Akadēmiskais centrs
Stāsts par Mārtiņu Kubulnieku varētu sākties tā: “Pa dienu viņš ir ārštata žurnālists un snovborda instruktors, bet vakaros..! Vakaros viņš pārvēršas par rakstnieku!” Hmm, bet varbūt tas ir antivaroņa stāsts? Cik populāri un varonīgi mūsdienās ir būt rakstniekam? Īpaši jaunam, sportiskam vīrietim, kurš studē, pilnveido sevi, ir aizņemts dažādās vaļasprieku fiziskās aktivitātēs… Tomēr Mārtiņš apgalvo, ka rakstīt viņam patīk. To viņš apjautis jau ar pirmo mēģinājumu, kad skolā bijis nepieciešams no uzrakstītā izveidot animācijas filmu. Filma nav sanākusi, bet neliela miniatūra gan. Kopš tā laika Mārtiņš raksta nelielas stāstu skices un miniatūras, kuras publicē savā blogā www.lacisraksta.com. Nodēvējis sevi par lāci, jo bērnībā neesot bijis ļoti veikls, bet, re, izrādās, ka tāds lācis var rakstīt! Tāpēc būt par jaunu rakstnieku Mārtiņam ir pat kā pagodinajums un kompliments, jo viņš var darīt to, ko vēlas, un viņam sanāk. Mārtiņš teic: “Literatūra ir māksla, kas izpaužas tekstā. Un spēja šo tekstu radīt ir unikāls devums, kas jāizmanto maksimāli labi, lai paustu savus radošos ceļojumus. Uz literatūru es raugos kā uz sākumu visam – filmas rodas no scenārijiem, tāpat arī teātra izrādes no dramaturģiska darba. Scenāriji savukārt reizēm rodas no literatūras šedevriem. Bet literatūras šedevri? Varbūt no kādas īsas miniatūras, kurā pausta radoša ideja…”
Piedāvājam iepazīties ar Mārtiņa miniatūrām un stāstu skicēm un ceram, ka reiz tās izaugs par šedevriem.
Par mākoņiem Sašķīst asfalts pret ūdeni, un diena apēd nakti. Rododendrs iekožas ābolā. Tumsa paspiež roku gaismai. Metāls peld pa jūras virsmu. Rīta rasa sasalst, kamēr otrā pasaules malā nav pat ūdens lāses. Uguns atņem kārtējo dvēseli.
Debesīs sacietē mākoņi. Uz tiem sēž pāris vīru un dzer alu. Filosofiskas sarunas par dzīvošanu ik pa brīdim apšalc vējš, kas dzelzs bultas ātrumā skrien kā aptracis suns. Nav būtiski, kur, cik ilgi un kas ceļā būs. Galvenais ir apsteigt laiku, izlādēt savu esenci un enerģiju, skriet, skriet, skriet un aizskrieties prom no visa. Izzust tālumā. Tikpat ļoti izzust kā tikko pateikts vārds, kuru neviens nesadzird, jo tam pāri birst citi. Birst un neapstājas. Visi vārdi kā vējš. Tikai ir. Skrien, birst un ir aumaļām. -Palīgā!- kliedz kāds tumšas nakts un melnas jūras apskautais. -Pasaulē ir tik maz laimes un radošuma, – sarunu atkal no jauna uzsāk vīrs uz mākoņa ar alus kausu rokās. Debesīs iemirdzas saule un izkausē mākoni. Tas kļūst gaisīgs un tukšs. Krīt vīri ar visu alu un nogrimst asfaltā. Palīgā saucienus nedzird. Ledus sapūst un izčab tukšumā. Ābols aiz dusmām par pāridarījumu apēd rododendru. Gaisma iesit pļauku tumsai. Pasaule pasmaida, jo spīd saule. Tu esi miris, kad pasaule jūt tevi! Ja netici man, jautā ugunij. Velnezers Silta vasaras diena. Vējš kustina lapas kokiem, matus cilvēkiem un dzesē pasauli. Centrā ir daudz cilvēku. Tie staigā, sēž parkā, runā, brauc, dzīvo – kur, kā, kāpēc un tāpēc – kā kurš kurais. Pieturā ik pa laikam piebrauc tramvajs. Lielā dzelzs kaste uz riteņiem atver durvis, un lēni no tās izveļas bariņš ļaužu. Durvis aizveras, tramvajs burkšķēdams aizdodas prom. No visas ļaužu burzmas saule it kā uzsmaidīdama spīd tikai vienam cilvēkam. Meitenei ar melniem matiem un daiļā kleitā, ar telefonu rokās, smaidu un sauli acīs. Puiši atskatās, kad viņa tiem paiet garām. Skaista. Viņas ceļš ved uz netālu esošo parku. Pāri ielai, gar dažām ēkām, apstājoties pie sarkanās gaismas, tad vēlreiz pāri ielai un cauri vārtiem. Gaita droša, pašpārliecināta. Dažbrīd pat šķiet, ka meitene nevis iet, bet gan plūst kā upe, ik pa brīdim griežoties valša vai asa tango ritmā. Parkā viņa apsēžas uz soliņa, uzraksta īsziņu un no somiņas izvelk mazu grāmatu, uz kuras zilā vāka rakstīts „Ilūzijas”. Autobusā ir karsts. Dažbrīd uzjundī netīkama, nāsīs dzeloša, sasvīdušu cilvēku smaka. Kondicionieris nestrādā, logi vaļā neveras, bet no lūkas gaiss salonā plūst tik vārgi, ka veldzēt spēj vien tos izredzētos, kas pie tās sēž. Jāsamierinās. Cilvēku autobusā ir daudz, tas ir pārpildīts. Tikai retais šajā svelmē spēj pasmaidīt.Viens no tiem ir puisis, kurš stāv netālu no durvīm, autobusa beigās. Viņa kabatā esošais mobilais telefons iemirdzas un ievibrējas. Jauna īsziņa. „Esmu klāt. Gaidu Tevi. Bučas,” vēsta