Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Studentu pašpārvaldes rīkotā starptautiskā zinātniskā konference „Konteksta nozīmīgums mūsdienu humanitārajās zinātnēs” ir turpinājums iepriekšējo gadu konferencēm „Aktuāli jautājumi filoloģijā” un „Aktuāli jautājumi baltistikā”. Iepriekšējos gadus konference notika aprīlī, šogad dažādu organizatorisku apsvērumu dēļ tā tika pārcelta uz 9. un 10. maiju.
Pirmajā sēdē HZF doktorants Ingus Barovskis sniedza saistošu ieskatu htoniskās pasaules telpā un laikā folklorā, galvenokārt pasakās. Pārsteidza tas, cik plaši izrādījies iespējams traktēt htonisko telpu (kas sākotnējā nozīmē ir pazeme). Funkcijas ziņā – kā pārbaudījumu vieta iniciācijas sižetos, arī kā mirušo un velnu mājvieta – htoniskajai telpai tika pārliecinoši pieskaitītas ne tikai virszemes vietas (kā rija, mežs vai pils), bet atsevišķos gadījumos pat telpas daļas, kas formāli piederētu debesīm – piemēram, stikla kalns pasakā, kuru izmantojis Rainis „Zelta zirga” pamatā.
Jeļena Lastočkina no Tartu runāja par homonīmiem mariešu dzejā. Bija interesanti uzzināt par šīs Volgas baseina somugru valodas eksistenci, taču liekas, ka pārāk lielu referāta daļu sastādīja vienkārša piemēru nosaukšana.
Nākamā uzstājās HZF lektore un Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības valdes locekle Marija Lapaine ar referātu „Cognitive representations of interpreting professionals”, kura tēmu pati referente pārfrāzēja šādi: „ko cilvēki domā par tulkiem Latvijā”. Referātam atvēlētajā laikā tika prezentēts zinātniski korekts pētījums, izcils piemērs tam, kā humanitārajās zinātnēs iespējams strādāt konkrēti un metodiski. Ziņojumā varbūt pārāk daudz laika aizņēma izmantotās metodes (kognitīvās analīzes) darba procesa apraksts un teorētisko nostādņu skaidrojums.
Olga Zvjaģinceva referātā „Идеология: в поиске стратегии ускользания” pieskārās gan Bahtina un Mamardašvili, gan Marksa un Engelsa, gan Rolāna Barta izpratnēm par ideoloģiju, taču labi strukturētā un mākslinieciski noformētā prezentācija aizzibēja gar klausītāju (skatītāju) acīm pārāk ātri, lai tēmu izvērstu tādā līmenī, kādā tā bija sagatavota.
9. maija otrā sēde aizsākās ar profesores, Dr. philol. Guntas Ločmeles uzrunu, izsakot prieku par Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības aizgādnībā tapušo atsevišķo tulkojumzinātnes sekciju.
Marutas Lubānes „Televīzijas filmās un seriālos iekļauto vulgārismu tulkošanas specifika” un Kristīnes Baižas „Problematic Aspects of TV Series Translations into Latvian” iesākuma teikumos nedaudz pārklāja viens otru, tomēr katra no referentēm spēja palikt savā tēmā, rādot tulkošanas aspektus no praktizējošas televīzijas tulkotājas (M. Lubānes) un tulkotājas, kuras saskare ar televīziju ir teorētiska (K. Baižas), redzesloka.
Santa Ķēniņa pievērsās „Francijas vadošo politiķu personvārdu atveidei latviešu valodā”, akcentējot, ka sarežģītāku vārdu atveidē joprojām cilvēki izmanto savu pieeju. Atzīmējama ir referentes tieksme izpētē noteikto pareizo variantu pārbaudīt pēc labskanīguma.
Modesta Grigaļūna referāts „To meet the challenges of Europeanization: the ways of post-soviet societies to read the European Union texts on volunteering promotion” pieskārās vairākiem tematiskiem lokiem, sākot ar to, ka 2011. gads bija Eiropas brīvprātīgā darba gads, turpinot ar lietuviešu attieksmi par to un noslēdzot ar iespējamu eiropeizāciju caur brīvprātīgā darba aktualizāciju.
