Akadēmiskais centrs
Atrodot pareizo garīgās redzes leņķi, šie pretstati pārstāj būt pretišķīgi un kļūst par vienota un jēgpilna veseluma harmoniskām sastāvdaļām. Taču šāda skata punkta atrašana cilvēkam nav viegla un vienkārša:
„Patiesība ir pa vidu,
Tikai kur to vidu rast? (..)
Pavediens, kas visu saista,
Pavediens, ko nesaraut.
Patiesība ir tepatās,
Tikai kur, tu nenojaut.”[1]
Kailajai patiesībai abas rokas ir pilnas baiļu[2]. Šis tēls spilgti izsaka cilvēciskās nedrošības spriedzi robežsituācijā, kad
„Slīd projām pasaule,
No Dieva atraisīta.”[3]
Tomēr dzejniece nepaliek bailēs. Brīvā kritiena izjūta šajā esamībā saistās ar pārliecību, ka dzīve galu galā „nenokritīs garām”[4]. Dievs, no vienas puses, atraisa cilvēku brīvai izvēlei, bet, no otras, – tura savās rokās visu esamību un arī katra individuālo likteni. Tāda pārliecība rada drošības sajūtu krītošo lapu un svārstīgo šūpoļu pasaulē un piešķir visam notiekošajam mērķi un jēgu:
„Tās lielās šūpoles, kas itin visu šūpo, nes mani
Debesīs un nosviež zemē.
Lai kā tas sāp, vien tā es tieku sevī.”[5]
Ik sīkākā sadzīves norise iegūst dziļāku nozīmi, tieši atskāršot to kā nepieciešamu daļiņu Dieva radītās esamības lielajā jēgā:
„Viss ir tik cieši jēgas saistīt
Un atsedzies kā krasts, kad bēgums,
Sīc ūdens katliņā uz plīts (..).”[6]
Šo eksistenciālo atziņu ierāmēta, rit cilvēciskā ikdiena ar savām izjūtām un pārdzīvojumiem, kas raduši atspoguļojumu krājumā. Tā kā autores dzīve pārsvarā nenorit pilsētā, organiska ir dabas tēlu klātbūtne, kas rezonē ar dvēseles noskaņām. Mūsdienu cilvēka bieži vien pazaudētā saskaņa ar dabu liek dziļi izjust pasaules kārtības fundamentālos pamatus un apbrīnot tajos ietverto esības skaistumu:
„Nāk mājās bites
Kā vakarā govis no ganiem. (..)
Tik mūžīgi un tik skaisti,
Ka aizraujas elpa (..).”[7]
Arī kultūras baudīšanai te ir sava noteikta vieta. Tomēr mākslas darba radītā pārdzīvojuma tēlojums dzejā ne vienmēr spēj radīt līdzīgu pārdzīvojumu lasītājā, kurš atainoto brīdi pats varbūt nemaz nav piedzīvojis.
Krājuma kopnoskaņai raksturīgs apcerīgums, noietā dzīves ceļa izvērtējums, tiecoties pēc paliekošā un apliecinot ētiskos pamatprincipus. A. Līces dzeja ir tradicionāla gan formas, gan tēlu ziņā, turpinot 1970.–1980. gados iedibinātās latviešu dzejas tradīcijas. Arī grafiskā ziņā – pretēji mūsdienu dzejā jau ierastajiem paņēmieniem, tajā konsekventi lietotas pieturzīmes un lielie sākuma burti. Tas it kā apstiprina turēšanos pie pārbaudītām vērtībām. Tomēr dažkārt tradicionālisms krājumā kļūst par novalkātu dzejas štampu atkārtojumu. Blakus mākslinieciski spēcīgām rindām dažu dzejoli sabojā klišejiski tēli un sen vispārzināmas sentences: „ilgas, kas nekad nepiepildās”[8], „Mēs esam katrs pats sev / Vissmagākais krusts”[9], „Ienāc pasaulē kā viesis, / Aizej projām nesaprasts”[10] utt. Reizēm tēliem piemīt negribētas frāžainības nokrāsa, piemēram, „vārdu puķēs slēptās mīnas”[11], „Gar vaigu slīd klusuma zīds”[12]. Vietām kāda dzejas rinda „izkrīt” no ritma un kļūst pavisam prozaiska: „Visi šie zeltītie kupoli, / Smailes ar krustu galā/ (..), Korāļi ērģelēm un balsij”[13]. Dažās vietās pat lietoti apostrofi (varbūt bijis kāds īpašs stilistisks nolūks?).
