Diskusija: kas ir laba dzeja?

Visi dzejo, visi tulko, Eksaltēti skaļi jūsmo, Tikai lasītāji skumji. Nesaprotu. Vai mēs dumji? Sarunas sākums ieiet šķietami neprecīzā gultnē: klātesošie runā par kritikas principiem, nevis par dzejas kvalitātes kritērijiem. Mērķis it kā skaidrs – literatūras kritikas procesa analīzē būtu jāizkristalizē kvalitātes kritērijus. Kāds ir kritiķa liktenis vai, pareizāk sakot, ceļš uz kritiku? Pašai kritikai Latvijas kultūras vidē trūkstot telpas, atminot „Kultūras Foruma”, „Karoga” likteņus; kritika šobrīd pastāv pateicoties vien „Latvju Tekstu”, portāla „Satori” un arī „Kultūras Dienas” centieniem. Latvijā trūkst arī iespējas iegūt kritiķa izglītību. Tāpēc pašlaik var reflektēt vien par to, kāds kritiķis spēs būt veiksmīgāks - autodidakts, izglītotais kritiķis vai arī kritiķis, kas pats raksta literatūru? Zīmīgi, ka aktualizējoties jautājumam “Vai kritikai jābūt vērtējošai?”, sarunā iesaistās arī vairāki cilvēki no publikas. Diemžēl šādi diskusija nonāk pie atzinuma, ka kritikā ir jāievēro objektivitāte ar subjektivitātes piegaršu. Vai tiešām mēs neesam tikuši nekur tālāk par Gunta Bereļa 17 gadus veciem domu graudiem? Pēkšņi no nebūtības iznirst jautājums par viedokli: vai mūsdienās cilvēks to māk pamatot, vai tikai izteikt? Kā satraucošs piemērs tiek minēta vidusskolēnu nespēja kritiski izvērtēt jebkāda veida jautājumus. Piemērs ar skolēniem, protams, ir gaužām ilustratīvs; tikpat labi šīs problēmas pārcēlumu spējam projicēt uz kultūras telpā notiekošo. Ironiski – arī neviens no diskusijas dalībniekiem nespēj savu viedokli pamatot. Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotajām diskusijām raksturīgi – sarunā iesaistās visdažādāko paaudžu ļaudis. Starp tiem – arī vecāki cilvēki, kas attālinās no temata un pauž viedokli ārpus mūsdienu telpas: par dzejas klasiķiem tiek piesaukti revolucionārie dzejnieki un socreālisma pārstāvji. Ar nožēlu jāatzīst, ka šoreiz šādām izpausmēm lielā mērā bijusi taisnība, jo īstenos un visiem saprotamos labas dzejas kritērijus neviens no literārajiem un kritikā aizņemtajiem muzeja viesiem nenosauca. Ja reiz saruna veidojās tik neauglīga, bija jāmeklē tās neveiksmju cēloņi. Vai kūtras bija atbildes, letarģiski - sarunas dalībnieki? Vai nepareizi tika uzdoti jautājumi un vai tika vadīta pati saruna? Diskusijā sniegtās atbildes bija pārlieku attālinātas no jautājuma būtības. Labi organizētā sarunā uzreiz vajadzētu izvirzīt literatūrteorētiska rakstura jautājumus: kas dzejā nepieciešams formālā, kas – saturiskā aspektā. Kā šos laukus aizpildīt, kādiem līdzekļiem, paņēmieniem? Sarunas haosu vēl vairāk paspilgtināja skribenta007 jautājumi, kuriem, kā to trāpīgi piezīmēja cits vecākas paaudzes dalībnieks, vispār nevajadzētu tikt ņemtiem vērā, jo tie patiešām tika skribelēti, neievērojot vairākas literārās valodas normas. Apbrīnojamā veidā beidzot tiek arī atklāti rosināts jautājums, kādai tad īsti ir jābūt tai jaunajai dzejai? Tiek minēta virkne piemēru, kurus lasītāji klasificē kā pārgudru, tādējādi – nebaudāmu literatūru. Vai dzejai ir jābūt tādai, lai tā visiem lasītājiem būtu saprotama? Tas provocē uz vairākām pārdomām. Piemēram, par Imanta Ziedoņa dzejas likteni pēdējo gadu laikā, kad viņa dzejas rindas tiek citētas vietā un nevietā dažādos medijos (līdzīgs liktenis arī Ojāram Vācietim, tomēr ne tik lielos apmēros). Tas it kā ļauj vai ikkatram (īpaši jaunākās