Akadēmiskais centrs
+
Baudot Maimas Grīnbergas darbu pie “Stūrgalvības hronikas” tulkojuma, pārfrāzējot paša Jāna Krosa rakstīto – lasītājs “brīdi lūkojas grīdā un ar pagraba domu prāto – tajā pašā laikā, kamēr savas domāšanas virszemes istabā savirknē pirmo teikumu”. Neskatoties uz mēmumu, ko var izraisīt prāta “mēles” locīšana, šķiet, ka tulkojumā ir iestrādāta brīžiem ļoti manāma muzikalitāte, kāda piemīt igauņu valodai, un, lūk, ir mūsu pašu valodas rīcībā – profāna acīs šo funkciju paveic gan nelielie salikteņi, gan senatnīgumu un it kā vārda atbalsi radoši papildus piedēkļi; spriedzīgi variējas teikumu garumi, atkarībā no emocionalitātes un situācijas utt. Protams, tas viss varētu būt pilnīgas muļķības un lūdzu par šo atvainot, jo vēsturisks romāns, kurš ir Bībeles biezumā un leģendām apvīts, radu tautai svarīgs un jūtīgs teksts, noteikti izstaro kaut ko vēsturiskai radioaktivitātei līdzīgu. Un varbūt apstarota ir arī pati igauņu tauta, jo Rusovs varēja arī nebūt nekāds igaunis, tāpat – pats autors, kura izsūtījuma liktenis rada “Gulaga arhipelāga” sarakstītāja auras efektam līdzīgu pietāti pret rakstniecības stūrgalvību, jo sava galenā varoņa nāvi viņš esot mākslīgi pastiepis un dramatizējis romāna vajadzībām.
-
Interesanti, vai labs tulkojums bieži vien nekļūst par tulkojumu tulkojuma pēc, ja darbs nav pārlieku aizraujošs un pieder noteiktam žanram? “Sodu pelnījis vieglums, pletni pelnījis virspusīgums”, kas, tāpat kā Baltazara rakstīšanu, varētu raksturot arī “Stūrgalvības hronikas” lasīšanu, noteikti nav nosodāms, tomēr iespējams, neatkarīgi no darba apjoma, kas bija vajadzīgs, lai oriģināls vispār taptu. Subjektīvi.
Objektīvi: ja romāns sajūsmina Ingmāru Balodi (“Kultūras Diena”) un līdz recenzijai noved Paulu Daiju (“Latju Teksti”), tad varbūt Jāns Kross, Nobela prēmiju pats neieguvis, pelnīti sagādās Latvijas augstāko literāro atzinību Maimai Grīnbergai. Kas no žūrijas bez grēka, lai pirmais met ar “Stūrgalvības hroniku” – labprāt noķeršu.