kodolīgā ziņa. Saņemta no Annas. Atbildē puisis ieraksta: „Būšu pēc piecpadsmit minūtēm. Pasveicini no manis sauli parkā. Skūpstu.” Satraukums par atkalsatikšanos pārņem puiša ķermeni, taču tikpat ātri pāriet, atceroties iepriekšējās tikšanās. Viņi nav tikušies jau mēnesi. Darbs un studijas aizņem abu jauniešu dzīvi. Viņus šķir pilsētu attālums. Iepazīšanās un iemīlēšanās viņu starpā ir notikusi jau pirms gada. Lietains, drēgns pavasara vakars. Annu tikko no galvas līdz kājām slapju padarījis kāds neuzmanīgs autovadītājs, iestūrējot vienīgajā peļķē blakus ietvei. Ēriks negadījumu neredz, taču redz Annu, pavisam slapju un bezpalīdzīgu, stāvam ceļa malā bez lietussarga, taču ar nicinošām liesmām acīs, kas veltītas autovadītājam. Ēriks tobrīd tikko izgājis no frizētavas – sauss, rokās nesdams lietussargu, ceļā uz savu automašīnu. Nodomājis, ka šī ir iespēja – tik skaista dāma un šādi apstākļi, ir jārīkojas! Ēriks nedroši dodas meitenes virzienā un, lai piesaistītu meitenes uzmanību, joko: „Zinu, ka cilvēki ir dažādi – ir tādi, kuri peldās ziemā āliņģos, ir tādi, kuri vispār nekad nepeld… Bet šādu peldēšanas paveidu es nezināju. Kā to sauc?” Joks, protams, bija neglābjami stulbs un truls. Taču viņš piedāvāja meitenei lietussargu, pastāstīja, ka pašlaik dodas uz automašīnu, kurā ir dvielis, jo šodien plānojis doties uz baseinu, turklāt piedāvāja meitenei izmaksāt siltu kafiju… Tā viss sākās. Ēriks joprojām domā, ka šādu situāciju piespēlējis liktenis. Jūtas no pirmā acu skatiena. Uz gadu. Diemžēl tikai gadu. Dzīve nav skaista. Tajā ir burvīgi mirkļi, bet kopumā tā ir neglīta, ļauna un atriebīga dvēsele, kas mēdz iemigt, ļaujot notikt skaistajam. Ja dzīve būtu cilvēks, tad tai būtu divas personības – viena, kas visu laiku plānotu, kā sagraut un iznīcināt. Un otra – kas mūžīgi atjaunotu, uzlabotu, radītu skaisto. Secībai nozīmes nav. Nāve ir ik uz stūra. Autobusa vadītājs ir atvēris savu logu līdz galam vaļā. Vējš sitas tieši sejā, taču vadītājam tik un tā ir karsti. Līdz autoostai palikušas kādas desmit vai piecpadsmit minūtes. Autobuss uzbrauc uz tilta un mēro ceļu pāri Daugavai. Drudzis. Autobusa vadītājam ir drudzis. Tiesa, tā gan nav pirmo reizi. Sirds mēdz reizēm streikot. Pāries. „Autoostā atpūtīšos,” nodomā šoferis. Pasažieri to neredz. Autobusa gaita aizdomas arī nerada.Viss ir gluži kā vienmēr. Tomēr panika sākas brīdī, kad kāda pasažiere pamanījusi, ka autobuss nesamazina ātrumu pāris metrus pirms šķēršļa – sporta automašīnas ar ieslēgtām avārijas gaismām. Sievietes intuīcija liek aiz bailēm iekliegties: „Ak, Dievs!” un, iespējams, šis vārds un panikas kliedzieni ir pēdējais, ko dzird autobusā esošie. Vadītājs ir atslēdzies – sirds sāpes aizmiglojušas prātu, drudzis pievarējis ķermeni un pēc brīža arī nāve paņēmusi savu tiesu. Autobuss uztriecas sporta mašīnai, kas uz tilta pārsitusi riepu un nostājusies uz malējās brauktuves, cenšoties pēc iespējas mazāk traucēt satiksmi. Sporta automašīnas vadītājs paspēj izglābties, taču redz savā mūžā biedējošāko skatu – autobuss, uztriecoties viņa zemajam auto, uzbrauc uz tā gluži kā uz tramplīna, uzlido gaisā, nosēstas uz vienas tilta margas, sagriežas un apgāžas sāniski uz otras margas. Un tad uzreiz pārsveras pāri margai un iekrīt Daugavā. Neviens no autobusā esošajiem cilvēkiem neizdzīvo. Anna, stundu gaidījusi, nespēj Ēriku sazvanīt un satraukumā nezina, ko iesākt. Domu daudz, taču pirmā – doties uz autoostu. Tur viņa jautā, vai autobuss ir pienācis. Personāls par avāriju vēl nezina un apgalvo – kavējas. Tomēr mediji visi izskaitļo jau pēc desmit minūtēm. Informācija plūst ātri. Autoostas kafejnīcā skan radio. Ziņas. Ilūzija Viens solis atpakaļ atmiņās un uzreiz seko neatgriezenisks kritiens milzīgā, melnā, neatpinamiem mezgliem samudžinātā domu bezdibenī. Es skatos spogulī un vēroju to, kas lūkojas man pretī. Šie mānīgie vaibsti. Kad paveros no rīta, tur viss ir aizpampis un neglīts. Kad paskatos vakarā, redzu pavisam ko citu – izteikti plaši atvērtas acis, kā zvēram, kas meklē medījumu, caur mazo lūpu šķirbu balti un mirdzoši zobi, vaibsti, kas vēstī par tūkstošiem acu skatienu no puišiem tāpat kā vienmēr iztaisnoto matu segu, kas izskatās tik bieza, ka spētu sasildīt aukstā ziemas naktī, taču, kad to kustina vējš, tā viegli kā pūkas izjūk.
