Back to basics. Uģis Segliņš „Sejas panti”

Pašreizējā Latvijas dzejas ainā var novērot divus (ja ne vairāk) virzienus: viens iet vispāratzīto „augstās” dzejas ceļu un nenoliedzami ir ļoti labs un spēcīgs; šīs dzejas grāmatas izdod zināmi grāmatizdevēji, tā veidojot un arī nosakot galvenos dzejas virzienus un, nebīstos teikt, lasītāju gaumi (šeit es nebūt nedomāju Kornēliju Apškrūmu, Maiju Laukmani etc.); savukārt otrajā virzienā ietilpst dzeja, kas it kā cenšas būt vienkāršāka, tuvināties ikdienas cilvēkam, kļūstot un esot viņam saprotama; to nereti izdod autori paši, dažādu iemeslu dēļ „apejot” „lielos” grāmatizdevējus. Novērojumi rāda, ka šādai dzejai ir savs atbalstītāju un lasītāju loks, kuru nereti veido autoru radi, draugi un paziņas, taču netrūkst arī mazāk personīgi ieinteresētu cienītāju. Uģa Segliņa dzejoļu krājums „Sejas panti” (Iespēju grāmata, 2013) pieder pie otrā virziena un pavisam noteikti, kā apgalvo grāmatas literārais redaktors Jānis Rokpelnis uz tās pēdējā vāka, patiks tiem, „kam tuva smeldze, lirika un ironija”. Tas ir visai pārliecinošs novērtējums, jo savā vispārībā it kā sola varbūt nedaudz vairāk, nekā dzejnieks pašreizējā līmenī spēj piedāvāt. U. Segliņa dzejkrājumā ievīta vēlme atspoguļot mūsdienu ikdienas cilvēku – ne skaistāku, ne labāku, ne gudrāku, kā viņš ir. Dzejnieks zīmē konkrētā laikmeta cilvēka portretu, „sejas pantus”. Šo cilvēku raksturo ilgas pēc mīlestības un vēlme pēc stabilām attiecībām, kuru nebeidzami caurvij vēlme sasniegt nesasniedzamo jeb ideālo. Dzejas cilvēkam par šo ideālu kļūst kāda sieviete, kuru pilnībā lasītājs tā arī „neierauga” – cauri dzejas cilvēka skatiena prizmai izslīd vien tās mati, lūpas, kustība vai bijušās klātesamības atblāzma, kad dzejas cilvēks savās ilgās vēlas viņai tuvināties, bet reāli to nespēj. Iespējams, tieši grāmatas pirmā nodaļa, kas saistīta ar šo mistisko sievieti un mīlestības tēmu, – „es piedomāju pilnu māju” – ir krājuma spēcīgākā daļa. Tajā iekļautajos dzejoļos pavīd svaigas metaforas un poētiskie dīgļi, piemēram: „durvis atvērt tev traucos atkal no jauna/ speru soļus kas ietērpti plandoši garās/ Dieva un sātana kopīgo bikšu starās” (12. lpp.) vai „bet katrurīt no tevis pienāk ziņa/ pie plīts kad uzzied gāzes/ margrietiņa” (18. lpp.) u c. Dzejnieka dzejas pasaule balstās uz mūsdienu pilsētnieciskā cilvēka dzīves ritmu. Cilvēka individualitāte, personīgais fiziskais veidols saplūst ar pilsētu, kura viņu veido, un viņam apkārtesošo fizisko vidi: „griestos paceļas tējas garaiņu vīraks/ galda gludajā pierē iemurcās/ šķelīga galdauta rieva” (28. lpp.). Cilvēku veido arī ikdienas sarunvaloda, kura bagātīgi ieplūst U. Segliņa dzejā. Te “čau”, “apdeiti”, “draugiem.lv” un citas modernā cilvēka ikdienas valodiskās un virtuālās reālijas savienojas un apvienojas ar “kaimītēm”, “ģifti” un citiem vecvārdiem vai neoloģismiem. Reizēm gan šī savienība neizklausās pārliecinoša, taču dzejnieka vēlmi runāt tieši šādi var saprast, apzinoties, ka dzejkrājuma idejas pamatā ir centieni uzzīmēt portretu, tātad atklāt, izgaismot dažādas mūsdienu cilvēka šķautnes. Kā jau minēju, viena no šīm šķautnēm ir mīlestības un attiecību joma, cita savukārt skar dzejas cilvēka vietu pasaulē, nepieciešamību sevi apzināties, saprast, varbūt pat definēt laika plūduma ietvaros un konkrētas telpas robežās. Pamazām gan dzejas cilvēks virzās prom no sevis, noslēgumā nonākot sociālo aspektu krustcelēs: cilvēks nav viens, bet eksistē citu cilvēku vidū, vēro un reaģē uz sabiedriskām norisēm. Šī reakcija U. Segliņa dzejas cilvēkam veidojas ironiska: it kā nosodot izbraucējus, politiskos līdzskrējējus, mīkstčauļus un citus mietpilsoņus (?). Taču ir skaidrs, ka dzejas cilvēks neredz sevi augstāku vai pārāku pār citiem, viņš ir viens no ikdienas cilvēkiem, tāds pats lūzeris kā citi. Vērtējot „Sejas pantus” no dzejoļu formālās puses – dzejnieks tiecas un pamatā izmanto atskaņas. Šeit, iespējams, slēpjas