Vai tiešām sieviešu literatūras jauns sākums? «Женская проза «нулевых»»

Svarīgi atzīmēt, ka paralēli vizuālajam noformējumam krājuma noformējums kontekstualizē stāstu tematisko virzienu arī lingvistiski. Pirmais teikums, ar kuru sastopas lasītājs: „Sieviete iziet pasaulē: viņai nav citas izejas” („Женщина выходит в свет: у нее нет другого выхода”). Tas liek domāt par mēģinājumu iepazīstināt lasītāju ar vienu no sieviešu literatūras (*tas ir, tādas literatūras, kuras autore ir sieviete) īpatnībām: tā ir vārdu spēle jeb „lingvistiska maska”, ar kuru teksta uztvērējam šī krājuma gadījumā būs jācīnās līdz pēdējam stāstam. Piedāvāto stāstu tematika aptver gan sievietei „ierasto” sadzīvi un cīņu ar ikdienu (piem., Annas Andronovas stāstos „Zelta zivtiņa” („Золотая рыбка»), „Normas variants” („Вариант нормы»)), gan pavisam negaidītus sižeta pavērsienus, kurus piedzīvojot, sievietes liktenis iegūst postmodernisma estētikai tuvu un atbilstošu fragmentāro raksturu (Maijas Kučerskas stāsts „Fotogrāfija”). Fragmentārisms ir eksistences dzinējspēks: tas projicējas ikvienā laika un telpas izpausmē, katrā varoņa raksturojumā un darbībā. Šo stāstu jēdzienisko „elementārdaļiņu” ir jāskaidro sievietes un laiktelpas (21. gs sākums) attiecību aspektā. Pamatojoties uz „laiktelpas” jēdziena ieviesēja Mihaila Bahtina atzinumiem, literatūrzinātne pazīst „nulles” laiktelpas modeli, kas atspoguļo mūžīgumu, dzīves „nekustīgumu” un kā piemērus tiem lieto paradīzes un elles atspoguļojumu literārajos darbos¹. Krājuma „Женская проза «нулевых»» mākslinieciskā īpatnība ir tieši laiktelpas modeļa transformācija, robežu neievērošana vai pat to absolūta ignorēšana. Nosaukumā postulētā leksiskā vienība „nulles” iegūst papildus interpretācijas dimensiju: vienkāršā stāstu darbības laika „vēsturiskošanā” tā iegūst transcendentālo nozīmi. Mūsdienu pasaule sievietēm ir reliģijas mitoloģiskās ambivalences turpinājums. Līdz pēdējā stāsta pēdējai rindai lasītājam tā arī nekļūst skaidrs, kurā (paradīzes vai elles) laiktelpā ir radusies šī dīvainā būtne – sieviete. Vērtējot krājumu kopumā, jāatzīst, ka iekļauto stāstu tendence ir apskatīt sievietes eksistences tradicionālās izpausmes – tādas kā bērna piedzimšana, augstākā aizbildnieciskā spēka (pārsvarā vīrieša) meklējums un/vai zaudējums, kā arī piedzīvojumi, kas sākas pēc tradicionālo lomu (māte/sieva) zaudējuma. Konflikti rodas tikai pēc sievietes „iziešanas” svešajā pasaulē, kurā nevalda ierastā lietu kārtība. Var teikt, ka krājums atver durvis sievietes „citādības” reālai funkcionēšanai mūsdienu egalitārajā sabiedrībā. „Citādais” sāk apkarot „citādo”, „nulles” laiku un pasauli. Par mīnusiem. Pēc iepazīšanas ar stāstu kontekstiem, pašsaprotami ir vismaz divi aspekti. Pirmkārt, neviens no vēstījumos iesaistītajiem raksturiem nešķiet spējīgs kļūt par 21. gadsimta neaizmirstamo varoni, par varoni – klasiskā literatūras mantojuma iemītnieku. Iemesls: sieviešu tēlos (kuri, protams, ieņem krājuma „varoņu hierarhijas” augstāko pozīciju) trūkst individualitātes, kura varētu palikt lasītāja prātā ilgstoši. Var, protams, apgalvot, ka šī tendence ir vispārīga, Žana Fransuā Liotāra vārdiem runājot, „postmodernā [mākslas] stāvokļa” izpausme, kurā valda fragmentārisms un mākslinieciskās atkārtojamības tieksme, tomēr pastāv daži „bet”. Sieviešu raksturu atklāts, pārsteidzoši vienāds un mākslinieciski bāls (neskatoties uz krājumā iekļauto 14 autoru 22 gara darbiem) attēlojums liedz runāt par krājuma māksliniecisko pozicionēšanu citu literāro izdevumu vidū. Vērtējot stāstu stilistiku, kurai būtu jāapliecina iekļauto autoru [nākotnes] atpazīstamību plašās sabiedrības vidū, var teikt, ka krājumā ir izmantots vēl feministiskās literatūras kritiķes Eleines Šovalteres (Elaine Showalter) postulētais literārās valodas „atdarināšanas”² princips. Tādējādi ir jāsecina, ka krājums pamatā ir aizpagājušā gadsimta sieviešu literatūras rēgs. Kaut arī sieviešu tēli ir ievietoti mūsdienīgā laiktelpā (izņēmums – Maijas Kučerskas stāsts „Fotogrāfija”, kurā ir izsekota ortodoksālās reliģijas pārstāvju biogrāfija no 19. gs. vidus), tas neliedz tiem atbilst „ideālas” sievietes (klasisko sociālo statusu izpratnē) lomai. Turklāt piedāvāto vēstījumu mūsdienīga laiktelpa ir arī mākslīgi konstruēta: sievietes tajā funkcionē kā marionetes, kā vēsturiski „pareizās” atmiņas nesējas. Šī tendence „ceļo” no stāsta uz stāstu, kas vienlaicīgi piesātina krājumu ar vienmulību, piešķir tam masu kultūras produkta pēcgaršu. Stāsti «Женская проза «нулевых»» noteikti ir domāti mūsdienu masu kultūras patērētājam, jo izgaismo sadzīves problēmas, nemeklējot to cēloņus; stāsti iesaista lasītāju vienkāršotas psiholoģijas pasaulē, kurā valda stereotipizēti priekšstati par „īsto” sievietību – pasīvo, apstākļus un situācijas „absorbējošo”. Krājums var noderēt kā sieviešu literatūras iepazīšanas ievads, kā pakāpiens līdz nākamajam tekstu intelektuālās apgūšanas līmenim. 1 Skat. Бахтин, Михаил «Формы времени и хронотопа в романе. Очерки по исторической поэтике» (Бахтин, М. Собрание сочинений в 7-и томах (3), 340-504 стр. 2 Ar „atdarināšanu” teorētiķe ir sapratusi sieviešu literatūras sākotnējo tendenci lingvistiski un mākslinieciski līdzināties tradicionālajai vīriešu literatūrai. Skat. Showalter, Elaine The New Feminist Criticism: Essays on Women, Literature and Theory. – New York: Pantheon Books, 1985.