Akadēmiskais centrs
Grāmatā apkopti 16 dzejoļi, kurus vieno Ziemassvētku sajūtas, ziemas un ziemīgu tēlu klātbūtne. Tēlu izvēle ir veiksmīga – tie ir gana raksturīgi, uzbur sajūtas, tomēr nav pārlieku plaši tiražēti, tipiski. Tā dzejoļos sastopam zīlītes aiz loga, jēru, kaķi sniegā, kāpostzupas garus, tālas zvanu skaņas u. c.
Gluži interesantā griezumā dzejolī „Zirgs” I. Zandere rāda Betlēmes un Kristusbērna dzimšanas motīvu. No zirga skatupunkta tēlots triju ķēniņu (citos avotos – triju kungu; triju Austrumu gudro) ceļojums, sekojot zvaigznei un meklējot jaunpiedzimušo bērnu, atklājot to caur ceļa dinamiku, pat zināmu spriedzi. Noslēgumā viens no zirgiem vēsta: „Un es arī raudzījos bikli – / kādu pili tie ieraudzīt steidzās? / Kūtī sākās mans sapnis – un kūtī / triju ķēniņu ceļojums beidzās.”
Netiešas atsauces uz Kristusbērna tēmu iespējams saskatīt arī dzejolī jēra tēlā, tomēr sekmīgi, ka, piemēram, ar kristietību, ar kādas konfesijas tradīcijām nesaistīts mazais lasītājs var būt brīvs no jebkādām blakusasociācijām un vienkārši priecāties par gaišo jēriņa tēlojumu. Svētsvinīgāks un nopietnāks ir arī dzejolis „Lietiskie pierādījumi”, kurā pausts prieks par glābšanas vēsts patiesumu, par patiesas, skaidras ticības iespējamību – un tā rodas tur, kur „atrodas / sile un auti”, „salmi un siens”.
Īsais dzejolis „Sarkandaugava” pāris rindās rada brīnumaini precīzu bērnības ziemas rīta zīmējumu: „Sestdienu no paša rīta / pamodina saules stari, / zvirbuļi aiz loga krūmā / skaļi spriež par pavasari / (... un pa sētu smaržodami / lido kāpostzupas gari...)”
Grāmatas kopējā noskaņa tekstu un noformējuma ziņā ir liega, mierpilna, pieklusināta, radot sajūtas, kuras nereti ļoti pietrūkst cilvēkiem mūsdienās, lielākoties mūsdienu Ziemassvētkos, un tās ir sajūtas, emocijas, ko gribētos „iemācīt” un ļaut izjust arī „mūsdienu bērnam”, kurš pieradis pie dinamikas, pārsātinājuma, aktīviem un pat uzbāzīgiem, „agresīviem” tēliem, pie Ziemassvētkiem ar troksni, burzmu, košiem spīguļiem, skaļām dziesmām angļu valodā, traucoties līdzi mammai lielveikalu koridoros, lielajā dāvanu iegādes maratonā.
Ar humora dzirksti ietonēts dzejolis „Pie Lido” – ja populārajā „Lido” spēlētu pats Raimonds Pauls, tad tuvējās apkārtnes izsalkušie suņi, kuri ikdienā gaida, kad varēs pamieloties ar virtuves atkritumiem, aizmirstu visas raizes, bēdas, izsalkumu un mestos dejā, savukārt pats mazākais un izsalkušākais suņuks par mūziku neliktos ne zinis, bet, izmantojot vispārējo aizrautību, apēstu kaulu viens pats.
Priecē, ka grāmatiņā Ziemassvētku noskaņa ir klātesoša, taču tā nav mākslīgi radīta, dzejoļi nav skaļas un košas dekorācijas par tēmu „Ziemassvētki”, bet tiešām izjustas, klusas glezniņas, kas rada vēlmi tos salīdzināt ar senām, mazliet izbalējušām atmiņām par Ziemassvētkiem bērnībā. Šķiet, visizteiktāk Ziemassvētki „manifestējas” grāmatas noslēguma dzejolī – „Ziemassvētki manā ielā”, kur rindas „Man līdzi piparkūku smarža / pa kluso, tukšo ielu nāk. / Es apstājos. Tik gaiši snieg, / un baznīcā jau zvanīt sāk.”, „labs prāts ir manas ielas rota, / Kad viņa Ziemassvētkus svin” iztēlē uzzīmē klusa prieka cauraustu Ziemassvētku vakara ainu. Jo Ziemassvētkos „tik gaiši snieg”, un visiem ir labs prāts, pat vārtos sastapts kaķis klusi murrā un uz pleca sirsnīgi uzliek savu balto ķepu.
Lasot dzejoļus, sajūsmina ilustrācijas – gaumīgie, elegantie Irēnas Lūses akvareļi, kas dzejoļu noskaņu vai atsevišķus tēlus tvēruši liegi, kā raugoties caur aizsarmojušu, aizledojušu vai aizsvīdušu loga rūti ziemas dienā. Tie ir akvareļi kā sapņa vai atmiņu tēlojums – klusināti, brīžiem ieskicēti, tik tikko jaušami un tomēr iedarbīgi, tajā pašā laikā atstājot vietu iztēlei, jo vienmēr kaut kas ir līdz galam nepateikts. Tā dzejoļi un akvareļi harmoniski dzīvo līdzās, papildinot viens otru, atklājot kādu niansi vai piešķirot papildus nozīmi.
Zināmu pārlaicīguma un netveramības momentu piešķir arī ierastā satura rādītāja un lappušu numerācijas neesamība, kas bērnam, lasot dzejoļus, varbūt tiešām nav nepieciešami.
Grāmatai pievienots arī mūzikas disks, kurā skan Ineses Zanderes dzejoļi, ietērpti Andreja Laukmaņa mūzikā un Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu kora „Vivace” (diriģente Andra Fenhane) dziedājumā. Atsevišķus dzejoļus lasa aktrise Guna Zariņa. Diskā atrodamas arī skaņdarbu notis. Mūzika ir mazliet elēģiska, nomierinoša, brīžiem pat – mazliet svinīga, taču katrā ziņā patīkama. Pozitīvi, ka arī jaunākajiem klausītājiem tiek piedāvāti skaņdarbi, kas tuvāki „akadēmiskajai mūzikai”, kaut kas niansētāks, muzikāli bagātīgāks. Var lasīt dzejoļus bērnam, fonā klusi atskaņojot disku vai arī – pēc kopīgi izlasītas grāmatas klausīties ierakstu un censties atcerēties lasīto, atpazīt nesen sastaptos tēlus un salīdzināt, vai mūzikā radītā noskaņa atbilst/ neatbilst tam, kāda radās, lasot konkrēto dzejoļa tekstu.
Jācer, ka Ziemassvētku laikā šī sirsnīgā un patiesā grāmata atradīs ceļu pie mazajiem lasītājiem kā pirmssvētku vēstnesis vai dāvana, par spīti modernajām daiļavu-„monsteru” lellēm, aifoniem, sintētiski krāsainām, glancētām grāmatiņām un citiem atribūtiem, ļaujot izzināt, izjust arī citas patiesības, vērtības.