Vakaros sev patīku labāk. No rītiem esmu pamodusies kā briesmonis. Dienas noslēgumā kļūstu par skaistuli. Piektdienas vakarā bāru pārpilda mūzikas, alkohola, smieklu, sarunu un izklaižu vētra. Automātiskais dī-džejs – mp3 pleieris atskaņo Red Hot Chilli Peppers. Dažas meitenes, savā starpā čalodamas, kustas līdzi ritmam. Kāds vienatnē malko viskiju, tērpies izsmalcinātā kreklā, ap roku valkādams pulksteni, kuru zinātājs novērtēs ar gana daudz nullēm. Vēl ik brīdi šis kāds, pielaiko tad šādu, tad tādu dzīvi, kuru redz tepat bārā, čalojot ar draudzenēm, pasniedzot kādam kārtējo viskija glāzi, medījot meitenes draugu bariņā vai ienākot-izejot no bāra durvīm, uz kurām ārpusē, maziem burtiņiem taču pamanāmi uzrakstīts „Policistiem atlaides nedodam”. Vīrietis vārdā X, divdesmit sešus gadus vecs, bagāts, veiksmīgs, tikko šķīries, bez bērniem, bez ģimenes, ar lielu dzīvokli… Totāli piedzēries. Lai arī muca ir pilna, prātam tomēr pietiek sapratnes, lai bārmenim pasniegtu savu karti, automātiski nospiestu kodu un derdzīgo iestādi pamestu. Vai censtos pamest. Viņš ir piecēlies un streipuļojot gandrīz apgāžot kādu puisi, kas nupat dodas ceļā, lai iekarotu kādas jaunietes sirdi ar pilnīgi idiotisku iepazīšanās tekstu, vīrietis dodas uz izejas pusi. Doma spert soli uz priekšu, doma pastiept roku, lai atvērtu durvis, doma veiksmīgi tikt ārā un tad kaut kā aizstreipuļot līdz mājām… Tā pazūd līdz ar mirkli, kad vēl pēdējais iedzertais viskija malks kopā ar fiziskās aktivitātes inerci ieplūst visās ķermeņa maliņās. Tomēr pa spēkam vēl ir lielu vērienā un konstantā precizitātē ar galvu iegāzties bāra durvīs tieši blakus uzrakstam „GRŪST” un jau graciozāk izripot no bāra, pavisam eleganti nolaižoties kā pūciņai pie kādās sievietes mašīnas. Veiksme uzsmaidījusi – mašīna šajā brīdī nevis ripo ar 50 kilometriem stundā, bet jau stājas un, riepām nokaucot, apstājas pavisam. No vīrieša sejas līdz automašīnas gumijotajai vasaras riepai paliek pietiekami mazs gabals, lai automašīnas vadītāju pārņemtu pamatīgs izbīlis. Tāpat kā tos cilvēki bārā, kuru dzīves vīrietis bija pielaikojis. „Pirmā mūsu tikšanās nebija pārāk veiksmīga. Tas bija piektdienas vakars. Es biju ceļā pie savas māsīcas. Braucot ik brīdi vēroju saulrietu un vienlaikus arī rāju sevi, lai tikai nesanāk avārija. Nepagāja ne desmit minūtes, kad manas automašīnas priekšā, stājoties pie luksofora, izripoja Viņš. Ātrums bija mazs, nobremzēju acumirklī, bet šoks bija neaprakstāms. Es no mašīnas tā arī neizkāpu. Pie Viņa pieskrēja kāds no blakus esošā bāra. Viņš piecēla kājās un bija sveiks un vesels… Nu labi, vesels, toties piedzēries gan. Mans pirmais iespaids? Skaists un alkoholiķis – pusaizvērtām acīm, kaut ko filmējot, kaut ko ne, uz jautājumu ”Kur tu dzīvo?”, ko uzdeva puisis, kas viņu pieturēja, viņš noburkšķēja vien kaut ko līdzīgu manas mašīnas motora skaņām un stāvēja tur kā izsmalcināta lupata.
Taču tad viņš paskatījās uz manu pusi, un šķita, ka viņam atkal ir ieslēgusies filma, acis noskaidrojās, pat stāja mazliet izlabojās. Nezinu, kā ir iespējams saglabāt tīru apziņu šādā stāvoklī. Iespējams, tāpēc es viņu aizvedu mājās. Man kļuva interesanti.” Salds, atmiņas rosinošs aromāts piepilda vīrieša elpvadus. Caur degunu ieelpojot to smaržu, pēcāk tā iezogas ķermenī, apmet pāris lokus, un pēc brīža jau prāts ziņo pats sev – tā ir tā smarža. Tad uzjundī atmiņas, kas atver ainu, kuru ierastos apstākļos vīrietis atcerēties nav spējis. Pēc piecu sekunžu prāta apceres un reakcijas aiztures kāds pielec kājās, manevrē caur galdu, krēslu, starpsienu, oficiantu un pakāpienu labirintam un seko kādas melnmates ceļam, ar katru soli nokļūstot arvien tuvāk un tuvāk. Tad seko maigs vīrieša rokas pieskāriens melnmatei un uzruna: „Alla?” Velti. Melnmate, acumirklī pagriezusies, mazliet pārsteigta, taču vairāk pārsteidzot vīrieti, atcērt: „Я не Алла, меня зовут Лена Ты…”, melnmate apraujas teikuma vidū, pievēršot uzmanību vīrieša izskatam, it īpaši pulkstenim, kuru atpazīst pēc nullītēm uz tā tirgus cenas elitāros veikalos, un turpina: „Но для Тебя, красавчик, я могу быть и Алла!” Tam seko latvisks „Atvainojiet, sajaucu!”, un vīrietis ātri vien dodas atpakaļ pie sava galdiņa cerībā, ka melnmate ar izšķērdīgi lietotu lūpukrāsu, tonālo krēmu, pat botoksu un silikonu sekot netaisās. Taču smaržas bija īstās! Bija. Sagadīšanās. ”Toreiz es viņu aizvedu mājās, palīdzēju pat tikt iekšā dzīvoklī. Viņš bija krietni pārpilns ar viskiju, to nevarēja nejust. Tieši tas bija par iemeslu, ka viņš, pats nesaprazdams, apsēdās gultā un aizmiga. Kopš tās reizes neesam tikušies. Reizēm es skumstu, ka neatstāju pat savu telefona numuru. Man šķiet, viņā kaut kas bija… Taču man nepatīk alkoholiķi. No vienas puses, būtu jāmēģina riskēt, ja nu tā bija tikai viena reize… Es zinu adresi, es varētu aizbraukt. Varbūt kādreiz. Paldies, ka uzklausīji, mana mīļā dienasgrāmata!
