Akadēmiskais centrs
+
Kristīnei Ulbergai ir izdevies stāsts par divām reizē saistītām un nesavienojamām pusēm – draudzību un mīlestību – abām līdz zināmai “kapa malai”. Nebrīnieties, ka paradīze atrodas līdzās ellei, jo varone to sakāpināti jūt un dara, un, protams, nejūk prātā, bet gan ar roku aizsniedz sirreālo, netveramo. Zaļā vārna – tā ir sāpināta cilvēka iemiesota atbilde uz pasaules sakārtotību, kurā viņš, tāpat kā visi citi, nejūtas laimīgs; Zaļā vārna ir varones laime un viņas tuvinieku nelaime (zaļā līdzās sarkanajai krāsai esot šizofrēniķu iecienīta), tas ir gan mīts, gan siltasiņu draugs, tas ir gan simbols, gan jebkura simbola skaidrojums – šie un daudzi citi aspekti padara romāna koncepciju par ģeniālu un pasaules literatūras lasītājiem interesantu. Bezbailīgi akcentētie naturālisma triepieni – dzīvības vai nāves ziņā – gluži kā sirreālisma stilā gleznotā darbā ir nepieciešami patiesuma dēļ, lai gan nekalpo par nodevu vienīgi romāna tehnikai. Rakstniece nemaz necenšas atstāt savu varoni “nomodā” – viņa allaž ieslīgst ilgos sapņos par piedzīvoto vai kādā paralēlā dimensijā – un labi, ka tā, citādi romāns būtu izdevies netīkami shematisks, apzogot autores tiesības uz personiskās, autobiogrāfiskās pasaules revidēšanu, kas taču bez mākslinieciska delīrija nav iespējams.
-
Romāna pozitīvās puses var tikt skatītas arī kā zināms traucēklis darba nopietnai uztveršanai. Lai gan Zaļā vārna kļūst mīļa gan galvenaja varonei, gan lasītājam, pēc laika var rasties sajūta, ka ar šo centralizēto tēlu ir par maz emocionāla terorisma upura vientuļās pasaules atspoguļošanai. Tāpat sakāpināta var šķist varones vīra despotiskā izturēšanās, lai gan arī to var izskaidrot kā šī romāna nosacītību un subjektīvisma virknes elementu. Izlasot atklātu interviju ar Kristīni Ulbergu, kļūst skaidrs, ka romāna prozaiskais “sausais atlikums” jeb sociālā dimensija ir teju autobiogrāfiska, kas izskaidro dažus autores “untumus”, veidojot tēlus. Vai dzīves materiāls var tikt apstrādāts mākslinieciski tik tālu, lai māksla nedzīvotu pēc absurdajiem dzīves likumiem? Ar to agri vai vēlu saskaras ikviens prozas meistardarbnīcās ieņemtais autors. Un arī Kristīnes Ulbergas darbs ir tikai šī “iniciācijas” ceļa sākums.
Ja drīkst, atsaucoties uz skaudro realitāti, skandalozi fantazēt, cerams, ka rakstniece iegūs grand prix, nevis Latvijas Literatūras gada balvas atbalstītāja “Vīna studijas” simpātiju balvu – tas būtu neiedomājami ciniski...
