Mazie, laimīgie slīkonīši. Kitija Krauzere „Ezera Annija”

Attiecībā uz „Ezera Annijas” autori un viņas darbiem tādus vārdus kā „attēlot” un „portrets” var lietot pavisam burtiskā nozīmē, jo Kitija Krauzere galvenokārt ir ilustratore un viņas darbos teksts ar attēlu veido vienotu veselumu.¹ Šim apgalvojumam nevar nepiekrist, tomēr jāpaskaidro, ka vismaz „Ezera Annijā” attēlus papildina teksts. Kitija Krauzere sauc sevi par stāstnieci (storyteller)², taču stāstu varoņus, noskaņu un arī notikumus viņa iemieso primāri formās un krāsās, nevis vārdos. „Ezera Annija” ilustrācijas jau pirms teksta pirmajiem teikumiem iegremdē lasītāju savdabīgas burvības un apslēptas dzīvības piestrāvotā pasaulē. Krauzeres meistarīgā līnijas un atmosfēras pārvaldīšana, veidojot pasauli, kurā metaforiskās durvis starp iztēli un realitāti ir plaši atvērtas, ir vieni no tiem iemesliem, kādēļ viņas darbi izpelnījušies pašlaik prestižāko atzinību bērnu literatūras jomā – Astrīdas Lingrēnes memoriālo balvu 2010. gadā. „Ezera Annijas” teksta daļa turpretī ir ievērojami mazāk oriģināla, ne tik izteiksmīga un detalizēta kā blakus esošās ilustrācijas. Varoņu izjūtas daudz lielākā mērā palīdz izteikt  K. Krauzerei raksturīgajā nekļūdīgajā precizitātē³ tintē un ūdenskrāsās notvertās sejas izteiksmes, stāja un atmosfēra nekā tekstā sastopamās vispārīgās frāzes: „Viņā krājas kaut kas melns.” (4. lpp.), „abiem sirdī smagums” (36. lpp.). Teksta mazais apjoms stiprina iespaidu, ka Ezera Annijas dzīvē notikumi risinās neparasti, bieži arī nemotivēti, strauji. Liekas, teju katrs nākamais atvērums slēpj kādu elpu aizraujošu Annijas likteņa pavērsienu. Lai gan sižeta peripetiju blīvums balansē uz komiskuma robežas, grāmatas lasīšana (klausīšanās, skatīšanās) var sniegt īstu pārsteiguma prieku, jo stāsts raisās pilnīgā brīvībā no reālās pasaules noteikumiem. (Recenzijas turpinājuma lasīšana pirms teksta šo prieku mazinās.) Sižeta risinājumā pilnā mērā izpaužas Kitijas Krauzeres starptautiski atzītā cilvēcība un iejūtība⁴: redzams, ka autores radītajā pasaulē tiesības uz laimi ir pat pašiem sociopātiskākajiem dīvaiņiem un pašdestruktīvākajiem zaudētājiem. (Mierinoša doma.) A. Lindgrēnes balvas žūrija izceļ Kitijas Krauzeres prasmi parādīt nelaimē nonākušu cilvēku iespējas savu vājumu pārvērst spēkā.⁵ Patiešām – grāmatas sākumā par galveno problēmu izvirzītā Ezera Annijas vientuļā dzīve, kas lielākoties tiek pavadīta, nomaļus no pārējiem ciemata iedzīvotājiem zvejojot ezerā, un pat lēmums uzvilkt melno kleitu un slīcināties palīdz Annijai izveidot īpašu saikni ar ezerā mītošajiem ūdens milžiem. Savukārt, palīdzot milžiem, Annija iegūst draugus un galu galā arī līgavaini līdz ar skaistu, laimīgu dzīvi līdz mūža galam (40. lpp.). Annijas liktenis gan nav bez pretrunām, jo laime, pie kuras galvenajai varonei ļauts nonākt savā savdabīgajā un savrupajā veidā, tomēr izpaužas kā normalitātes sasniegšana: ūdens milzis pārvēršas par cilvēku, un vientuļā meitene atrod „otro pusīti”. Interesanti, ka, Annijai sasniedzot konvencionālo laimi, pret kuru (mazu, laimīgu kaķīšu izskatā) viņa grāmatas sākumā izrāda tādu nepatiku, ne tikai meitenes nosliece uz grūtsirdību izgaist bez pēdām, bet arī viņas nesamērīgi garais deguns pēdējā ilustrācijā šķiet kļuvis īsāks. Laimīgās beigas sarado šo Kitijas Krauzeres darbu ar tradicionālās brīnumu pasakas žanru, kurš ne tikai atļauj, bet arī pieprasa esošās pasaules harmonizēšanu saskaņā ar vēlamā kritērijiem. Tādēļ galvenās varones izrādītais, tikai pašnāvības mēģinājuma pārtrauktais absolūtais personīgas iniciatīvas vakuums netraucē viņai sasniegt mērķus (kuri, jāatzīst, gan nav viņas pašas izvirzīti). Un, uzlūkojot Ezera Annijas piedzīvojumus kā tipisku sievišķās iniciācijas stāstu Pelnrušķītes, Briesmoņa līgavas un latviešu pasaku pameitas iemītajās pēdās, nav jābrīnās, ka pašsaprotama alga par varones labo sirdi un iejūtību ir laimīgas dzīves garants – princis, šajā gadījumā – nedaudz zaļgans izbijis ūdensvīrs. Ja lasītājs no Ezera Annijas nepārņem slīcināšanos kā veiksmīgāko stratēģiju jaunu draugu iegūšanai un nesāk atvedināt savu pašvērtējumu, vadoties pēc noķerto vīriešu skaita, Kitijas Krauzeres uzburto pasauli ir vērts iepazīt – tiklab neatkārtojamo un patiesi skaisto ilustrāciju kā varoņu un notikumu savdabīguma dēļ. 1^ www.alma.se/en/Award-winners/2010-Award-Winner/ 2^ www.alma.se/en/Award-winners/2010-Award-Winner/More-About-Kitty-Crowther/ 3^ www.alma.se/en/Award-winners/2010-Award-Winner/ 4 Turpat.^ 5 Turpat.