galvenā dzejoļu un visa krājuma „vājuma” atslēga. Ja pirmie dzejoļi zināmā mērā patīkami kontrastē (šeit jāatceras arī spilgtais un pārliecinošais Pētera Draguna dzejoļu krājums „Tumšā stundā”) ar vispārējo dzejas tendenci atteikties no atskaņām, tad drīz vien ir skaidrs, ka dzejnieks netiecas savu dzejoļu formālos aspektus variēt, un pārāk bieži diemžēl dzejoļu saturs tiek pakārtots atskaņām, tā neradot pārliecinošu iespaidu. Vēl esot grāmatai pusē, kļūst garlaicīgi, jo dzejoļi formāli kļūst paredzami un vienveidīgi, un garlaicība, iespējams, neļauj adekvāti uztver dzejoļu saturu kopumā. Tāpat kaitinošs ir daudzo deminutīvu lietojums un „mazo” vārdu (nu, re, ir, kā u. c.) pārbagātība dzejoļos. Es gan laikam nezinu atšķirību starp parastu redaktoru un literāro redaktoru, bet te mazs akmens Jāņa Rokpeļņa dārziņā: pavisam noteikti autoritatīvāks redaktora piegājiens būtu reducējis sīkvārdu birumu un ievirzījis dzejoļus vēl ritmiskākā gultnē (piemēram, grūti izlasāmais „nu re guns izdziest (..)” (18. lpp.) daudz ritmiskāk skanētu, ja tiktu pasniegts kā „re uguns (iz)dziest”...). Turklāt autoram, ja viņš ticis pie viena no talantīgākajiem dzejas meistariem latviešu literatūrā kā redaktora un literārā konsultanta, noteikti vajadzētu tvert katru ieteikumu un mācību un prasīt vēl un vēl. Ir jūtams, ka dzejnieku lielā mērā interesē ritms un dzejolis kā muzikāla vienība. Ritmizācijai nereti tiek pakārtots viss pārējais, ko dzejolis sevī varētu ietvert. Taču krājuma sākumā ritma, atkārtojuma un muzikalitātes uzsvars patīkami stimulē apziņu, ļaujot baudīt diezgan dinamisku pat nedaudz agresīvu verba uzsvaru dzejoļos: „tuvojos atkāpjos tuvojos saausos/ ceļš te ir galā vai tikai vēl pusē/ klauvēju piedauzos klauvēju sadauzos/ durvis spītīgi sakniebtas klusē” (5. lpp.). Muzikālā aspekta uzsvērums izgaismojas ziņģēs. Tās ir sabiedriskās un sociālās kritikas caurstrāvotas, ironijas piepildītas: „ko darīt ja pasaule aiztinas prom/ ja esam mēs pasaulei lieki/ vēl paliek kas lielāks par pasauli mums/ tie pārpasaulīgie prieki” (66. lpp.). Un te nu laiks atgriezties pie tiem pamatiem. Dzeja savā attīstībā nogājusi tālus, līkločainus, bet arī augšupvērstus ceļus. Mūsdienu apziņas un iespēju līmenis ir evolucionējis pietiekami tālu, lai dzeja būtu visos aspektos tik piepildīta, ka neatstāj šaubas par savu kvalitāti vai sakrālās dabas daudzveidību un sarežģītību. Taču ne visiem cilvēkiem varētu patikt sarežģītība un augšuptiece. Viņu domāšana, iespējams, ir pietuvināta ikdienai un vēlmei pēc skaidras vienkāršības un saprotamības, pat noteiktu shēmu, apziņas arhetipu (?) atpazīstamības. Un tā dzejas evolūcija apmet kūleni. Kur tad galu galā nonākam? Varam neziņā un nesapratnē stāvēt pie stenderes vai atcerēties Stenderu, kurš vēlējās izglītot latviešus, atklāt viņiem kopsakarības un lokalizējot iepazīstināt ar dažādām plašākas pasaules reālijām. Viņš arī vēlējās iemācīt priecāties, tāpēc ziņģes rakstīja. Un tad jau pēc pāris gadsimtiem nāca jaunlatvieši un tautiskā romantisma apoloģēti, kuri mietpilsoņus apkaroja ironiski, bet skarbi. Pa vidam vēl Neredzīgais Indriķis, vēlāk Vensku Edvarts un Jānis Esenberģis ar neiegūtās mīlas, ilgu, cerību un Dieva klātbūtni cilvēciski piezemētajā ikdienā. Un Juris Alunāns ar „Dziesmiņām”, kurās tikai viens īss paša Alunāna dzejolītis. Ikvienai literatūrai sava vēsture un attīstība. Uģa Segliņa dzejoļu krājums atgādina kaut ko no latviešu literatūras, dzejas sākumposma, un nevar īsti saprast, vai tā ir apzināta autora intence vai iesācēja dzejnieka līmenis... Negribas domāt, ka pirmais, jo U. Segliņš nenoliedzami uzrāda augšuptiecīgu potenci, mūsdienu latvieša situācijas asredzīgu vērojumu, mūsdienu pretrunīgā cilvēka izgaismojumu, kas varētu transformēties jau cita līmeņa dzejā. Vai arī, saglabājot vēlmi atspoguļot sociālo nejēdzību klāstu, slīpēt ironiju, līdz tā mirdz kā dimants, sprēgā kā dzirksts.