Mīlu, Alla.” Es skatos spogulī un vēroju to, kas raugās man pretī. Tas izskats… Tik mānīgs. No rītiem šķiet, ka pretim skatās kāds alu vīrišķis, kas tikko iznācis no meža saules pielietā pļavā, aizpampis un neko nesaprot. Vakaros smalks džentelmenis, acis plati vaļā gluži kā cenšoties tumsā atrast neatrodamo. Un valdzinošais smaids, pašpārliecinātība, stāja. Kam ticēt? Kurš tēls ir īstais, kurš esmu es? Un tad vēl ir atmiņas, kas visu sajauc. Ja to nebūtu, es varētu būt ikviens cilvēks, ko redzu, piemēram, bārā. Taču atmiņas iejaucas, visu samaisa, mani padara par gluži noteiktu būtni. Taču šobrīd es atceros kādu citu, nevis sevi. Es atceros smaržu. Un tad pie durvīm iezvanījās zvans… Mīlestība Tu esi kā vārsts manās smadzenēs, kas nemitīgi pulsē, rosinot domas. Domas par tevi. Reizēm šķiet, ka mēs domājam kopā. Vienlaicīgi. Tas ir tāpat kā pasaulei būtu pašai savs zvaigznājs, kas sastāvētu tikai no cilvēkiem un savienotos konkrētos brīžos tā, ka cits ar citu var sarunāties domās. Gluži kā visu aptverošs, neredzams tīkls. Es un tu – mēs esam viens, saplūstam kā tornado viesulis un esam mūžīga vētra, mūžīgi dejojot apļa deju. Reizēm mēs viens otru pazaudējam. Tu nozūdi un neziņo. Tad nozūdu es un neinformēju. Tie brīži ir skumji, tad ir haoss. Kā rudenī, kad visas lapas tikai krīt un krīt – nepaspēt ne sagrābt. Taču tad mēs viens otru atkal atrodam un esam kopā, solām tā vairs nepazust, lai arī zinām, ka tas notiks atkal un atkal. Zinām, ka tāds ir mūsu liktenis, ceļš, kuru ejam. Tu esi kā mana pasaule, bez kuras es būtu nekas. Tu esi mani papildinošs elements, bez kura es kļūtu par radiovilni. Es tad uztvertu tikai to, ko man saka, un aizmirstu tai pašā mirklī. Tu esi kā vārsts manās smadzenēs, kas nemitīgi pulsē, rosinot domas, liekot man dzīvot, ievilkt elpu, izelpot, atcerēties un izbaudīt, gūstot pieredzi un mācoties, attīstoties un augot, un eksistējot. Tu esi man, lai es būtu tev un mēs kopā veidotu zvaigznāju. To zvaigznāju, kas savienos kādreiz mūs visus – vienotā, neredzamā tīklā. Tu esi saziņas pamats, atslēga uz Visumu, atslēga dvēselei. Paldies, ka tu man esi! Es tevi mīlu, mana atmiņa, bez tevis es nebūtu nekas. Noskrieta mašīna Es šodien redzēju tīģerus. Tie kā zirgi skrēja pāri pļavai, kur netālu ir mežs. Latvijas baltie un oranžie tīģeri. Man šķita, ka dzirdu caur mašīnas stiklu, caur vēju, kā tie elso un kā skan to kājas, skarot zemi, un kā tie savā starpā sasaucas- hei, re, kur auto, noskrienam to! Un tā viņi aizskrēja man garām. Aizauļoja tīģeru bars. Rīga Brīvības iela. Esplanāde. Saule karsē melnās automašīnas karkasu.Vecs, kantains, noguris, taču joprojām spēcīgs BMW rībina skaļu, basiem pārpildītu, ritmisku mūziku. Logi līdz galam vaļā – braucoša diskotēka. Dzelzs kastes motors murrā, pakļaudams vadītāja kājas te smagumam, te vieglumam.
Luksoforā iedegas dzeltenā gaisma. Riepas kauc, vadītājs ir iespiedis akselatora pedāli līdz grīdai, atlaižot sajūtu. Auto aizlido Brīvības ielas nebūtībā, aiz sevis atstājot vien svilušu riepu un veca dīzeļmotora dūmu smārdu.
Diskotēka aizbrauc, pilsētu pārņem citas, daudz mierīgākas skaņas. Vasara, un turpat pie Elizabetes un Brīvības ielas krustojuma dungojošais Radio 101. Miers. Ik brīdi silts vējš skalojas… Melngalvju nams. Uz Okupācijas muzeja kantaino ēku rūpīgi un domīgi lūkojas vairākas skulptūras. Vēro un atceras vēsturi. Ik brīdi šīs ēkas sastingst vēl ciešāk, lai pozētu fotogrāfiem. Kāds jaunietis iemūžina šo namu savā mazajā, mellajā kastītē ar krāsainu displeju, stikliņiem un mikroshēmām. „Čiks,” nošņāpj fotoaparāts, un jaunietis pieceļas, lai ļautu ēkām turpināt būt ēkām, nevis mākslai. Tunelis. Vienā pusē vēl tikko vēstures pieliets laukums. Otrā pusē jau spēkpilnā upe – Daugava. Un tomēr vēsturiska. Taču pa vidu ir tikai ceļš zem gaismas. Šis tunelis ir ceļš starp dzīvi un nāvi. Abos galos balta gaisma. Atliek vien izvēlēties – uz kuru pusi? Cilvēki. Pilns ar cilvēkiem. Kā skudru pūznī – izskatās haotiski, bet katrs kaut kur dodas. Katram ir savs mērķis vai uzdevums. Kāds ejot smaida. Cits iet domu pārpilns. Vēl kāds steidzās. Ir cilvēki, kas nekur neiet – sēž uz soliņa, vēro, bauda. Mākslinieki, pensionāri, piekusušie, rakstošie… Pasaule liela, vietas pietiek visiem. Pagaidām. Krēsla un tumsa. Rīgu pamazām ieskauj nakts atvēsinošā burvība. Skudru pūznis pārvēršas par izslaucītu ielu tuksnesi. Dažbrīd pavīd kāds klejotājs, kas, vēl krēslas valdzinošo esību atceroties, soļo mājup. Vai arī kāda grupiņa, kura tieši pretēji – izlīdusi ielās, lai meklētu ballīti. Taču vairāk te ir vēja, kas Rīgas ielās rīko sacensības ar sevi – ko ātrāk aizpūtīšu?