Laumas Mellēnas „Riharda Vāgnera cikls „Nībelunga gredzens” LNO: kontekstuāls skatījums” savdabīgi iekļāvās tulkošanas sekcijā ar operas interpretāciju. Iesākot ar interpretācijas veidiem šim ciklam un R. Vāgneram kopumā, L. Mellēna turpināja ar vizuālā materiāla izmantojumu un katra „gredzena” atsevišķu raksturojumu.
Sēdi noslēdza Helēna Gizeleza ar pievēršanos „Latviešu medicīnas terminoloģijas attīstībai pēdējo 20 gadu laikā”, referējot par šī brīža situāciju Latvijā, kad, tāpat kā citās nozarēs, termini netop tik laicīgi, kā gribētos vai vajadzētu.
Sēdē referātu lasīja arī Dārta Dzenīte, kura referēja par Rīgas Latviešu teātrī iestudētām lugām un R. Blaumaņa recenzijām laikā no 1887. līdz 1894. gadam. Koncentrēties mazliet traucēja lugu, režisoru, aktieru un citu iesaistīto pušu uzskaitījums, tomēr atslēgas vārdi un idejas tika iezīmētas.
10. maija pirmajā sēdē varēja novērot divus virzienus: pedagoģiski metodoloģisko (ar Nadeždas Morozas referātu „Čehu valodas pasniegšanas Latvijā lingvistiskie aspekti” un Jeļenas Stepanovas referātu „Teaching vocabulary through different learning styles and the Internet resources”) un subjektīvi daudzveidīgo (attiecīgi šeit iekļāvās pārējie sēdes referāti). Annas Pavlovas valodnieciskās ievirzes referāts „Специфика функционирования русскоязычной прессе Латвий” piedāvāja teorētisku ieskatu eifēmismu kategorizēšanā un referentes individuālo pienesumu, jo, kā uzsvēra A. Pavlova, eifēmismu konstatācijā svarīgs konteksts un subjektīvā teksta izjūta. Aija Jakovele referātā „Kultūrzīmes latviski tulkotās dāņu literatūras kontekstā” skatīja H. K. Andersena, Kārenas Bliksenas un Pētera Hēga darbu tulkojumus, kuros kultūrzīmes atklājas kā personālijas, atpazīstamu vietu, pilsētu portretējums un kultūratsauces. Savukārt L. Lavrenova referātā „Цветовые контексты в романе В. Каверина «Два капитана»” referēja par krāsu nozīmi V. Kaverina daiļradē, atklājot, ka krāsas romānā „Divi kapteiņi” ir struktūrveidojošs paņēmiens, kas, sintezēts ar estētisko uztveri, rada pilnīgu romāna ainu.
Ļoti interesants bija Kristīnes Kriņģeles ziņojums par dievu nozīmi Hēsioda poēmā „Darbi un dienas”. Minētajā didaktiskajā dzejas darbā a priori varētu pieņemt, ka dieviem nav lielas nozīmes, bet Hēsiods tomēr ne tikai iekļauj dievus tekstā, bet pat piešķir tiem dažas nebijušas funkcijas. „Darbos un dienās” uzsvērtas trīs dievības: Zevs (kā soģis, taisnības sargātājs, likumdevējs, svētības devējs, lietus radītājs – katru funkciju izgaismo ekspresīvi verbi un dieva epiteti), Erida/ Eridas – tekstā parādās kā dzejas darba tēmas noteicējas un divdabības jēdziena atklājējas (labā un ļaunā loma), veidojot līdzsvaru, un Dīke – taisnības sargātāja, „dāvanu kāro” valdnieku uzmanītāja un netaisnības ziņnese Zevam.
