Starppasauļu kontakts. Urzula Le Gvina "Tumsas kreisā roka"

Amerikāņu autores Urzulas Le Gvinas romāns „Tumsas kreisā roka” tiešām pieder zinātniskās fantastikas žanram, kurā, kā piemin D. Leinerts, tiek izmantoti citādā, jaunā elementi, lai, kontrastējot ar mūsu pasauli, vedinātu lasītāju izdarīt spriedumus, pārbaudot savus noklusētos pieņēmumus. Šajā žanrā laika gaitā ir radītas nozīmīgas utopijas un antiutopijas, daži no labākajiem piedzīvojumu stāstiem Eiropas literatūrā (Ž. Verns, H. Velss), asredzīgas un iejūtīgas analīzes par to, ko nozīmē būt cilvēkam (R. Bredberijs, I. Azimovs), un tiklab sabiedriski aktuāls kā pārlaicīgs humors (S. Lems, D. Adamss). Nepārspīlējot var teikt, ka Urzulas Le Gvinas darbos ir sastopams viss iepriekš minētais. Teksti apliecina autores nopietno interesi par antropoloģiju, daoisma filozofiju un Junga psihoanalīzi, tajos vienmēr klātesošas tēmas ir cilvēka brīvība un sievietes loma sabiedrībā. Ievērojamākie Le Gvinas darbi ir sacerēti 20. gs. 60. un 70. gadu mijā – starp tiem jāmin arī latviski izdotā fantāzijas žanra romānu sērija, kuras pirmais darbs – „Jūrzemes burvis”, un zinātniskās fantastikas romānu cikls, ko vieno t.s. Heinas (Hainish) visums un kuram pieder arī Hugo un Nebula balvas ieguvušais romāns „Tumsas kreisā roka” (Left Hand of Darkness, 1969). Pamatīgās dzimumu lomu analīzes dēļ šis romāns ir izpelnījies īpaši lielu uzmanību starp feminisma literatūras pētniekiem. Bet “Tumsas kreisā roka” tikpat labi kā jebkurš cits no Le Gvinas labākajiem darbiem ļauj izbaudīt autorei raksturīgo smalko valodas izjūtu, ārkārtīgi dzīvo un elastīgo balsi un pasaules redzējumu, kuru varētu nosaukt par viedu. Tajā līdzās pastāv pārliecināts liberālisms un bezkompromisu morāle, analītisks prāts un individuāla, bet ļoti spēcīga ticība svētajam un cildenajam gan cilvēka dvēselē, gan pasaules kārtībā. Romāna centrā ir uzticēšanās un tuvības veidošanās starp diviem cilvēkiem, pārvarot aizspriedumus un nonākot pie savstarpējas sapratnes. Galvenais varonis Genlijs Ai¹, būdams pasauļu savienības Ekumēnes sūtnis, ierodas uz planētas Getenas, lai panāktu planētas pievienošanos šai savienībai. Planētas iedzīvotāji ir īpatnēji ar to, ka lielākoties nevienam no tiem nav noteikta dzimuma (šādā ziņā uz Getenas planētas gluži kā mājās justos M. Perveņeckas šogad iznākušā romāna „Gaetāno Krematoss” titulvaronis.) Šo iedomu pasauli Le Gvina izmanto, lai uzdotu interesantus jautājumus par mūsu pašu dzimumidentitāti: cik dziļi priekšstati par dzimumiem ietekmē mūsu ikdienas attiecības, darbu, mākslu, sabiedrības struktūru? Grāmatu caurvij zemiešu vēstītāja Genlija instinktīvie un neveiksmei nolemtie mēģinājumi runāt par pasauli, kurā visi ir parasti cilvēki, atsaucoties uz īpašībām, kurām mūsu stereotipiskie priekšstati piedēvē dzimti. Aprakstot kādu kā pļāpīgu, mātišķu vai precīzu (ar mājsaimnieces vai zinātnieka precizitāti?), rodas jautājums: vai šīs īpašības tiešām pastāv tikai dzimtes robežās? Ne tikpat izvērsti, tomēr skaidri un trāpīgi Le Gvina ilustrē arī dažādos veidus, kā sabiedrībā var darboties reliģija un nacionālā identitāte, pretstatot divu Getenas lielāko valstu Kārhaidas un Orgoreinas kultūras. Getenas reliģijas ir