Akadēmiskais centrs
Grāmata pārsteidz ar Vitas Lēnertes izstrādāto, nedaudz „lecīgo” un moderni košo māksliniecisko noformējumu, kura kontrastainās krāsas un priekšējā vāka veidotās interesantās ēnu spēles uzreiz piesaista skatu. Neapšaubāmi šāds dizains neļauj Gundegas Repšes jaunākajam veikumam pazust grāmatnīcu plauktos un padara to arī par skaistu dāvanu, bet rodas jautājums – vai spilgtais „iesaiņojamais papīrs” slēpj tikpat interesantu un vērtīgu lasāmvielu? Vai spožums ir mānīgs un grāmata, izlasīta un nolikta malā, vairs kalpos tikai kā glīts akcents grāmatplauktā?
„Vīrs tapīrs un citas radības” ir autobiogrāfisks darbs, kurā apkopotas divdesmit divas atmiņu un sajūtu skices, kas veido krāsainu kaleidoskopu no brīžiem, kad krustojušies rakstnieces un mūsu mazo brāļu – dzīvnieku – ceļi. Gundega Repše par savu jaunāko grāmatu saka: „Arī dzīvnieki ir cilvēka spoguļi. Uzmanīgi vērojot, tie skaidro paša evolūciju, smieklīgos priekšstatus par cilvēka noslēpumaino novietojumu kosmosā un sava rakstura krātiņā. Mans mācību process bijis un joprojām ir pārsteidzošs, vitāls un amizants. Atšķirībā no daudziem citiem dzīves skolotājiem, zvēri bijuši neizsmeļamas mīlestības avots un piepildījums.”
Katra īsā stāsta centrā ir kāds dzīvnieks, un tiešām pārsteidzoša ir šo „galveno varoņu” zooloģiskā daudzveidība – sākot ar maijvabolēm („Maijvaboles spirtā”) un lapsenēm („Lapseņu ferma”) līdz pat tapīriem („Vīrs tapīrs”) un delfīniem („Es biju delfīns”). Rakstnieces personiskā pieredze rāda, ka pacietību, drosmi, spēju uzticēties un rūpēties par kādu varam mācīties ne tikai saskarsmē ar līdzcilvēkiem, bet arī ielūkojoties dzīvnieku, pat vismazāko, pasaulē. Turklāt reizēm komunikācija ar zvēriem ir pat īstāka un cilvēciskāka nekā tā, kas pastāv starp mums, homo sapiens.
Kā jau Gundega Repše min, zvēri bijuši līdzdalīgi viņas personības tapšanā visu mūžu, un arī stāsti aptver laikposmu no rakstnieces bērnības, kad viņa maza būdama, ilgodamās pēc mājdzīvnieka, mammas rotaslietu lādītē audzē sliekas, līdz pat šodienai, kad, lai arī bagāžā jau liela dzīves pieredze un pasaule tiek vērota ar pieauguša cilvēka acīm, rakstnieces pašizziņas process draudzībā ar dzīvo dabu turpinās – joprojām bez augstprātības, bet ar cieņu un patiesu sirsnību. Grāmatas uzbūve simboliski parāda šo „mūžizglītību” – pirmais stāsts ar nosaukumu „Perlamutra olas” vēsta par mazās Gundegas centieniem pielasīt maisu ar gliemežvākiem, ar ko pabarot vistas un tas sākas ar atziņu: „Esmu maza.” Savukārt pēdējais stāsts, kurā tēlota mirklīga, bet saviļņojoša sastapšanās ar delfīnu, ko autore izjūt kā savu dvēseles radinieku un alter ego dzīvnieku pasaulē, beidzas ar vārdiem: „Kur viņš ir? Meklē savā nākamajā dzīvē.”
Grāmatas „Vīrs tapīrs un citas radības” vēstījuma filozofiskajā līmenī saskatāmas hinduismam un atsevišķiem budisma virzieniem raksturīgas iezīmes – tāpat kā šajās reliģijās, arī Gundegas Repšes darbā dzīvnieks netiek uztverts kā zemāka būtne, bet gan pielīdzināts cilvēkam – zvēros ir tā pati dievišķā dzirksts jeb gars, kas mūsos, un viņi jūt līdzīgi mums, tikai neprot to izteikt vārdos. Tāpat, iespējams, dzīvnieki – tie esam mēs paši, jo atsevišķos stāstos parādās arī priekšstats par zvēriem kā cilvēku reinkarnācijām („Uģis kā rullis”, „Es biju delfīns”).
