rakstīja pilnīgi citai grāmatai, citam eseju kopojumam. Tāpat arī pietrūkst „Rīgas iedzimto” ilustratīvā materiāla – fotogrāfiju, kas pie šķietami publicistiskā stila tīri labi piestāvēja, radot zināma veida harmoniju starp „pastaigu” saturu un formu. Autors arī jaunākajās esejās nav atteicies no savu iepriekšējo eseju „rokraksta” – humoristiski piedēvēt zināmākajiem galvaspilsētas objektiem antīko kultūru mantotos apzīmējumus (lielākoties šādi tiek izsmietas padomju gadu „monstru” celtnes, bet ne tikai: arī Bastejkalns acumirklī spēj transformēties par Olimpu; un kādēļ gan, lai tā nebūtu?). Pamanāma tendence detaļas fiksēt biogrāfiskāk, nekā agrāk, taču arī jaunajās esejās raksturīga „aizplūšana” pie pasaulīgākām tēmām, par ko autors ik pa brīdim, kā jau ierasts, mēdz atvainoties lasītāja priekšā: „Vai jūs traucē, ka, izmaldami Torņakalnu, mēs mētājamies pa visiem trijiem laikiem, reizēm ar pierēm ietriekdamies mūžībā?” Un Rokpeļņa kungam ir taisnība – lasītāju tas patiešām diez vai traucē. Lasītājs alkst šīs mētāšanās pa laikiem, jo tā ir eleganti izstrādāta. Pats autors to spējis vislabāk noformulēt: „laiks apmet kūleni”. Kūleni esam apmetuši arī mēs, izstaigājot Rīgu.