Akadēmiskais centrs
+
„Vilhelma Meistara mācību gadi” neapšaubāmi ir nozīmīgākais Gētes tekstu tulkojums latviešu valodā kopš „Poēzijas un īstenības”. Lasot šo darbu, jāsumina talantīgais tulkotājs Jānis Krūmiņš. Audzināšanas romāns tieši valodiskā līmenī ir audzinājis gan tulkotāju, gan lasītāju – ar apjomīgo sintaktisko konstrukciju piruetēm un valodas muzikalitāti. Teju vai katrā ainā jūtama no vārdiem starojošā kaislība un laikmeta garša; tas ir nozīmīgs faktors, proti, „nepazust tulkojumā”, 21. gadsimtā interpretējot vairāk kā divsimts gadus vecu tekstu. Viennozīmīgs ieguvums un veiksme ir tulkotāja komentāri grāmatas pēcvārdā, kurus var vērtēt kā papildu izglītojošu avotu. Gētes darba specifika – ar sātīgu ironiju un intertekstualitātes līkločiem – ir pārbaudījums jebkuram tulkotājam. Tieši tādēļ iespējams nešaubīgi bilst, ka šī darba tulkojums ir ļoti veiksmīgs.
-
2012. gads kopumā paliks atmiņā ar vairākiem būtiskiem, nebaidoties teikt, – fundamentāliem, tulkojumiem. Beidzot saules gaismu ieraudzīja Dēblīna tulkojums, arīdzan Džoiss Soduma interpretācijā. Savukārt Literatūras gada balvas tulkojumu kategorijā redzam sīvus pretiniekus –būtībā katru ļoti atšķirīgu. Nav šaubu par tulkojuma kvalitāti, drīzāk uzmācas šaubas par lasītāja/kritiķa izvēli piedāvātā klāsta priekšā. Alfreds Dēblīns ar savu atraktīvumu un moderno valodas rotaļīgumu (šeit pat – arī Lāksonena) tikpat labi varētu pārspēt Gētes smagnējo un episko valodas specifiku: „Varbūt ir tā, ka jaunībā, tāpat kā miegā mūs apvirmo nākotnes ainas un līdzīgi likteņzīmēm kā nojausmas pilni tēli atklājas mūsu nezinošajām acīm? Varbūt likteņa roka jau laikus iesēj visa tā sēklas, kas gaida mūs priekšdienās, un ļauj mums pat apjaust to augļu garšu, kurus ceram reiz plūkt?” (186.)
