Akadēmiskais centrs
Mana nesenā un negaidītā atkalpievēršanās dzejas jautājumam kāda pavisam drīz gaidāmā A. Čakam veltīto rakstu krājuma iznākšanas sakarā zīmīgi saskan ar ziņu par Krievijas dzejnieku viesošanos Rīgā. Lai gan vienreiz mūžā esmu atļāvusies pētnieciski pievērsties V. Majakovskim un A. Čakam, dzeju uztveru nepiedodami vienaldzīgi, saprotot to galvenokārt kā profilaktisku līdzekli prozas radītas agorafobijas gadījumos – īpaši Dzejas dienās. Un dzeja nebūtu nekas bez robežu pārkāpšanas, iespējas saskatīt kontrastus formas, ģeogrāfijas vai personības ziņā. Protams, neskatoties uz atdzejojumiem, vērtīga ir iespēja dzirdēt dzeju valodā, kas ir labi pazīstama. Lasījumu cikls “Dzejas sūtņi” ir viens no tiešākajiem, reklāmas valodu lietojot – “agresīvākajiem” meģinājumiem satuvināt Latvijas un Krievijas kultūru, atvedot ne darbus, bet pašus autorus. Gatavojoties Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam, “Dzejas sūtņi” Latvijas auditorijai trīs gadu garumā regulāri dāvās iespēju iepazīties ar aktuālajiem un populārākajiem Krievijas laikmetīgās dzejas pārstāvjiem. Šogad Rīgā jau viesojušies dzimtenē atzīti dzejnieki Fjodors Svarovskis, Nastja Deņisova un Staņislavs Ļvovskis.
Latvijā laikmetīgo literatūru krievu valodā pazīst pavirši – var vien apbrīnot latviešu izolētību no lielās kaimiņvalsts kultūras un vietējo krievvalodīgo jauniešu vienaldzību pret to, ka grāmatnīcas un kinoteātri nepārdod to labāko no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas utt. Protams, pieļauju, ka mūsu lielākās kopienas viena otru nepazīst pietiekami labi, un varbūt vidējais latvietis, nezinot daudz par otru vidējo latvieti, nenojauš arī to, kas ir “vidējais Latvijas krievvalodīgais”...
Ko ir izdevies uzzināt par Krievijas dzejniekiem šīs novembra nogales tikšanās laikā? Galvenokārt jau to, par ko nevarēja būt šaubu – ir grūti atrast divus pilnīgi vienādus dzejnieks, pat ja tie pieder vienai paaudzei. “Dzejas sūtņu” atgādātāji centās un centīsies ikvienu pārliecināt, ka Krievijā dzejas avoti ir plaši un dziļi un nav grūti pēc iņ–jaņ principa izvēlēties divus savdabīgus autorus, kas būtu ar mieru viesoties Eiropas nomalē. Arī nākamie “dzejas sūtņi” nākšot no pretējām dzejas frontēm, būdami attiecīgi gan laikabiedri, gan V. Majakovska vai Mihaila Kuzmina tipa mākslinieki.
Lai gan dzejniekus Jeļenu Fanailovu un Andreju Sen-Seņkovu vieno pievēršanās verlibram un pašlaik aktuālajam dzejas episkumam, viņu dzeja ir būvēta pēc atšķirīgiem, rodas vēlme teikt – horizontālas un vertikālas meditācijas – principiem. Fanailovas nesteidzīgais, tomēr saspringtais un asais tonis ar ģeogrāfiskas un kultūras pasaules vērojumu satika vēl mazāk steidzīgo un latviski garās zilbes izbaudošo Jāņa Rokpeļņa atdzejojumu. Tomēr telpu ar ražīgu asprātību vairāk piepildīja Andreja Sen-Seņkova metaforu kaskādes. Savā savdabīgajā manierē Sen-Seņkovs, nedaudz radot grafomāna iespaidu, esot sarakstījis vairāk nekā 10 grāmatas.
Pētera Draguna atdzejas miermīlīgums vietām atstāja šaubas, vai tiešām it kā no rotaļlietu plaukta tvertie tēli latviski ir atveidojami šādi? Nespējot gan piedāvāt vietā neko prātīgāku, nākas atzīt, ka latviešu un krievu dzeja būtiski atšķiras un pirmavota autora personība, runas veids un tēls vienkārši ļoti vēlas tikt uzklausīts.
Atšķirīgā iepazīšanas iespēja ir vilinoša, tāpēc noteikti būs jāapmeklē arī nākamais “Dzejas sūtņu” pasākums. Kāds tas būs – dzejnieka personības triumfs, kas pārņems vadību pār klusā mikrofonā runāto, vai mierpilna sadzīvošana vienotā, bet oriģinālā pasaules izjūtā?
Ar abu novembra “dzejas sūtņu” daiļradi, protams, var iepazīties arī tīmeklī, tomēr plašākam redzeslokam, Ubi Sunt piedāvā 24. novembra tikšanās ierakstu, lai Jūs visu dzirdētu paši.
