Akadēmiskais centrs
J. Utāna izstāde bija apskatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls no 2012. gada 4. oktobra līdz 18. novembrim. Daļa no izstādītajām Utāna gleznām, kas radītas no 2007. līdz 2012. gadam, ir atrodamas arī katalogā, ko sastādījusi izstādes kuratore Diāna Barčevska. Juris Utāns (dz. 1959) savās gleznās vēršas pie sociāli aktuālām un diskutablām tēmām, par kurām citi bieži izvēlas paklusēt vai arī izliekas tās neredzam. Mākslinieka darbu savdabīgums un “firmas zīme” ir sirreālitātes un groteskas izmantojums, bieži vien pievēršoties pat neglītiem tēliem, lai vēl vairāk uzsvērtu sabiedrībā valdošo absurdu. Izķēmotas un saviebtas sejas, daudzviet klātesošās mēslu mušas un citi insekti, atkailināti dzimumorgāni, ieroči, alkohols – tie ir daži no Utāna nekautrīgās tēlu sistēmas spilgtākajiem piemēriem. Arī intervijās un sarunās mākslinieks ir tikpat tiešs un atklāts, par ko liecina katalogā publicētās mākslinieka atmiņas par savu dzīvi un mākslu.
Kuratores Diānas Barčevskas ievadtekstā īsi un vispārīgi tiek stāstīts par mākslinieka daiļrades koncepciju, par tās attīstību: „[..] dzīvi kontrolēja padomju ideoloģija un absurdo varēja pavēstīt tikai alegorijās un metaforās, Utāna „sirrealitāte” bija daudz rafinētāka un piesardzīgāka.” Savukārt ar neatkarīgas valsts izveidošanās deviņdesmito gadu sākumā „mākslinieks attālinājās no aktīvās mākslas dzīves un gandrīz neizstādījās, jo dzīves pastāvēšanas nosacījumi bija mainījušies un līdzšinējā sociālā aktivitāte, ko Utāns pauda savā mākslā, bija kļuvusi neaktuāla”. Ar laiku sabiedrībā pastāvošais Utānu tomēr pamudināja gleznot, ironiski skatoties uz apkārt notiekošo.
Katalogā skatāmo gleznu reprodukciju kvalitāte ir diezgan laba, bet radās pāris pārdomas par to, kā tās varētu mazliet ērtāk sakārtot. Protams, katalogam vienmēr nav jābūt veidotam ņemot vērā hronoloģisko principu (īpaši šajā gadījumā, kad ir apkopots mākslinieka piecu gadu, nevis visa mūža veikums), tomēr vismaz tās mākslas darbu reprodukcijas, kas ir veidotas zem kādas vienas tēmas, labāk ievietot secīgi vienu aiz otras, nevis izmētāt pa visu izdevumu. Tad būtu derīgi, piemēram, “Anatomisko improvizāciju”, “Afganistānas kara”, “Krājbankas kraha” un citu idejiski saistītu darbu gadījumā, lai tie veidotu gan sižetiski, gan stilistiski vienotu kopumu.
Dažas reprodukcijas ir aizņēmušas visu grāmatas atvērumu, kas savukārt mazliet deformē to izskatu un neļauj pilnvērtīgi aplūkot līniju, krāsu un citas detaļas. Var arī saprast, ka sajūtu, ko dzīvē rada glezna, kuras izmēri garumā un platumā mēdz būt divi vai trīs metri, ne vienmēr var viegli un reizē kvalitatīvi iedabūt izdevuma pieticīgajos izmēros.
Interesanti, ka gan izstādē, gan katalogā tika ieviesta neliela cenzūra. Gleznas nosaukumā, kas sastāv no vārdu virknes „Augusts – Rīga – Ogre – Referendums – Pēcpusdiena – Svelme – Darba Lopi – Karš – Nācija – Referendums - Sviests” (2008), iztrūkst Utāna paša ieviestais „s*di”.1 Vai tiešām mūsu sabiedrība joprojām ir tik vārga, ka nespēj kultūras telpā pieņemt vārdu, kas ir klātesošs katra ikdienā?
Kataloga noslēdzošo daļu veido paša mākslinieka stāstījums par savu dzīvi un daiļradi, kas iedalīts vairākās sadaļās – Utāns kā jau Utāns savā tiešajā valodā stāsta par „rozentāļu” (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola) un Latvijas Mākslas akadēmijas mācību laikiem, par savu nu jau izbijušo dzeršanu, pārmaiņām pēc Latvijas neatkarības atgūšanas u. c.: Sākums, Skolotāji, Dzeršana, Amerika, Padomju sistēma, Vecāki, Ģimene, Deviņdesmitie, Kapitālisms, Atgriešanās, Jaunie laiki. Paša mākslinieka stāstījums katalogam piešķir nepieciešamo „utāniskumu”, jo tikai viņš pats bez aplinkiem var pastāstīt par savu mākslu un to, kādēļ tā ir tieši tāda, kāda tā ir. Utāns nemeklē vārdus “caur puķēm”, bet spļauj ārā to, kas uz mēles. Utāns var atļauties izrunāties par kādreizējo LMA rektoru un pasniedzēju Induli Zariņu: „Indulis bija baigi lecīgs, bet tajā pašā laikā sirsnīgs.” Sevi Utāns divdomīgi dēvē par „mazo, lecīgo gailīti”, bet, atskatoties pagātnē, stāsta par sajūtām: „Man likās, ka tas viss ir sūds”. Mākslinieka stāstījums varēja būt pat apjomīgāks, bet tas varbūt lai paliek citam, lielākam katalogam vai pamatīgākam izdevumam.
Mākslas zinātniekam svarīgs pluss Utāna stāstījuma daļai – tekstā ievietotas arī agrīnāku mākslinieka gleznu reprodukcijas (no 80. un 90. gadiem), kas ļauj izsekot līdzi viņa mākslinieciskā rokraksta attīstībai. Savukārt pats teksts ļauj saprast, kāpēc padomju laikos tapušajos darbos redzami vairāki strādnieku tēli un padomju varoņi un kāpēc 90. gadu sākumā Utāns aizrāvās ar erotiskas ievirzes mākslu.
Ja neņem vērā dažas tehniskas nepilnības, kas it kā piestāv Utāna garam, lai gan nogurdina acis (lapas pieblīvētas ar tekstu no kreisās līdz labajai malai, jaunas rindkopas nav sāktas ar atkāpēm, lappušu malas ir krāsainas), katalogs ir mākslinieka piekritēju cienīgs. Pirmais un apjoma ziņā lielākais Utāna darbu reprodukciju izdevums var nepriecēt vienīgi tos, kas pēc kataloga attēlu aplūkošanas gaida vismaz divdesmit lappušu garu zinātnisku un akadēmiski perfektu rakstu par mākslinieka daiļradi. Bet Utāns taču tāpat glezno un uzvar.
1 Par to Utāns stāstīja raidījumā LTV1 raidījumā „100g kultūras”, ko var noskatīties šeit: www.ltv.lv/video/100g-kulturas/18413/100g-kulturas.-20.11.2012./
