Veronika Strēlerte divās grāmatās

Divu grāmatu – Rakstu 2. sējuma un Margitas Gūtmanes atmiņu grāmatas „Dzīve ir viens vella izgudrojums” – iznākšana ir ievērojams notikums ne tikai piemiņai Veronikas Strēlertes, bet arī ikviena iespējai viņu iepazīt no jauna. Kā apgalvoja Pāvils Johansons, V. Strēlertes dēls, tad abās grāmatas ir kas tāds, kas liek uz V. Strēlerti paraudzīties ne tikai kā uz dzejnieci, bet arī no tās otras – ķēķa jeb cilvēciskās dabas – puses. P. Johansons, ierodoties uz pasākumu ar kuģi, vilka paralēles ar un atsauca atmiņā to laiku, kad viņa vecāki nonāca trimdā – tāpat pār jūru, tikai bez jebkāda komforta un drošības sajūtas, jo tajā laikā viņi taču zaudēja pamatus zem kājām – savu zemi. Tāpēc Veronikas Strēlertes devums dzejā ir ievērojams, jo viņa spēja šo zaudējuma un bezpamatu sajūtu ietērpt atbilstošos vārdos un noskaņās, tā radot savu unikāli neatkārtojamo dzeju, kura tik daudz nozīmēja trimdā dzīvojošajiem un kuru nu var lasīt Rakstu 2. sējumā kopā ar vēstulēm un zinātniskajiem komentāriem. Grāmatas sastādītāja Ieva E. Kalniņa atklāja, ka zinātniskais komentārs var kļūt par aizraujošu pētniecības žanru, un par to, ka tāds tas viņai ir kļuvis, varēja pārliecināties ikviens klātesošais. Mēs noteikti varam būt droši arī par to, ka tāds azarts un sirsnīga attieksme pret pētāmo „objektu”, kāda piemīt Ievai E. Kalniņai, ļaus dienasgaismu ieraudzīt noteikti vēl kādam Veronikas Strēlertes Rakstu sējumam. Arī Margitas Gūtmanes atmiņu grāmata „Dzīve ir viens vella izgudrojums” noteikti ir bijis ilgi gaidīts notikums, un tagad, nonākot lasītāju rokās, grāmata bez šaubām iegūs daudz draugu. Šis izdevums ir no retajiem, ja ne pat vienīgajiem, kurā par Veroniku Strēlerti var izlasīt to, ko neviens cits kā vien Margita Gūtmane – V. Strēlertes draugs un uzticamības persona – nekad nevarētu pastāstīt. M. Gūtmane atzina, ka šo grāmatu ir bijis ļoti grūti un smagi rakstīt, un viens no iemesliem ir bijusi atklāsme, ka atmiņas ir visneuzticamākā lieta pasaulē – tās ar laiku tik ļoti var transformēties, ka izrādās pilnīgi pretējas reālajiem notikumiem. Tā par M. Gūtmanes palīgu atmiņu precīzākā renovēšanā kļuva viņas dienasgrāmatu ieraksti kā atgriešanās pagātnē. P. Johansons atzina, ka šī atmiņu grāmata ir ļoti precīzs viņa mātes atspoguļojums, un par to liecina jau grāmatas un nodaļu nosaukumi vien – tajos precīzi iekapsulēts V. Strēlertes būtību raksturojošais. Turklāt par spīti M. Gūtmanes apgalvojumam, ka grāmatu bijis grūti rakstīt, tajā dzirkstīt dzirkstī humors un dzīvesprieks, atklāts ne tikai caur rakstnieces atcerēto, bet arī pievienotajā bagātīgajā fotomateriālā un dzejas tekstos. Var rasties jautājums, kādēļ šāda grāmata ir būtiska? Ārpus Veronikas Strēlertes loka esošiem cilvēkiem, kas viņu nepazina personīgi, tā noteikti ir iespēja iepazīt dzejnieces personību un mēģināt rast kopsakarības vai definēt atšķirības, kādas rodas, lasot viņas dzeju un asociatīvi saistot to ar dzejnieces personību. Taču daudzi atklāšanā klātesošie, kas tuvāk vai ne tik tuvu pazina V. Strēlerti, atzina, ka viņa bijusi ļoti distancēts un rezervēts cilvēks, kam bijis gūti piekļūt, grūti dibināt draudzīgas attiecības, tāpēc M. Gūtmanes draudzība un iespēja uzrakstīt grāmatu par to ir neatsverams ieguvums – cits, atklāts un interesants skats, varbūt pat skats no iekšienes uz to pasauli, kuru varam dēvēt par Veroniku Strēlerti. Turklāt radās sajūta, ka M. Gūtmanes draudzība ar V. Strēlerti varēja dibināties tieši uz fakta, ka viņas abas ir raksturos līdzīgas – šajā distancētībā, rezervētībā un arī mīlestībā pret kaķiem, par kuriem atklāšanas vakarā tika runāts daudz un dikti. Ne mazāk svarīgs ir pašu atmiņu fenomens, kas uzsvērts jau grāmatas pirmajās lapaspusēs ar Marsela Prusta citējumu – ja atmiņa ir neuzticama, tad tā tikpat lielā mērā ir arī gaistoša, tai piemīt cilvēka mūžs, taču, jo vairāk cilvēku kaut ko atceras, jo ilgāk atmiņa dzīvo šai pasaulē. Ja Margita Gūtmane un daudzi citi atceras Veroniku Strēlerti, tas nozīmē, ka viņa daudziem cilvēkiem ir dzīva par spīti cilvēka mūža mirklīgumam, un, nododot šīs atmiņas caur grāmatu neskaitāmam lasītāju daudzumam, ir iespēja Veronikas Strēlertes esamību paildzināt vēl un vēl... Daudziem klātesošajiem bija ko teikt un par ko pateikties, taču ievērības cienīgs ir Ineses Zanderes ierosinājums organizēt ar Veronikas Strēlertes vārdu saistītus lasījumus Dobelē – gan V. Strēlretes, gan I. Zanderes dzimtajā pilsētā. Lasījumi varētu notikt ceriņziedu laikā maijā un saistīt kopā V. Strēlertes vārdu un dzeju ar mūsdienām. I. Zandere aicināja interesentus pievienoties viņai un palīdzēt šādu pasākumu radīt un organizēt. Ideja noteikti ir atbalstāma, jo literatūras nekad nav par daudz un vēl kāds solis tuvāk Veronikai Strēlertei noteikti ir tieši tas, kas dzejnieces recepcijas procesam ir ļoti nepieciešams.