Velosipēdists minas Vecrīgas ielās. Lēni, jo ir agrs un izbaudīšanas vērts skaidrs rīts. Pulkstenis vēl nav ticis līdz pieciem. Saule gan – jau gandrīz uzaususi. Sākums. Ielās pavīd pa kādam bezpajumtniekam, kas ieņēmis izdzīvošanas diedelnieka pozīciju. Redzami arī daži žūpas un alkohola lietošanas iesācēji – kur kurais – uz soliņa un zem tā, zālītē un uz asfalta. Guļ un ārstējas.
Taču skaistākie ir putni. Jau gar kanālu minoties, velobraucējs tos vēro un vēlas būt viens no tiem. Jebkurā brīdī pacelties brīvi virs pilsētas vaibstošajiem mūriem.
Par mākoņiem Sašķīst asfalts pret ūdeni, un diena apēd nakti. Rododendrs iekožas ābolā. Tumsa paspiež roku gaismai. Metāls peld pa jūras virsmu. Rīta rasa sasalst, kamēr otrā pasaules malā nav pat ūdens lāses. Uguns atņem kārtējo dvēseli.
Debesīs sacietē mākoņi. Uz tiem sēž pāris vīru un dzer alu. Filosofiskas sarunas par dzīvošanu ik pa brīdim apšalc vējš, kas dzelzs bultas ātrumā skrien kā aptracis suns. Nav būtiski, kur, cik ilgi un kas ceļā būs. Galvenais ir apsteigt laiku, izlādēt savu esenci un enerģiju, skriet, skriet, skriet un aizskrieties prom no visa. Izzust tālumā. Tikpat ļoti izzust kā tikko pateikts vārds, kuru neviens nesadzird, jo tam pāri birst citi. Birst un neapstājas. Visi vārdi kā vējš. Tikai ir. Skrien, birst un ir aumaļām. -Palīgā!- kliedz kāds tumšas nakts un melnas jūras apskautais. -Pasaulē ir tik maz laimes un radošuma, – sarunu atkal no jauna uzsāk vīrs uz mākoņa ar alus kausu rokās. Debesīs iemirdzas saule un izkausē mākoni. Tas kļūst gaisīgs un tukšs. Krīt vīri ar visu alu un nogrimst asfaltā. Palīgā saucienus nedzird. Ledus sapūst un izčab tukšumā. Ābols aiz dusmām par pāridarījumu apēd rododendru. Gaisma iesit pļauku tumsai. Pasaule pasmaida, jo spīd saule. Tu esi miris, kad pasaule jūt tevi! Ja netici man, jautā ugunij. Velnezers Silta vasaras diena. Vējš kustina lapas kokiem, matus cilvēkiem un dzesē pasauli. Centrā ir daudz cilvēku. Tie staigā, sēž parkā, runā, brauc, dzīvo – kur, kā, kāpēc un tāpēc – kā kurš kurais. Pieturā ik pa laikam piebrauc tramvajs. Lielā dzelzs kaste uz riteņiem atver durvis, un lēni no tās izveļas bariņš ļaužu. Durvis aizveras, tramvajs burkšķēdams aizdodas prom. No visas ļaužu burzmas saule it kā uzsmaidīdama spīd tikai vienam cilvēkam. Meitenei ar melniem matiem un daiļā kleitā, ar telefonu rokās, smaidu un sauli acīs. Puiši atskatās, kad viņa tiem paiet garām. Skaista. Viņas ceļš ved uz netālu esošo parku. Pāri ielai, gar dažām ēkām, apstājoties pie sarkanās gaismas, tad vēlreiz pāri ielai un cauri vārtiem. Gaita droša, pašpārliecināta. Dažbrīd pat šķiet, ka meitene nevis iet, bet gan plūst kā upe, ik pa brīdim griežoties valša vai asa tango ritmā. Parkā viņa apsēžas uz soliņa, uzraksta īsziņu un no somiņas izvelk mazu grāmatu, uz kuras zilā vāka rakstīts „Ilūzijas”. Autobusā ir karsts. Dažbrīd uzjundī netīkama, nāsīs dzeloša, sasvīdušu cilvēku smaka. Kondicionieris nestrādā, logi vaļā neveras, bet no lūkas gaiss salonā plūst tik vārgi, ka veldzēt spēj vien tos izredzētos, kas pie tās sēž. Jāsamierinās. Cilvēku autobusā ir daudz, tas ir pārpildīts. Tikai retais šajā svelmē spēj pasmaidīt.Viens no tiem ir puisis, kurš stāv netālu no durvīm, autobusa beigās. Viņa kabatā esošais mobilais telefons iemirdzas un ievibrējas. Jauna īsziņa. „Esmu klāt. Gaidu Tevi. Bučas,” vēsta kodolīgā ziņa. Saņemta no Annas. Atbildē puisis ieraksta: „Būšu pēc piecpadsmit minūtēm. Pasveicini no manis sauli parkā. Skūpstu.” Satraukums par atkalsatikšanos pārņem puiša ķermeni, taču tikpat ātri pāriet, atceroties iepriekšējās tikšanās. Viņi nav tikušies jau mēnesi. Darbs un studijas aizņem abu jauniešu dzīvi. Viņus šķir pilsētu attālums. Iepazīšanās un iemīlēšanās viņu starpā ir notikusi jau pirms gada. Lietains, drēgns pavasara vakars. Annu tikko no galvas