Sen zināma patiesība, ka visgrūtāk dzejā apliecināt savu reliģisko pārliecību un savu patriotismu tā, lai tas izklausītos mākslinieciski spēcīgi. Izsakot ticības atziņas un pārdzīvojumus, dzejniece centusies izvairīties no tiešām deklarācijām, tādējādi arvien paliekot gaumes robežās. Diemžēl to nevar teikt par dzejoļiem, kas veltīti Latvijai, tās pagātnei un šodienai. Noteikti šī dzejas daļa grāmatā ir visvājākā. Tautas pagātne atainota jau gatavās, visiem zināmās shēmās, nesniedzot neko jaunu, savdabīgu ne domas, ne poētikas ziņā. Arī sāpes par mūsdienu situāciju izteiktas mākslinieciski visai neveiklā formā un publiskajā telpā daudz lietotos, neizteiksmīgos tēlos, kas nav guvuši jaunu poētisku pārkausējumu:
„Uz ko gan tu gaidi un ceri,
Paskaties apkārt un redzi –
Mūsu ir palicis maz,
Un vairs lāčplēši nedzimst.”[14]
Tādēļ būtu gribējies sagaidīt stingrāku dzejas atlasi, lai šādi motīvi netraucētu piepildītas poētiskās kopainas veidošanos, kuru interesantu padara dzejas kārtojums pa mēnešiem, apvienojot grupās vairāku gadu laikā tapušos viena mēneša dzejoļus. Te izpaudies autores daiļradei jau agrāk raksturīgais liriskās dienasgrāmatas princips.
Andas Līces jauno dzeju krājumu var ierindot tajā mūsdienu latviešu dzejas atzarā, kas veido netiešu opozīciju diezgan agresīvajai postmodernisma un dažādu tā pēcformu manifestācijai. Svarīgāki par formas meklējumiem dzejniecei bijuši savas esības dziļākas apzināšanās meklējumi...
2012. gada nogalē A. Līce saņēma Ministru kabineta balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kultūras attīstībā. Līdz ar apsveikumiem gribas novēlēt dzejniecei arī turpmāk saglabāt meklējošu garu!
[1] Līce, A. Šovakar. – Rīga: Nordik, 2012. 121. lpp. [2] Turpat, 125. lpp. [3] Turpat. [4] Turpat, 139. lpp. [5] Turpat, 3. lpp. [6] Turpat, 79. lpp. [7] Turpat, 49. lpp. [8] Turpat, 11. lpp. [9] Turpat, 72. lpp. [10] Turpat, 121. lpp. [11] Turpat, 61. lpp. [12] Turpat, 73. lpp. [13] Turpat, 6. lpp. [14] Turpat, 17. lpp.
[1] Līce, A. Šovakar. – Rīga: Nordik, 2012. 121. lpp. [2] Turpat, 125. lpp. [3] Turpat. [4] Turpat, 139. lpp. [5] Turpat, 3. lpp. [6] Turpat, 79. lpp. [7] Turpat, 49. lpp. [8] Turpat, 11. lpp. [9] Turpat, 72. lpp. [10] Turpat, 121. lpp. [11] Turpat, 61. lpp. [12] Turpat, 73. lpp. [13] Turpat, 6. lpp. [14] Turpat, 17. lpp.