paaudzes dzejas karsējiem) piepeši kļūt par ilggadēju rakstnieka daiļrades pārzinēju un cienītāju, tādējādi it kā kultivējot gan pašu personību, gan tās literāro mantojumu. Taču šādi literārā personība un tās mantojums arī var tikt neviļus pārprasts un pat degradēts. Pārpratums varētu rasties vien ar tādu priekšnosacījumu, ja tekstos lasītājs vispār iedziļinātos. Kopumā to varētu nodēvēt par gaužām drūmu fenomenu, kurā arvien biežāk klasiskā dzeja tiek pietuvināta popkultūrai (ja pop- rada negatīvas konotācijas, tad masu kultūra varētu būt analogs). Dzeja tiek patērēta tā, ka pati par sevi būtībā attālinās no literatūras, kļūst perifēra. Kā ļoti trāpīgs piemērs sarunas laikā tiek minēts Kornēlijas Apšukrūmas fenomens, kuru var skaidrot ar iepriekš minēto dzejas „lietošanas/patēriņa” kopsakarību. Varbūt 21. gadsimta latviešu lasītājs vēlas šādas kvalitātes dzeju? Taču tādā gadījumā nerastos jautājums par to, kādai jābūt labai dzejai; ilgas pēc kvalitātes, tātad, pastāv. Diskusijas dalībnieki spējuši rast vienotu atbildi, ka atsvešināšanās un pretenzija uz sarežģītu tekstu kopu ir likumsakarīga mūsdienu dzejai; tas varētu būt viens no būtiskajiem iemesliem, kādēļ rodas lielā plaisa starp dažādu paaudžu dzejas mīļotāju viedokļiem. Jaunākās dzejas pasniegšana skolās – diskusijā iesaistās pedagogi un paaudžu plaisa netraucē, bet palīdz veidot kopīgu viedokli. Kā atzīst vairāki vecākas paaudzes pārstāvji, jaunākā dzeja izglītības procesā nebūt nav „jauno laiku” problēma. Arī iepriekš piesaukto Vācieša un Ziedoņa vārsmas savā laikā skolas programmās ieviestas tikai pēc noteikta perioda; lai gan te gan būtiski ņemt vērā arī politisko fonu. Domāju, ka to nevar viennozīmīgi dēvēt par skolotāju muļķību (lasiet – stagnāciju): pēdējos gados literatūras un latviešu valodas stundu skaits tiek arvien samazināts, tādēļ tas ir tikai likumsakarīgi, ja jaunākajai literatūrai (dabiski – arī dzejai) tikpat kā neizdodas pieskarties, neatkarīgi no mācību programmas īpatnībām. No otras puses, varbūt tieši šeit veidojas apburtais loks: jaunākā dzeja tiek apzināti ignorēta, jo apriori pieņemta kā nekvalitatīva. Tādēļ krājuma vāks, kā min viena sarunas dalībniece, tā arī paliek neatvērts (Atvērt nevar, AIZVĒRT! – tā šādā brīdī varētu kliegt tauta). Tas viss liek jautāt, vai dzejnieks publicē dzeju, kura nākusi, tā teikt, no sirds? Lasītājs, neatkarīgi no izglītības un pieredzes, šķiet, to intuitīvi spēj sajust, līdz ko saskaras ar dzeju. Lasītāju ir gaužām grūti piemānīt. Vecākajai paaudzei tieši tādēļ rodas sirdssāpes: jaunā dzeja top tik šķietami viegli… Kāds Ojāra Vācieša laikabiedrs atceras vecos laikus, kad pie katras vārsmas, dzejas rindiņas tika pavadītas bezgalīgi garas sarunas, apspriežot tās īpatnības. Otra sarunas dalībnieka elks ir Rainis, kas sarunas karstumā atkal raisīja, iespējams, visprovokatīvāko jautājumu: ja Rainis rakstītu mūsu dienās, vai viņš to darītu tāpat, kā toreiz – pirms tiem simts gadiem? Pirmajā mirklī varētu šķist, ka uz šo jautājumu ir viegli atbildēt, taču – padomājiet labi… Kad diskusija bija pārsniegusi tai paredzēto laiku par 40 minūtēm, muzeja komunikācijas daļas vadītāja Inga Surgunte gluži vienkārši ir spiesta sarunu pārtraukt, piedēvējot tai „neizsmeļamās tematikas” kvalitātes. Patiesībā gan kādam bija tovakar jāsaka, ka nav vērts organizēt „sarunu vakaru”, ja uzdotais jautājums pats par sevi ir neatbildams.