līdz kājām slapju padarījis kāds neuzmanīgs autovadītājs, iestūrējot vienīgajā peļķē blakus ietvei. Ēriks negadījumu neredz, taču redz Annu, pavisam slapju un bezpalīdzīgu, stāvam ceļa malā bez lietussarga, taču ar nicinošām liesmām acīs, kas veltītas autovadītājam. Ēriks tobrīd tikko izgājis no frizētavas – sauss, rokās nesdams lietussargu, ceļā uz savu automašīnu. Nodomājis, ka šī ir iespēja – tik skaista dāma un šādi apstākļi, ir jārīkojas! Ēriks nedroši dodas meitenes virzienā un, lai piesaistītu meitenes uzmanību, joko: „Zinu, ka cilvēki ir dažādi – ir tādi, kuri peldās ziemā āliņģos, ir tādi, kuri vispār nekad nepeld… Bet šādu peldēšanas paveidu es nezināju. Kā to sauc?” Joks, protams, bija neglābjami stulbs un truls. Taču viņš piedāvāja meitenei lietussargu, pastāstīja, ka pašlaik dodas uz automašīnu, kurā ir dvielis, jo šodien plānojis doties uz baseinu, turklāt piedāvāja meitenei izmaksāt siltu kafiju… Tā viss sākās. Ēriks joprojām domā, ka šādu situāciju piespēlējis liktenis. Jūtas no pirmā acu skatiena. Uz gadu. Diemžēl tikai gadu. Dzīve nav skaista. Tajā ir burvīgi mirkļi, bet kopumā tā ir neglīta, ļauna un atriebīga dvēsele, kas mēdz iemigt, ļaujot notikt skaistajam. Ja dzīve būtu cilvēks, tad tai būtu divas personības – viena, kas visu laiku plānotu, kā sagraut un iznīcināt. Un otra – kas mūžīgi atjaunotu, uzlabotu, radītu skaisto. Secībai nozīmes nav. Nāve ir ik uz stūra. Autobusa vadītājs ir atvēris savu logu līdz galam vaļā. Vējš sitas tieši sejā, taču vadītājam tik un tā ir karsti. Līdz autoostai palikušas kādas desmit vai piecpadsmit minūtes. Autobuss uzbrauc uz tilta un mēro ceļu pāri Daugavai. Drudzis. Autobusa vadītājam ir drudzis. Tiesa, tā gan nav pirmo reizi. Sirds mēdz reizēm streikot. Pāries. „Autoostā atpūtīšos,” nodomā šoferis. Pasažieri to neredz. Autobusa gaita aizdomas arī nerada.Viss ir gluži kā vienmēr. Tomēr panika sākas brīdī, kad kāda pasažiere pamanījusi, ka autobuss nesamazina ātrumu pāris metrus pirms šķēršļa – sporta automašīnas ar ieslēgtām avārijas gaismām. Sievietes intuīcija liek aiz bailēm iekliegties: „Ak, Dievs!” un, iespējams, šis vārds un panikas kliedzieni ir pēdējais, ko dzird autobusā esošie. Vadītājs ir atslēdzies – sirds sāpes aizmiglojušas prātu, drudzis pievarējis ķermeni un pēc brīža arī nāve paņēmusi savu tiesu. Autobuss uztriecas sporta mašīnai, kas uz tilta pārsitusi riepu un nostājusies uz malējās brauktuves, cenšoties pēc iespējas mazāk traucēt satiksmi. Sporta automašīnas vadītājs paspēj izglābties, taču redz savā mūžā biedējošāko skatu – autobuss, uztriecoties viņa zemajam auto, uzbrauc uz tā gluži kā uz tramplīna, uzlido gaisā, nosēstas uz vienas tilta margas, sagriežas un apgāžas sāniski uz otras margas. Un tad uzreiz pārsveras pāri margai un iekrīt Daugavā. Neviens no autobusā esošajiem cilvēkiem neizdzīvo. Anna, stundu gaidījusi, nespēj Ēriku sazvanīt un satraukumā nezina, ko iesākt. Domu daudz, taču pirmā – doties uz autoostu. Tur viņa jautā, vai autobuss ir pienācis. Personāls par avāriju vēl nezina un apgalvo – kavējas. Tomēr mediji visi izskaitļo jau pēc desmit minūtēm. Informācija plūst ātri. Autoostas kafejnīcā skan radio. Ziņas. Ilūzija Viens solis atpakaļ atmiņās un uzreiz seko neatgriezenisks kritiens milzīgā, melnā, neatpinamiem mezgliem samudžinātā domu bezdibenī. Es skatos spogulī un vēroju to, kas lūkojas man pretī. Šie mānīgie vaibsti. Kad paveros no rīta, tur viss ir aizpampis un neglīts. Kad paskatos vakarā, redzu pavisam ko citu – izteikti plaši atvērtas acis, kā zvēram, kas meklē medījumu, caur mazo lūpu šķirbu balti un mirdzoši zobi, vaibsti, kas vēstī par tūkstošiem acu skatienu no puišiem tāpat kā vienmēr iztaisnoto matu segu, kas izskatās tik bieza, ka spētu sasildīt aukstā ziemas naktī, taču, kad to kustina vējš, tā viegli kā pūkas izjūk.
