Ivrits, Šeherezāde un krītošas klavieres

Daina Tabūna recenziju par mūsdienu izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta stāstu krājumu „Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs” ievadīja ar atziņu, ka „labākais veids, kā uzrakstīt par Etgara Kereta stāstiem, ir uzrakstīt par viņu pašu”.¹ Pēc tam D. Tabūna tomēr ir uzrakstījusi par Etgara Kereta stāstiem; tādēļ krājuma tēmu, varoņu un laikmeta tēlojuma izvērstu raksturojumu līdz ar dažādos ārzemju avotos smeltu biogrāfisku kontekstu var atrast „Latvju Tekstu” 2012. gada vasaras numurā. Šis raksts savukārt, iedvesmojoties no D. Tabūnas sākotnējās idejas un paša E. Kereta centieniem nojaukt robežas starp dažādām pieredzes jomām un domāšanas veidiem, reizē būs arī ieskats interesantākajās tēmās, kas tika skartas sarunā ar Keretu 30. oktobrī Humanitāro zinātņu fakultātē. Kerets stāstījumu sāka ar dažām ziņām par savu ģimeni, tā izskaidrodams, kādēļ Izraēlas politika, reliģija un vēsture viņam nav nošķirama no personiskās dzīves. Rakstnieka brālis ir politisks aktīvists, māsa – ortodoksāla jūdaiste. Viena no lielākajām Kereta dāvanām ir spēja arī savos stāstos parādīt, kā personisko neizbēgami caurvij sabiedriskais, ļaujot lasītājam saskatīt ikdienas situācijās tādus morāles, vēstures un politikas jautājumus, par kuriem mums bieži ir grūti domāt citādi kā tikai abstrakcijās. Vēstures pastarpināto klātbūtni nākamo paaudžu bērnībā un pieaugšanā vislabāk var vērot stāstos „Sirēna” un „Kurpes”, kuru saturu savā recenzijā gana plaši pārstāsta D. Tabūna. Savukārt krājuma titulstāsts izspēlē vienu no centrālajām Vecās un Jaunās Derības problēmām: kas ir svarīgāk – taisnīgums vai žēlsirdība? Un kas patiesībā ir labāk – ievērot konsekvenci un atklātību, ļaujot cilvēkam zināt, kas sagaidāms, vai ar „baltajiem meliem” dot cerības, kas nevar piepildīties? Kereta stāstā šie jautājumi atklāti tikai četras lappuses garā stāstījumā par puisi, kurš vienmēr aizguļas un kavē autobusu, autobusa šoferi, kurš savu varu izmanto, vadoties pēc stingriem morāles principiem, un meiteni, kura, gribēdama tikt vaļā no nejauši satiktā puiša uzmanības, devusi neīstu solījumu, ka noteiktā laikā un vietā viņu gaidīs. Kerets nevairās iesaistīt savos tekstos mītiskus tēlus un vietas, kas ļauj atklāt jaunas šķautnes šīs pašas saules dzīvē. Piemēram, stāstā „Suvenīrs no elles” galvenās varones dzīve nomaļā Uzbekistānas mazpilsētā ir tik vienmuļa, ka pat caurums zem lieveņa, kas savieno mazpilsētu ar pašu elli, tiek uztverts ar interesi un ilgām. Krājuma vienīgais izplūdušais garstāsts „Knellera vasaras nometne” izceļas pārējo darbu vidū arī ar to, ka tēlo nevis mītisku tēlu ierašanos ikdienas dzīvē, bet parastu cilvēku pārcelšanos uz dzīvi viņsaulē (šķīstītavā? Elles priekškambarī?), kura depresīvi mazā mērā atšķiras no ikdienas dzīves. Interesantākā Kereta stāstījuma daļa attiecās uz viņa profesionālo pieredzi, rakstot ivritā. Kerets