Īsa pamācība Raiņa mīlēšanā. Konference „Raiņa dzejoļu krājumam „Gals un sākums” – 100””

  2012. gada 18. decembrī Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā bija iespēja klātienē piedzīvot šķietami neiespējamo – pirms 100 gadiem iznākušam dzejoļu krājumam veltītā konferencē ar duci aizraujošu referātu palīdzību iemīlēt Raini. Konferences pirmo sēdi ievadīja Gundega Grīnuma, stāstījumu par krājuma tapšanas ainavisko fonu bagātīgi papildinot ar mūsdienu Kastaņolas fotogrāfijām, Raiņa laika pastkartēm un vācu rakstnieka Hermaņa Heses citātiem. Diemžēl Kastaņolas daba G. Grīnumas priekšlasījumā netika sasaistīta ar krājuma tekstu konkrētākā līmenī, vienīgi meklējot dabā septiņas krājuma kompozicionālo „loku” krāsas un tām atbilstošās emocijas. Olga Senkāne referātā par krājumā „Gals un sākums” sastopamajiem cikliem fenomenoloģiskā diskursā meklēja dzejā arhetipa, stereotipa un fenomena attiecības un pieskārās problemātiskajai dzejnieka izvēlei starp oriģinālu tēlu radīšanu, lai precīzi izteiktu tiešu pieredzi, un sabiedrībai pazīstamu simbolu atkārtošanu, lai teksts tiktu vieglāk uztverts un saprasts. O. Senkānes piesauktās Sērena Kirkegora un Albēra Kamī idejas savā ziņā turpināja Maijas Burimas referāts par cilvēka koncepcijām Raiņa krājumā, kurā tika meklēta gan pamatšķiras, gan pārcilvēka jēdzienu dziļākā nozīme, iesaistot informāciju par krājuma tapšanas laika sabiedrisko domu un kultūras vidi. M. Burimas referātam sekoja neplānota minidiskusija par to, kā Rainis varēja saņemt LPSR Tautas dzejnieka nosaukumu, ja mira 1929. gadā, un vai viņš bija vai nebija Sociālistiskā darba varonis (kā saprotams – nebija). Konferences pirmo sēdi noslēdza patiesi spožs Valentīna Lukaševiča priekšlasījums „Par dažām skaņu un zilbju arhitektonikas iezīmēm Raiņa dzejoļu krājumā „Gals un sākums””, kurā tika skaidrots Raiņa dzejas unikālais skanējums, pārsteidzoši sasaistot akustikas, muzikoloģijas, versifikācijas un fonētikas atziņas. V. Lukaševičs interpretēja atbalss jēdzienu kā Raiņa skaniskās un idejiskās konstrukcijas pamatlielumu, saistot to gan ar atskaņām dzejā („atskaņa ir izdevusies atbalss”), gan ar personifikācijas iespējām, kā arī visai kuriozi secinot, ka Rainis rakstot rīkojiess tāpat kā atbalss dabā: saīsinājis vārdus un noņēmis tiem „šņāceņus”. Pēc īsa, bet saistoša Raiņa dzejas skanējuma salīdzinājuma ar 20. gs. mūzikā izplatītajiem pēcskaņas un eho jeb reverba efektiem V. Lukaševičs pievērsās Raiņa dzejas versifikācijai, akcentējot sillabiskās sistēmas salīdzinoši maz izmantotās iespējas latviešu valodā; Raiņa dzejā īpaši svarīgas esot tieši attiecības starp garajām un īsajām zilbēm, kā arī pauzes starp vārdiem. Stāstījums noslēdzās ar atgādinājumu par palatalizācijas un augšzemniecisko intonāciju klātbūtni Raiņa dzejā tās tapšanas laikā un izpelnījās vispārēju publikas cieņu un atzinību par dziļumu un oriģinalitāti. Lai gan klausītāji līdz pat pēdējam vakara brīdim cerēja, ka autors tikai aizkavējies, diemžēl konferencē izpalika Paula Daijas referāts par „Gala un sākuma” novēlotas modernitātes aspektiem. Gaidītā priekšlasījuma vietā sekoja sarunu un mandarīnu smaržas piepildīts starpbrīdis, kā arī otrā konferences sēde ar literatūras zinātnieces un kritiķes Sigitas Kušneres pamatotiem mēģinājumiem aptvert visas Raiņa krājuma zīmes un nozīmes. Interesanti, ko par pētnieces referātu teiktu numerologi, jo lasījums saturēja pamatīgu kvantitatīvu tēlu un to iespējamo nozīmju uzskaiti. Un tas izrādījās gana auglīgi, jo interesantākā doma radās pēc S. Kušneres referāta – kamēr nav izstrādāta attiecīgai tēmai veltīta disertācija, retorisks ir jautājums, vai Raiņa dzejā sastopamais gaismas tēls un tā attiecības ar citiem tēliem nav saistāmas ar Kabalu? Kā izrādījās, Raiņa saikne ar jūdaisma misticismu vēl liks sevi manīt ne reizi vien... Par Raiņa valodas vārdnīcas akūto nepieciešamību klausītājiem atgādināja Janīna Kursīte, piedāvājot savu skatījumu uz dzejnieka valodas īpatnībām. Īpašu interesi raisīja t. s. Raiņa nezināmie vārdi, kuru nozīme mūsdienās ir grūti izprotama, neielūkojoties Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārdnīcā. Ovācijas Raiņa laikmetam, talantam vai pētniecei, bet prātā palika vairāki trāpīgi un vajadzīgā brīdī izmantojami jēdzienu jaundarinājumi. Strukturālistiem īpaši patiktu bināro opozīciju pāri: augšpus/zempus, pretmets/patmets u.c. Cerams, arī latviešu literatūrzinātne beidzot sagaidīs kādu ilgi kārotu vārdnīcu. Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta vadošais un, jāsaka, leģendārais pētnieks Fjodors Fjodorovs bija sagatavojis radošu struktūru saturošu referātu par trijiem savstarpēji maz saistītiem dzejniekiem – Raini, Juriju Odarčenko un Paulu Cēlanu. Līdzās kompetentam un aizrautīgi plašam skatījumam uz šo autoru daiļradi Rainis jau atkal netieši tika saistīts ar jūdaisma pasaules uztveri. Koncepts „nekas – saplūsme, nevis tukšums” rosināja klausītāju prātus meklēt ne tikai poētiskas paralēles dažādu kultūru dzejnieku daiļradē, bet arī atgriezties pie jautājuma, kas nu jau kļūst par problēmu raiņalogu vidū: vai starp Raiņa dzejas ietekmju un iedvesmas avotiem ir arī jūdaisma mistiķu raksti? Cits komparatīvistikas aspekts parādījās Viestura Vecgrāvja priekšlasījumā, kurā tika saturiski un strukturāli atklāts Kārļa Skalbes dzejojums ar nosaukumu „Gals un sākums”. Kā pierasts tik specifiska rakstura konferencēs, īpaši rosinoši izrādījās klausītāju uzdotie jautājumi: vai var teikt, ka, pretstatot Raiņa un Kārļa Skalbes dzeju, pirmajā gadījumā dominē vīrišķs, bet otrajā – sievišķs gala un sākuma akcentējums? Vai šāds pretstatījums ir jēgpilns? Viens no V. Vecgrāvja pētniecības procesā rastajiem zinātnes dīgļiem gaida turpmāku iztirzājumu! Kā zināms, Rainim nav bijis daudz patiesu draugu, taču bez Aspazijas, kā apliecināja pētnieks Jānis Zālītis, Raiņa dzīvē lielu lomu ieņēma arī paradoksāls vēstuļu biedrs un daiļrades popularizētājs – zobārsts Pauls Dauge. Pētnieks uztvēra klausītājus kā vienotu sarunbiedru un šādā manierē pastāstīja par daudziem intriģējošiem faktiem abu draugu attiecībās, apliecinot nelasīta, bet no sirds izteikta teksta iedarbības spēku. Interesanti, ka Pauls Dauge ne tikai nav bijis gluži Raiņa domubiedrs un strīdējies pretī viņa nacionālajam pasaules uzskatam, bet arī uzturējis ciešu, pat materiāli izpalīdzīgu saikni ar dzejnieku par spīti ģeogrāfiskajam attālumam un politiski vēsturiskajiem apstākļiem. Kairinošs bija stāstījuma noslēgums, kas lika netieši nojaust latviešu kultūrā uzbudinošo kolaboracionisma tēmu – kā Pauls Dauge pēc aresta staļinisko represiju bēdīgi bagātajā 1937. gadā varēja tikt atbrīvots? Vai Raiņa liriskais „es” bija pārcilvēks? Vai tikai mesija, kas sevi par tādu uzskata? Šos un citus Raiņa dzejas cilvēka izpausmju jautājumus apskatīja literatūrzinātniece Elīna Kokareviča, kompetenti analizējot Raiņa krājumu romantisma aspektā un novatoriski ievijot socioloģijas skatījumu. „Gals un sākums” ka robežšķirtne ne tikai latviešu dzejas, bet arī paša autora dzīvē, romantiskā varoņa cīņa ar sevi, atsakoties no šķietamajiem ideāliem ārpasaulē – viss par labu tam, lai skatītu cilvēku humānisma, nevis politikas krāsās. Visbeidzot tika secināts, ka Raiņa dzejas mesiānisms ir tipiski pragmatisks – mesija var palikt malā, taču tautas aktīvai rīcībai tiek dots nepieciešamais impulss ar domas palīdzību. Konferences liriskās noskaņas koncentrēti noslēdzās ne tikai sarunās pie vīna glāzes, bet arī aktiera Haralda Ulmaņa priekšnesumā: tika lasīti dzejoļi no „Gala un sākuma” kāda moderna magnetafona ieraksta pavadījumā. Atliek cerēt, ka ikviena pētniecība ieņems tikpat interaktīvu veidolu kā aktiera lasījums un paralēlā darbošanās ar ieraksta ieslēgšanu/izslēgšanu jeb sākumu/galu, kura mazie misēkļi bija liecība tikai un vienīgi abu šķietami nesavienojamo gadsimtu saplūsmei savstarpējā, pārsteidzošā mijiedarbē.