Akadēmiskais centrs
Džastins Kronins liek saprast, ka nemirstība nav izdevīga, tādēļ viņa darbā tēlotais projekts, kura mērķis ir padarīt neuzveicamu cilvēka fizisko spēku un veselību, ir īsts apokalipses sākums. Kāda nelaimīga zinātnieka sublimētā libido enerģija un varas vīru vienaldzība pret tautas likteni – 900 lpp. garš apokalipses šovs ar neuzveicamiem vampīriem var sākties!
Leģendas par vampīriem ir bijušas aktuālas jau no mūsdienu sabiedrības pirmssākumiem. Tā kā „Pārejas” sižeta pamatā ir patērētājkultūrā ļoti izplatīts vampīru motīvs, kārtējais tā atkārtojums nav uzskatāms par plaģiātu. Ir mazliet brīnumaini, ka līdzās nemirstīgajiem vampīriem neiznīcināma ir arī šī motīva popularitāte. 1897. gadā tiek publicēts romāns par grāfu Drakulu, kas īpašu popularitāti gūst jau pēc grāmatas ekranizācijas un rada vampīru filmu žanru. Pasaules tautu folklorā ir neskaitāmi vampīru līdzinieku motīvu – pusdzīvas radības, kam nepieciešamas asinis, lai turpinātu funkcionēt. Pat Rainis ir ietvēris vampīriskas būtnes attēlojumu lugā „Spēlēju, dancoju”. Vampīra tēls ir zināms visiem, un, iespējams, tieši 900 lpp. gara interpretācija par kaut ko zināmu un saprotamu, sniedz lielu gandarījumu un ilūzijas par savu erudīciju. Pēc šādas grāmatas izlasīšanas rodas iespēja reflektēt par tēmu un apmainīties domām ar citiem, kas ir tikpat “erudīti”.
Arī jezga ar apokalipsi ir ļoti populāra. Diagnozi nosaka brīvās informācijas daudzums internetā un cilvēku ticība tam, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā un vajadzētu pārmaiņas. Globālas pārmaiņas. Cilvēks joprojām nespēj novērst savu nāvi – vai tas ir labi? Kronina romānā izskan viedoklis: cilvēkiem jāmirst, jo miesa ir pārejoša, un tā ir tikai trauks kam augstākam un dievišķam, ko jānosauc par dvēseli, humānismu un mīlestību uz tuvāko. Ja lasītājs ilgojas pēc apliecinājuma, ka cilvēka dvēsele ir galvenais, tad šo grāmatu var ieteikt izlasīt. Arī ja lasītājs vēlas redzēt eposa mēroga supervaroņus. Īpaši apmierināti būs tie, kam interesē 20. un 21. gs. politiskās sazvērestības līdzās svētai ticībai 18. gs sentimentālās mīlestības iespējamībai. Tomēr, ja ir vēlme atrast neordināru, masu literatūrai netipisku un novatorisku lasāmvielu – neskarieties grāmatai klāt!
„Pārejas” vampīriem piemīt dzīvniecisku būtņu antropomorfizācijas populārā tendence, kas, protams, galvenokārt ir spēja mīlēt. Cilvēcisks ir Edvards „Krēslas” sāgā, savukārt Kroninam šāda ir meitene vārdā Eimija, kura nav īsti cilvēks, jo atrodas pārejas stāvoklī, bet vēl joprojām spēj mīlēt. Pasaule patiešām ir tik ļoti izslāpusi pēc mīlestības, ka tās attēlojums mākslā vai literatūrā vienmēr atradīs atbalsi sabiedrībā, pat ja ar līdzīgu mīlestības atveidojumu saskaramies katrā otrajā dižpārdoklī. Mīlestības spožākie posmi tiek atražoti un iecementēti savā nemainībā – laikā un telpā. „Pārejas” pozitīvie varoņi savulaik ir saņēmuši mīlestības devu un caur to tikuši izglābti. Arī Harija Potera sērijas grāmatās galvenais varonis ir izdzīvojis vecāku mīlestības dēļ; „Bada spēļu” 1. daļā galvenā varone izdzīvo mīloša konkurenta atbalstīta; vampīrs Edvards gatavs mīlēt Bellu līdz kāzām platoniski utt.
Romānā „Pāreja” ir tēlots varonis, kas spēj pat no desmitiem metru augsta žoga tieši divas reizes ieskatīties acīs mīļotajai meitenei. Bet tā jau tiem romantiķiem patīk darīt – arī uzkāpt raķetē un skatīties Zemes niecīgajā dimensijā uz ko sīku, piemēram, skudru, biti vai puķīti. Dažkārt arī pāreja no 3. personas vēstījuma uz pirmo neliek noticēt grāmatai, jo skaidri var manīt autoru, kurš par saviem personāžiem zina vairāk, nekā viņi paši. Kā var identificēties ar romāna varoņiem viņu cīņā un attieksmēs, ja lasītājs saprot vairāk nekā varoņi? Romāna gaitā var iepazīties gan ar e-pastiem, gan dīvainiem nolikumiem un fiktīviem dokumentiem, taču dažkārt šī pseidodokumentālās kolāžas izmantošana izskatās pēc autora veltīgiem pūliņiem. Ko vairs var sniegt vampīru motīva apkraušana ar dokumentālismu un zinātniskumu? Protams, mūsdienu pasaules elementi vietām ļoti palīdz atšķirt romānu no 19. gs. klasiskajam reālismam raksturīgo darbu noskaņām. Jācer, ka īstenais pasaules gals nāks aizraujošāks par Džastina Kronina „Pāreju”.