Konferences noslēdzošajā sēdē Inese Suhane referātā „Urbānie konteksti jaunākajā latviešu un krievu literatūrā” analizēja Jāņa Rokpeļņa grāmatu „Rīgas iestaigāšana” un A. Ļevkina romānu „Mārpls”. Referātam bija ļoti garš ievads, un tā analītiskā daļa pārāk aprakstoša, lai rastos konkrēts iespaids par urbānajiem kontekstiem abu autoru darbos.
Santa Liepiņa pieteica visai interesantu tēmu: „19. gadsimta gleznotāju Vaterlo kaujas ainu attēlojums un atbilstība vēsturiskajiem faktiem”. Referentei gan pietrūka metodoloģisku un daļēji arī analītisku zināšanu, lai tēma tiktu izgaismota adekvātā līmenī, taču S. Liepiņas azarts un spēja strukturēt atlasīto materiālu ļāva ar interesi noklausīties ziņojumu un iepazīties ar Vaterlo kaujas atainojumu glezniecībā.
Interesants teorētisks un terminoloģisks pavērsiens klausītājus gaidīja ar Anastasijas Orehovas referātu par “Modernisma un Pāvila Gruznas dzīves dualitātes atspoguļojumu īsprozā”. Gruznas īsproza patiesi ir daudz mazāk zināma nekā rakstnieka romāni. Referente piedāvāja novatorisku Pāvila Gruznas prozas dalījumu: radikālā (dionīsiskais, ārprāts, kaisle, pavedināšana, mītiskais, tumšais, kailums, tabu u.tml.) un latentā (simbolisms, mūžīgie jautājumi, alūzijas, kas pārvēršas par simboliem, atvērtas stāstu beigas, vēsturiskums) izpratnē. Daļēji Gruznas radošo pasauli iespaidojis ne visai iedvesmojošais darbs bankā un pensijas gaidas, lai varētu beidzot sākt strādāt pie rakstu darbiem. Autora sašķeltība starp peļņas darbu un radošo nodarbi atspoguļojas arī viņa modernisma varoņos.
Kontekstuālu simbolu gūzmu pār klausītāju galvām klāja Iveta Ratinīka, kas stāstīja par šo elementu klātesamību Jāņa Rokpeļņa dzejā. Vērtīgākais priekšlasījuma secinājums: kontekstuālie simboli paplašina dzejas telpu un sagādā spēles baudu gan pašam dzejniekam (piemēram, ar viņa personvārdu), gan lasītājiem (īpaši tiem, kas ir gana erudīti, lai atpazītu alūzijas uz Bībeli vai, piemēram, Jāņa Steika dzeju).
Šogad HZF Studentu pašpārvaldes organizētā konference, šķiet, norisinājās zem nelaimīgas zvaigznes. Vispirms jau ievērību un klausītājus atņēma plašā Imanta Ziedoņa 80. gadu jubilejai veltītā konference 8.–9. maijā. Vienā un tajā pašā laikā izziņojumam gatavojot divas konferences, pievīla komunikācijas trūkums starp studējošajiem un pasniedzējiem, un zaudētājos palika nelielā, fakultātes līmenī organizētā konference. Jau tā traģikomiskais klausītāju skaits dažas labas sēdes gaitā kļuva vēl par labu trešdaļu mazāks, daļai runātāju un viņu draugu dodoties prom vēl pirms sēdes beigām. Tāpēc īpaši mīļi, ka konferences organizētāji katram runātājam bija sarūpējuši puķu pušķīti kā cieņas apliecinājumu, kas dažam derēja arī kā nervus nomierinošs līdzeklis pēc satraucošā (dažiem pirmā) izgājiena zinātnes arēnā. Ņemot vērā sarežģījumus ar referentiem, kuri neieradās paredzētajā laikā, patiesu apbrīnu pelna konferences organizētāju stoicisms un improvizācijas spējas, kas ļāva jaunajiem zinātniekiem gūt pieredzi un klausītājiem sniedza ieskatu raibā humanitāro zinātņu nozaru, tēmu un pieeju klāstā.