Gundegai Repšei, līdzīgi kā Regīnai Ezerai, piemīt retā spēja uzburt stāstu gandrīz no nekā. Rakstniece raugās uz pasauli ar ļoti vērīgu skatu, piefiksējot visas tās detaļas, mirkļus un izjūtu nianses, ko mūsdienu aizņemtais, visapkārt esošo vizuālo kairinājumu un informācijas gūzmas nogurdinātais cilvēks bieži nepamana. Mazās impresijas Repše prot ietērpt dzirkstošos un pārsteidzošos vārdos, priecējot lasītāju ar apbrīnas vērtu valodas meistarību. Taču daži stāsti, par spīti tiešām baudāmajai valodai, tomēr neaizsniedz adresātu un paliek diezgan nesaprotami – acīmredzot, ir fabulas, kuru pārvēršana par literāru darbu prasa lielāku piepūli un, ja tas neizdodas dabiski, gadās arī pārcensties un atstāt lasītāju mulsumā un neizpratnē.
Grāmatas atvēršanas svētkos, atbildot uz Arno Jundzes jautājumu, Gundega Repše atzina, ka šī grāmata esot bijis izaicinājums, jo tās tapšana prasījusi „permanenti labu noskaņojumu”, kas sagādā grūtības rakstniekiem, kuri pieraduši radīt jebkādā dvēseles stāvoklī. Taču šī piepūle nav palikusi bez rezultāta – lasot grāmatu, nepamet laba sajūta un vēlme smaidīt. Atšķirībā no daudziem citiem jaunākās latviešu prozas darbiem, kur dominē prozaiska nolemtība un defektīvas cilvēciskās attiecības, no „Vīrs tapīrs un citas radības” staro labsirdība, miers un sirds siltums, pēc izlasīšanas atstājot patīkamu „pēcgaršu”. Pat stāstā „Uģis kā Rullis”, kas vēsta par tuva un ļoti mīļa drauga zaudējumu, sāpes nav drūmas un traģiskas, bet gan gaišas labestības un sirsnības apstarotas.
Stāstu noskaņas krājumā variējas no gaiši skumjām un filozofiskām līdz nebēdnīgi jautrām un dzirkstošu smieklu pilnām. Tās mainās, pieaugot galvenajai varonei – grāmatas sākumā ievietotie stāsti ir bērnišķīgas draiskulības pilni, tverti aizkustinoši naiva, bet tajā pašā laikā ļoti vērīga maza cilvēkbērna acīm; grāmatas vidū ar lasītāju runā jauna meitene, kura tikko sākusi apjaust pasaules kārtību, skaistumu un sarežģītību un iet sevis atrašanas ceļu, kuru jāmēro katram jaunam cilvēkam. Noslēgumā kopīgi ieskatīties pasaulē mūs aicina jau pieaudzis un sirdsgudrs cilvēks, kurš ar pietāti un pazemību izturas pret lielajiem dzīves un dzīvības noslēpumiem, tajā pašā laikā nezaudējot bērna zinātkāri un prieku.
Gundegas Repšes stāstu krājums „Vīrs tapīrs un citas radības” būs interesanta lasāmviela dažāda vecuma, nodarbošanos un uzskatu cilvēkiem – dzīvnieku draugiem tā būs iespēja dalīties ar kādu mīlestībā uz mūsu mazajiem brāļiem; bērni, kuri ilgojas pēc mājdzīvnieka, tajā atradīs domubiedru, pieaugušajiem grāmata sniegs iespēju iztēlē vēlreiz atgriezties bērnībā un atcerēties, kā tas bija – būt mazam, savukārt vēl citiem tā ļaus kaut ko vairāk uzzināt par pašu autori. Grāmata runā ar katru lasītāju atsevišķi, un uz jautājumu – ko tā stāsta man? – atbilde jāmeklē pašam.