interesantas galvenokārt Le Gvinas austrumu misticismiem tuvo ideju dēļ, ko viņa ietver Kārhaidas handarītu atainojumā. Handarītu mācības par pretstatu līdzāspastāvēšanu un neizskaidrojamā, nenoteiktības pieņemšanu satur galveno grāmatas filozofisko svaru, kamēr Orgoreinas Mešes kultā satīriski atainota institucionalizēta reliģija, kas sevi pārdod, cik vien spēj, apgalvojot, ka pravietim pieder visas atbildes. Īpaši principiāli Le Gvina analizē cilvēka attiecību modeļus ar savu valsti. Ko nozīmē mīlēt tēvzemi? Karhīdiešu politiķa Tibes tēlā Le Gvina rāda vienu dažādos laikos izplatītu atbildi uz šo jautājumu: ar nacionālšovinistisku retoriku tauta tiek apvienota bailēs no svešā un naidā pret to. Abi grāmatas galvenie varoņi meklē citādu izpratni par indivīda uzticību un pienākumiem. Kā var nojaust jau no fakta, ka abām valstīm Le Gvina ir izdomājusi reliģiju un politisko iekārtu, viņas pasaule ir rūpīgi izstrādāta. Savu sākotnējo premisu robežās Le Gvinas literārā pasaule ir ārkārtīgi reālistiska. Lai par to pārliecinātos, atliek pašķirstīt romāna otro pusi, kur varoņi ceļo pāri ledājam un aprēķina ne tikai distances un laiku, bet arī nepieciešamos pārtikas krājumus. Precīzi aprakstīti laikapstākļi un reljefs, izmantojot specifiskus ģeogrāfijas terminus un īpaši veidotus citplanētiešu meteoroloģiskos apzīmējumus. Genlija un Estravena attiecību attēlojumā ir īpaši svarīga vienā teltī sadzīvošanas un, vienas kamanas velkot, sastrādāšanās realitāte gan saistībā ar ārējiem apstākļiem, gan psiholoģiski, jo tieši šī situācija attīsta viņu draudzību. Izdomātās pasaules precizitātei pieskaitāms arī bagātīgais papildmateriālu klāsts, kas iestarpināts starp sižeta nodaļām. Šī informācija, kuras dēļ viena no amerikāņu izdevniecībām noraidīja Le Gvinas romānu kā nelasāmu, ir ne tikai nevainojami saausta kopā ar sižetu un nepieciešama, lasītājam sekojot Genlija Ai mēģinājumiem izprast svešo civilizāciju, bet arī krāšņa un baudāma savā daudzveidībā. Patiesība atklājas lēni, sastatot daudzus dažādus skatupunktus – zinātniskus novērojumus, mītus, dažādās vietās un situācijās piedzīvoto, dažādu cilvēku pieredzi vienā un tajā pašā situācijā – sākumā daudz ko nesaprotot, izdarot pieņēmumus, procesā neizbēgami atsakoties no saviem pieņēmumiem par svešo un attiecīgi par normālo dzīves kārtību. Le Gvina nevazā lasītāju aiz deguna, nemitīgi uzturot intrigu; jau agri kļūst zināms, kas beigās notiks, bet galvenais ir jautājums – kā tas notiks? Tādēļ „Tumsas kreisā roka” līdzinās ne skrējienam, bet lēnai pastaigai (kurā pietiek laika novērtēt ainavu, pievērst uzmanību iepriekš nepamanītajam un beigās nonākt kaut kur citur) vai dejai, kur „nākamā kustība aizvien izaug no iepriekšējās, bet ne viegli saprotamā veidā, tās kustība nav tikai uz priekšu, bet ietver lokus un māņkustības, un atkārtojumus, un visvisādus dīvainus žestus, un tomēr, ja deja ir uzticīga sev, visas kustības ir savienotas un ikkatra no tām seko iepriekšējai – ne paredzami, bet neizbēgami”² Urzulas Le Gvinas valoda ir melodiska un precīza, un tā ir tāda visai netveramā un bieži neuzkrītošā veidā. Šo iemeslu dēļ romānu tulkojumā var novērtēt tikai nepilnīgi, tomēr tulkotāja Lauma T. Lapa jāapbrīno par drosmi un