Vakaros sev patīku labāk. No rītiem esmu pamodusies kā briesmonis. Dienas noslēgumā kļūstu par skaistuli. Piektdienas vakarā bāru pārpilda mūzikas, alkohola, smieklu, sarunu un izklaižu vētra. Automātiskais dī-džejs – mp3 pleieris atskaņo Red Hot Chilli Peppers. Dažas meitenes, savā starpā čalodamas, kustas līdzi ritmam. Kāds vienatnē malko viskiju, tērpies izsmalcinātā kreklā, ap roku valkādams pulksteni, kuru zinātājs novērtēs ar gana daudz nullēm. Vēl ik brīdi šis kāds, pielaiko tad šādu, tad tādu dzīvi, kuru redz tepat bārā, čalojot ar draudzenēm, pasniedzot kādam kārtējo viskija glāzi, medījot meitenes draugu bariņā vai ienākot-izejot no bāra durvīm, uz kurām ārpusē, maziem burtiņiem taču pamanāmi uzrakstīts „Policistiem atlaides nedodam”. Vīrietis vārdā X, divdesmit sešus gadus vecs, bagāts, veiksmīgs, tikko šķīries, bez bērniem, bez ģimenes, ar lielu dzīvokli… Totāli piedzēries. Lai arī muca ir pilna, prātam tomēr pietiek sapratnes, lai bārmenim pasniegtu savu karti, automātiski nospiestu kodu un derdzīgo iestādi pamestu. Vai censtos pamest. Viņš ir piecēlies un streipuļojot gandrīz apgāžot kādu puisi, kas nupat dodas ceļā, lai iekarotu kādas jaunietes sirdi ar pilnīgi idiotisku iepazīšanās tekstu, vīrietis dodas uz izejas pusi. Doma spert soli uz priekšu, doma pastiept roku, lai atvērtu durvis, doma veiksmīgi tikt ārā un tad kaut kā aizstreipuļot līdz mājām… Tā pazūd līdz ar mirkli, kad vēl pēdējais iedzertais viskija malks kopā ar fiziskās aktivitātes inerci ieplūst visās ķermeņa maliņās. Tomēr pa spēkam vēl ir lielu vērienā un konstantā precizitātē ar galvu iegāzties bāra durvīs tieši blakus uzrakstam „GRŪST” un jau graciozāk izripot no bāra, pavisam eleganti nolaižoties kā pūciņai pie kādās sievietes mašīnas. Veiksme uzsmaidījusi – mašīna šajā brīdī nevis ripo ar 50 kilometriem stundā, bet jau stājas un, riepām nokaucot, apstājas pavisam. No vīrieša sejas līdz automašīnas gumijotajai vasaras riepai paliek pietiekami mazs gabals, lai automašīnas vadītāju pārņemtu pamatīgs izbīlis. Tāpat kā tos cilvēki bārā, kuru dzīves vīrietis bija pielaikojis. „Pirmā mūsu tikšanās nebija pārāk veiksmīga. Tas bija piektdienas vakars. Es biju ceļā pie savas māsīcas. Braucot ik brīdi vēroju saulrietu un vienlaikus arī rāju sevi, lai tikai nesanāk avārija. Nepagāja ne desmit minūtes, kad manas automašīnas priekšā, stājoties pie luksofora, izripoja Viņš. Ātrums bija mazs, nobremzēju acumirklī, bet šoks bija neaprakstāms. Es no mašīnas tā arī neizkāpu. Pie Viņa pieskrēja kāds no blakus esošā bāra. Viņš piecēla kājās un bija sveiks un vesels… Nu labi, vesels, toties piedzēries gan. Mans pirmais iespaids? Skaists un alkoholiķis – pusaizvērtām acīm, kaut ko filmējot, kaut ko ne, uz jautājumu ”Kur tu dzīvo?”, ko uzdeva puisis, kas viņu pieturēja, viņš noburkšķēja vien kaut ko līdzīgu manas mašīnas motora skaņām un stāvēja tur kā izsmalcināta lupata.
Taču tad viņš paskatījās uz manu pusi, un šķita, ka viņam atkal ir ieslēgusies filma, acis noskaidrojās, pat stāja mazliet izlabojās. Nezinu, kā ir iespējams saglabāt tīru apziņu šādā stāvoklī. Iespējams, tāpēc es viņu aizvedu mājās. Man kļuva interesanti.” Salds, atmiņas rosinošs aromāts piepilda vīrieša elpvadus. Caur degunu ieelpojot to smaržu, pēcāk tā iezogas ķermenī, apmet pāris lokus, un pēc brīža jau prāts ziņo pats sev – tā ir tā smarža. Tad uzjundī atmiņas, kas atver ainu, kuru ierastos apstākļos vīrietis atcerēties nav spējis. Pēc piecu sekunžu prāta apceres un reakcijas aiztures kāds pielec kājās, manevrē caur galdu, krēslu, starpsienu, oficiantu un pakāpienu labirintam un seko kādas melnmates ceļam, ar katru soli nokļūstot arvien tuvāk un tuvāk. Tad seko maigs vīrieša rokas pieskāriens melnmatei un uzruna: „Alla?” Velti. Melnmate, acumirklī pagriezusies, mazliet pārsteigta, taču vairāk pārsteidzot vīrieti, atcērt: „Я не Алла, меня зовут Лена Ты…”, melnmate apraujas teikuma vidū, pievēršot uzmanību vīrieša izskatam, it īpaši pulkstenim, kuru atpazīst pēc nullītēm uz tā tirgus cenas elitāros veikalos, un turpina: „Но для Тебя, красавчик, я могу быть и Алла!” Tam seko latvisks „Atvainojiet, sajaucu!”, un vīrietis ātri vien dodas atpakaļ pie sava galdiņa cerībā, ka melnmate ar izšķērdīgi lietotu lūpukrāsu, tonālo krēmu, pat botoksu un silikonu sekot netaisās. Taču smaržas bija īstās! Bija. Sagadīšanās. ”Toreiz es viņu aizvedu mājās, palīdzēju pat tikt iekšā dzīvoklī. Viņš bija krietni pārpilns ar viskiju, to nevarēja nejust. Tieši tas bija par iemeslu, ka viņš, pats nesaprazdams, apsēdās gultā un aizmiga. Kopš tās reizes neesam tikušies. Reizēm es skumstu, ka neatstāju pat savu telefona numuru. Man šķiet, viņā kaut kas bija… Taču man nepatīk alkoholiķi. No vienas puses, būtu jāmēģina riskēt, ja nu tā bija tikai viena reize… Es zinu adresi, es varētu aizbraukt. Varbūt kādreiz. Paldies, ka uzklausīji, mana mīļā dienasgrāmata!
