Akadēmiskais centrs
Izdot grāmatu dienasgrāmatas formā autori mudinājis kādā kritikas tekstā izteiktais spriedums, ka viņas dzeja līdzinās dienasgrāmatas ierakstiem. Šo izteikumu dzejniece ilgu laiku uzskatījusi par negatīvu, līdz beidzot nolēmusi spītīgi īstenot.
Tiesa, izvēlētais krājuma tekstu formāts liek domāt par bināro opozīciju pāriem: realitāte un fikcija, publiskais un privātais. Cik patiess ir laika posms, kurā tapis dzejolis – vai teksts pierakstīts dienasgrāmatā kā tīrradnis, pirmdzimtais veselums vai tomēr pirms publicēšanas pārdomāts un labots? Publiska dienasgrāmata svārstās starp īstenību un īstenības spoguļattēlu, jo nedrīkst aizmirst arī par vienmēr klātesošo pašcenzūru – publicējamās informācijas atlasi.
Grāmatā mijas te asprātīgi, te rezignēti prozas un dzejas fragmenti, bet brīžiem ieraksti kļūst pārāk personiski, pārkāpjot robežu starp privāto un publisko. Ielūkoties svešā dzīvē ir valdzinoši līdz brīdim, kad lasītājs saprot, ka pārkāpis kādu netveramu līniju. Arī pati autore visai drīz saprot, ka savos ierakstos bijusi pārāk atklāta. Rakstot savam ideālajam lasītājam, godīgam un labsirdīgam cilvēkam, viņa piemirst, ka sabiedrība nesastāv tikai no tiem. Īpaši tas aktualizējas brīdī, kad tiek saņemtas draudu vēstules.
”Šonakt biju zaļš putns” nav ikdienišķa parādība, ko akcentē arī izvēlētais burtu fonts, internetam raksturīgais rakstības stils – lielo sākumburtu neesamība un brīžiem patvaļīgs pieturzīmju lietojums vai iztrūkums, ko skaidro autores komentārs: „man kādā brīdī tie lielie burti vienkārši sāka likties nevajadzīgi. un es nelietoju to, kas ir nevajadzīgs. jā, pamazām manā valodā arī pieturzīmes sāk izdzist.” (31.lpp)
Vizuāli dienasgrāmata papildināta ar mūžībā aizgājušā fotogrāfa Jāņa Kreicberga (20.08.1939. – 22.07.2011) nepublicētajiem sieviešu portretiem, turklāt grāmatas lapas piebārstītas melnbaltām vinjetēm. Smilgas un kaili koku stumbri, kuru nobirušās lapas izkaisītas citās lapaspusēs, liek domāt par rudeni un nāvi, bet teksts apliecina arī joprojām dzīvās un augošās dabas būtisko lomu A. Aizpurietes pasaulē.
Dzejoļi un dzejas aizmetņi mijas ar tviterformāta atziņām, ikdienas tēlojumiem un pārdomām par laikmeta aktualitātēm, politiku, humānismu, literatūru, par personiskajām sajūtām un vientulību. Sastopamas atsauces uz A. Aizpurietei pazīstamajiem, atdzejotajiem vai iecienītajiem dzejniekiem, dažus no tiem citējot.
Amanda Aizpuriete portretē savu pašreizējo dzīvi un tās ekonomiski spiedīgos apstākļus, runā par savu pieticību, kurā vērtīgākais joprojām ir grāmatas. Viņa izjūt nepieciešamību attaisnot sevi par to, ka strādā ne ienesīgus, bet sirds darbus. Dīvaini arī tas, ka Aizpuriete cenšas dažas savas visnotaļ pozitīvās īpašības pielīdzināt slimībām – netipiski ražīgo iedvesmu, kā arī „slimību” bez vārda, kuras „galvenie simptomi: slimniece atceras ļoti daudz dzejas un apzinās, kas ir dzejoļu autori.” (25.lpp.) Šāda uzspēlētība šķiet gluži lieka, jo tik merkantila un aprobežota sabiedrība vēl nav palikusi, ka tās priekšā savs radošums un profesija būtu jāpazemo un jāskaidro caur tik īpatnām analoģijām. Tāpat būtu grūti arī nosodīt un izsmiet dzejnieces vēlēšanos glābt labas grāmatas no nonākšanas atkritumu konteinerā. Visticamāk šāda saasināta Aizpurietes reakcija radusies, iepazīstoties ar Šlesera priekšvēlēšanu kampaņas plakātiem, kuri, piemēram, savulaik piesaukuši: „šim laikam vajag nevis dzejniekus, bet traktorus.” (23.lpp) Bez šaubām arī interneta komentāri ir sāpinājuši dzejnieci ne reizi vien.
Domājot par literatūru un plaģiātismu, A. Aizpuriete nonāk pretrunās: „nedomāju, ka manu dzejoli var nozagt. tas šā vai tā paliks mans. peace. pax.” (21.lpp). Bet jau nākamajā dienā dzejniece raksta: „pavisam nopietni: lūdzu neaiztieciet manis rakstīto. tas, ka „Draugiem.lv” dienasgrāmatā izlieku tekstus publiskai lasīšanai, nenozīmē, ka atsakos no īpašuma tiesībām.” (22.lpp) Cilvēcīgi.
Cilvēcīga ir arī attieksme pret citiem. Uzrunājoša ir epizode, kad Aizpuriete izsauc ātro palīdzību kupenā iekritušajam dzērājam, kurš paša spēkiem līdz mājām netiktu. Citi iet viņam garām, bet pēcāk A. Aizpurietei par savu cilvēcību ir jātaisnojas. Tāpēc viņas dzīvē un dzejas pasaulē iezogas vientulība un publiska dienasgrāmata kļūst par līdzekli, kā dalīties savās domās ar citiem, meklēt sarunu biedru ar kopīgām vērtībām un līdzīgi domājošo, jo varbūt tas, ko pati nespēj ietekmēt, sasniegs atbalsi viņas lasītājos.
Par grāmatas caurviju motīvu kļūst putns – sapnī notikusī pārmiesošanās top par inspirācijas avotu, un zaļais putns iegūst gandrīz totēmisku dimensiju. Amanda Aizpuriete sāk sevi identificēt ar šo putnu un tēlo savas putnības portretu – vēlme un sūtība lidot, bet nespēja ietekmēt to, kas notiek uz zemes, paliekot mēma vērotāja lomā. Būdams piederīgs gan debesu, gan zemes sfērai, putns nespēj atrast savu īsto vietu un zaudē cerības atkal būt laimīgs. Līdzīga intonācija sastopama arī citos dzejoļos, piemēram, “tad tev atkal priekšā ir trīs/ pasakas ceļi/ iesi pa labi – par naktīs/ brēcošu pūci pārvērtīsies/ iesi pa kreisi – par laimīgi/ gaistošu sniegamākoni/ pārvērtīsies/ iesi taisni – par citu/ nelaimi/ pārvērtīsies” (88.lpp.) Dzeja ir emocionāla, skumja, citreiz rotaļīga, pārdomu pilna un nogurusi, bet, par spīti melanholiskajai tonalitātei, dienasgrāmata neatstāj nomācošo iespaidu, vienīgi izraisa vieglas skumjas, kas pavada neilgi pēc lasīšanas.