ieguldīto darbu. Ir veiksmīgi piemeklēti ģeogrāfijas un tūrisma jomas termini, kas izceļ ledāja ceļojuma reālistiskuma līmeni. Tulkotāja ir pamanījusi nozīmi, kādu romāna kontekstā neizbēgami nesīs uzrunas formu "tu" vai "jūs" izvēle, kas nebija pieejama Le Gvinai, un izvēlējusies vietu lūzumam starp šīm formām psiholoģiski precīzi. Nekonsekventi un valodas izjūtu aizvainojoši turpretī ir tas, ko tulkotāja ir izdarījusi ar personvārdiem. Droši vien vadoties no domas, ka romānā lietotie personvārdi angļu valodā nav sastopami, bez tam visi galvenie varoņi ar tikai vienu ievērojamu izņēmumu ir nenosakāma dzimuma būtnes, gandrīz visi personvārdi ir atveidoti nelokāmās formās ar "i" vai „ei” (atveidojot angļu valodas "e" vai "y"). Šādi "Dženli", "Obsli" un "Jegei" ir pret valodas normām un traucē tekstu uztvert. "Faksi" un "Aši", kam latviešu valodā ir citas nozīmes, ir arī smieklīgi. Atveidot vienīgā nemainīga dzimuma cilvēka vārdu kā “Dženli”, nevis “Genlijs” ir bezjēdzīgi, īpaši ņemot vērā, ka Estravens, kura dubulto dzimti Genlijs nomokās pieņemt, ir ticis pie vīriešu dzimtes galotnes. Izvairoties iekļaut personvārdus latviešu valodas sistēmā, ir panākts tikai tas, ka visi izklausās pēc marsiešiem. Tulkotājai ir izdevies pārnest varoņu individuālās balsis un stilizēt dažādos papildmateriālu žanrus, bet ārpus šiem īpašajiem gadījumiem nav adekvāti atveidota Le Gvinas mānīgi vienkāršā valoda, kurā mantotā leksika uztur konkrētu tēlainību un arhetipiskas asociācijas un sarunvalodas vārdi un izteicieni tiek iesaistīti tekstā ar smalku skanējuma un humora izjūtu. Tulkotājai nav veicies arī ar Le Gvinas dzīvajām metaforām, kas trāpīgi darinātas tieši tam kontekstam, kurā pirmoreiz parādās, un tāpēc tulkojot nav aizstājamas ar kādu no ierastajiem frazeoloģismiem, piemēram, aizstājot „You will not get off the Mishnory road going that way” ar „Visi ceļi ved uz Mišnori”. Tomēr tekstā ir vietas, kas tulkojumā nav zaudējušas savu spēku un skaistumu; īpaši parādes skatā un pareģošanas rituāla aprakstā var novērtēt to, kādu realitāti Le Gvina spēj uzburt ar valodas palīdzību. Šīs realitātes nesteidzīgā, dziļā atklāšanās ļauj pēc grāmatas izlasīšanas saskatīt tālākas nianses Artūra Bērziņa veidotajā vāka dizainā. Ledus kalnu ielenkumā puteņa viducī sēdošā cilvēka figūra noteikti nav neviens no galvenajiem varoņiem, kas ir tumsnēji un Estravena gadījumā arī visai plecīgi, bet tā vairākos veidos apbrīnojami precīzi ietver sevī romānā atklāto izjūtu par cilvēku pasaulē. Un ar savu novērsto skatienu, nenoteikto dzimumu un neparastajām no galvas izejošajām līnijām vientuļā figūra lieliski iemieso Citādo, ko jābūt gatavam satikt, romānu atverot, - tās kultūru un pat fizioloģijas atšķirības, kas padara varoņu savstarpējās saprašanās mēģinājumus tik ilgus un sarežģītus. Bet spert soli pretī citādajam ir vērts! Šī grāmata arī tiem, kas pasakas nelasa, sagādās atklāsmes prieku un daža stereotipa nāvi. 1 Genly. Le Gvinas mājaslapā teikts, ka viņa šo vārdu domājusi ar "cieto" g, un tā kā tas ir cilvēka vārds vīriešu dzimtē, es šajā tekstā atļaušos to pārnest analogi „Henrijam” u.c. angļu val. vārdiem ar „y”. 2"What Makes a Story” (2007) ursulakleguin.com, skatīts 20.09.2012