Mīlu, Alla.” Es skatos spogulī un vēroju to, kas raugās man pretī. Tas izskats… Tik mānīgs. No rītiem šķiet, ka pretim skatās kāds alu vīrišķis, kas tikko iznācis no meža saules pielietā pļavā, aizpampis un neko nesaprot. Vakaros smalks džentelmenis, acis plati vaļā gluži kā cenšoties tumsā atrast neatrodamo. Un valdzinošais smaids, pašpārliecinātība, stāja. Kam ticēt? Kurš tēls ir īstais, kurš esmu es? Un tad vēl ir atmiņas, kas visu sajauc. Ja to nebūtu, es varētu būt ikviens cilvēks, ko redzu, piemēram, bārā. Taču atmiņas iejaucas, visu samaisa, mani padara par gluži noteiktu būtni. Taču šobrīd es atceros kādu citu, nevis sevi. Es atceros smaržu. Un tad pie durvīm iezvanījās zvans… Mīlestība Tu esi kā vārsts manās smadzenēs, kas nemitīgi pulsē, rosinot domas. Domas par tevi. Reizēm šķiet, ka mēs domājam kopā. Vienlaicīgi. Tas ir tāpat kā pasaulei būtu pašai savs zvaigznājs, kas sastāvētu tikai no cilvēkiem un savienotos konkrētos brīžos tā, ka cits ar citu var sarunāties domās. Gluži kā visu aptverošs, neredzams tīkls. Es un tu – mēs esam viens, saplūstam kā tornado viesulis un esam mūžīga vētra, mūžīgi dejojot apļa deju. Reizēm mēs viens otru pazaudējam. Tu nozūdi un neziņo. Tad nozūdu es un neinformēju. Tie brīži ir skumji, tad ir haoss. Kā rudenī, kad visas lapas tikai krīt un krīt – nepaspēt ne sagrābt. Taču tad mēs viens otru atkal atrodam un esam kopā, solām tā vairs nepazust, lai arī zinām, ka tas notiks atkal un atkal. Zinām, ka tāds ir mūsu liktenis, ceļš, kuru ejam. Tu esi kā mana pasaule, bez kuras es būtu nekas. Tu esi mani papildinošs elements, bez kura es kļūtu par radiovilni. Es tad uztvertu tikai to, ko man saka, un aizmirstu tai pašā mirklī. Tu esi kā vārsts manās smadzenēs, kas nemitīgi pulsē, rosinot domas, liekot man dzīvot, ievilkt elpu, izelpot, atcerēties un izbaudīt, gūstot pieredzi un mācoties, attīstoties un augot, un eksistējot. Tu esi man, lai es būtu tev un mēs kopā veidotu zvaigznāju. To zvaigznāju, kas savienos kādreiz mūs visus – vienotā, neredzamā tīklā. Tu esi saziņas pamats, atslēga uz Visumu, atslēga dvēselei. Paldies, ka tu man esi! Es tevi mīlu, mana atmiņa, bez tevis es nebūtu nekas. Noskrieta mašīna Es šodien redzēju tīģerus. Tie kā zirgi skrēja pāri pļavai, kur netālu ir mežs. Latvijas baltie un oranžie tīģeri. Man šķita, ka dzirdu caur mašīnas stiklu, caur vēju, kā tie elso un kā skan to kājas, skarot zemi, un kā tie savā starpā sasaucas- hei, re, kur auto, noskrienam to! Un tā viņi aizskrēja man garām. Aizauļoja tīģeru bars. Rīga Brīvības iela. Esplanāde. Saule karsē melnās automašīnas karkasu.Vecs, kantains, noguris, taču joprojām spēcīgs BMW rībina skaļu, basiem pārpildītu, ritmisku mūziku. Logi līdz galam vaļā – braucoša diskotēka. Dzelzs kastes motors murrā, pakļaudams vadītāja kājas te smagumam, te vieglumam.
Luksoforā iedegas dzeltenā gaisma. Riepas kauc, vadītājs ir iespiedis akselatora pedāli līdz grīdai, atlaižot sajūtu. Auto aizlido Brīvības ielas nebūtībā, aiz sevis atstājot vien svilušu riepu un veca dīzeļmotora dūmu smārdu.
Diskotēka aizbrauc, pilsētu pārņem citas, daudz mierīgākas skaņas. Vasara, un turpat pie Elizabetes un Brīvības ielas krustojuma dungojošais Radio 101. Miers. Ik brīdi silts vējš skalojas… Melngalvju nams. Uz Okupācijas muzeja kantaino ēku rūpīgi un domīgi lūkojas vairākas skulptūras. Vēro un atceras vēsturi. Ik brīdi šīs ēkas sastingst vēl ciešāk, lai pozētu fotogrāfiem. Kāds jaunietis iemūžina šo namu savā mazajā, mellajā kastītē ar krāsainu displeju, stikliņiem un mikroshēmām. „Čiks,” nošņāpj fotoaparāts, un jaunietis pieceļas, lai ļautu ēkām turpināt būt ēkām, nevis mākslai. Tunelis. Vienā pusē vēl tikko vēstures pieliets laukums. Otrā pusē jau spēkpilnā upe – Daugava. Un tomēr vēsturiska. Taču pa vidu ir tikai ceļš zem gaismas. Šis tunelis ir ceļš starp dzīvi un nāvi. Abos galos balta gaisma. Atliek vien izvēlēties – uz kuru pusi? Cilvēki. Pilns ar cilvēkiem. Kā skudru pūznī – izskatās haotiski, bet katrs kaut kur dodas. Katram ir savs mērķis vai uzdevums. Kāds ejot smaida. Cits iet domu pārpilns. Vēl kāds steidzās. Ir cilvēki, kas nekur neiet – sēž uz soliņa, vēro, bauda. Mākslinieki, pensionāri, piekusušie, rakstošie… Pasaule liela, vietas pietiek visiem. Pagaidām. Krēsla un tumsa. Rīgu pamazām ieskauj nakts atvēsinošā burvība. Skudru pūznis pārvēršas par izslaucītu ielu tuksnesi. Dažbrīd pavīd kāds klejotājs, kas, vēl krēslas valdzinošo esību atceroties, soļo mājup. Vai arī kāda grupiņa, kura tieši pretēji – izlīdusi ielās, lai meklētu ballīti. Taču vairāk te ir vēja, kas Rīgas ielās rīko sacensības ar sevi – ko ātrāk aizpūtīšu?
Velosipēdists minas Vecrīgas ielās. Lēni, jo ir agrs un izbaudīšanas vērts skaidrs rīts. Pulkstenis vēl nav ticis līdz pieciem. Saule gan – jau gandrīz uzaususi. Sākums. Ielās pavīd pa kādam bezpajumtniekam, kas ieņēmis izdzīvošanas diedelnieka pozīciju. Redzami arī daži žūpas un alkohola lietošanas iesācēji – kur kurais – uz soliņa un zem tā, zālītē un uz asfalta. Guļ un ārstējas.
Taču skaistākie ir putni. Jau gar kanālu minoties, velobraucējs tos vēro un vēlas būt viens no tiem. Jebkurā brīdī pacelties brīvi virs pilsētas vaibstošajiem mūriem.
