Akadēmiskais centrs
Diskusijas nozīmi apliecināja ne tikai pieaicināto viesu statuss un loma mūsdienu teātrī, bet arī apmeklētāju kuplais skaits. Diskusiju vadīja literatūrkritiķe doc. Līga Ulberte, tajā piedalījās režisori Māra Ķimele, Elmārs Seņkovs, Indra Roga, dramaturgs un režisors Lauris Gundars, scenogrāfs un režisors Viktors Jansons, laika gaitā pievienojās arī Valmieras Drāmas teātra direktore, dramaturģe Evita Sniedze.
Diskusijas mērķis bija censties noskaidrot, kāpēc mūsdienu teātri vēl arvien interesē Blaumanis. Tika uzsvērts profesionalitātes aspekts, autora ģenialitāte – Viktors Jansons Blaumani pat esot salīdzinājis ar Čehovu, Beketu, Šekspīru, un Blaumanis izrādās ne mazāk izcils. Indra Roga akcentēja Blaumaņa kā tautas, tautai tuva un saprotama rakstnieka lomu, viņa centienus runāt no sirds (un par sirdi – bez anatomiskām konotācijām). Mazliet realitātei pietuvināti izteicās Māra Ķimele: „Blaumanis ir tāds mākslinieks, ar kuru saskaroties, uzjundī ārkārtīgi daudz slāņu, daudz domu par pagātni, šodienu, nāvi, jēgu, par to, cik visi ir stulbi.”
Vairāki diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka Blaumanis zīmīgs ar valodu, kādā viņš runā – tajā nav nekā lieka, katrs vārds un teikums ir būtisks, un tieši caur valodu atklājas dramaturga profesionalitāte. Lauris Gundars iepretim citiem akcentēja Blaumaņa dramaturģisko situāciju nozīmi – lai, režisoram interpretējot, tās netiktu salauztas; valodai, tekstam, neesot primāra nozīme. Var gan norādīt, ka vienīgi caur tekstu šīs dramaturģiskās situācijas var redzēt, ieraudzīt, nolasīt... I. Roga akcentēja Blaumaņa remarku precizitāti.
Uz jautājumu „Kuri ir tie arhetipiskie kodi, kas parādās Blaumaņa tekstos”, Viktors Jansons atbildēja, ka Blaumaņa zīmes ir universālas, saistošas – vai tā būtu viltus vēstule, vai koks (ābele, osis); Blaumanis prata redzēt. Elmārs Seņkovs norādīja, ka viņu kā režisoru vairāk interesē cilvēks, nevis zīmes, tāpēc viņš cenšas atrisināt Blaumaņa sieviešu tēlu mīklu un ka tās esot spēcīgākas par vīriešu tēliem.
Māra Ķimele ar teikumu „Nedrīkst vieglprātīgi izturēties pret autora dotajiem virsrakstiem” ieveda klausītājus lugas „Ugunī” pasaulē, atklājot savu skatījumu uz lugu un arī uz Blaumani. Režisore runāja suģestējoši un pārpasaulīgi, liekot un ļaujot aizdomāties par to, cik dziļi un cik individuāli iespējams ietiekties kāda autora tekstā. Arī pārējie viesi akcentēja sev būtisko Blaumaņa daiļradē, norādot, cik tomēr plašs un ietilpīgs ir šis reālisma literatūras meistars. Protams, kā nereti gadās – kāds sāk vilkt deķi uz savu pusi, mēģinot citus pārliecināt, ka viņi kļūdās. Šo lomu uzņēmās Lauris Gundars, pietiekami augstprātīgi sludinot savu pārliecību, ka Blaumaņa tekstu interpretācijām nav tik lielas nozīmes kā tekstam (lai gan iepriekš viņš teica, ka tekstam nav nozīmes...). Noslēgumā Evita Sniedze norādīja, ka Blaumanī ir viss, ko latviešiem vajag uzzināt. Un tad, protams, dažs labs latvietis arī centās uzzināt šo to absolūti lieku un nevajadzīgu, bet, ja Blaumanī ir viss, tad viss! Līgai Ulbertei tomēr nācās apklusināt dažu pārāk daudz uzzināt gribošo.
Diskusija noslēdzās ar piepildījuma sajūtu – likās, tā patiešām bija vērtīga un saturīga. Taču mieles neizpaliek: daži diskusijā klātesošie radīja iespaidu, ka Latvijas kultūras patērētājs (vai vidējais latvietis?) tomēr ir baurs un nekur tālāk nav izaudzis. Par velti Blaumanis centās?..