pastāstīja, ka izraēliešu rakstu valoda tradicionāli ir ārkārtīgi konservatīva un formāla gana saprotamu iemeslu dēļ: ivrita literārās tradīcijas pamatā ir pati Vecā Derība. Ortodoksālie jūdaisti sarunājoties joprojām lieto jidišu, lai neapgānītu svēto valodu ikdienas lietojumā. Kopš ivritu lieto runā, tajā strauji ieplūst aizguvumi un brīvi veidoti jaunvārdi; mūsdienu ivrita stilu sajaukumu Kerets raksturoja kā „septiņdesmit procenti Bībeles, trīsdesmit procenti ielas”. Kā spilgtu mūsdienu ivrita sarunvalodas piemēru Kerets piedāvāja frāzi, ko mēdz lietot atvadoties – Tov yala bye! Šajā teikumā cits citam blakus pastāv klasisks Mozus grāmatu vārds tov ‘labs’ (“redzēja, ka gaisma bija laba, un nošķīra gaismu no tumsas”), arābu yala/jallā (aiziet!) un angļu bye (atā!). Kopējā nozīme sagadīšanās pēc līdzinās Latvijā reizēm izmantotajai ne mazāk raibajai kombinācijai “Okei, davai, čau!”, taču ivritā šāds sajaukums ir nevis apejams izņēmums, bet gan ikdienišķākais valodā pieejamais variants. Keretu kā rakstnieku saista ivrita piedāvātais sajaukums starp veco un jauno, konservativitāti un haosu, reliģiozitāti un liberalitāti. Saprotams, ka tik īpatnējā valodā sarakstītu literāru tekstu tulkošana ir ļoti sarežģīts uzdevums. Kerets tulkošanu vispār nosauca par visgrūtāko viņam zināmo radošo profesiju, salīdzinot tulkotājus ar nindzjām: ja šo profesiju pārstāvjus var pamanīt, tas nozīmē, ka viņi nedara savu darbu labi. Autors minēja, ka viņa darbu tulkojumi caur angļu valodu bieži esot labāki, jo tiem tulkotājiem, kas pieraduši strādāt ar stīvi formālajiem tradicionālā ivrita tekstiem, varot būt grūtības uztvert sarunvalodu. Māras Poļakovas un Ilmāra Zvirgzda veiktais tulkojums no ivrita noteikti nav pieskaitāms šādiem gadījumiem. Krājuma tulkojumā izmantotā valoda ir brīva, rotaļīgi plūstoša, sarunvalodai ļauts dominēt teksta struktūrā, kurā ne mazāk svarīgs par konkrēto saturu ir ritms un noskaņa. Rodas jautājums, vai iepretī sarunvalodai tekstā nebūtu vajadzējis pastāvēt arī kādam citam valodas slānim, kas radītu iespaidu par ivritā joprojām klātesošo arhaiski svinīgo dimensiju – varbūt poētismiem vai vecvārdiem? Bet iespējams, ka tāda veida eksperimenti traucētu uztvert pašu tekstu un tā brīvo plūdumu, kas šajā variantā ir patīkami dzīvs un viegli uztverams. Lai gan Kereta proza tulkota vairāk nekā 30 pasaules valodās, viņš neuzskata sevi par profesionālu rakstnieku. Tā vietā viņš sarunā atgādināja vārda „amatieris” skaisto izcelsmi – tāds, kurš dara kaut ko ar mīlestību, mīlestības dēļ. Kerets, kurš ir arī kinorežisors un pasniedzējs Telavivas universitātē, salīdzināja rakstīšanu ar kluso bērnu vairāku bērnu ģimenē, kuram parasti tiek mazāk uzmanības. „Ir divu veidu darbi: lietas, ko pasaule no manis prasa,” teica Kerets, „un lietas, ko tikai es pats prasu no sevis.” Otrajām, pie kurām pieder rakstīšana, ir tendence palikt novārtā. Rakstīšanu autors redz kā ļoti īpatnēju profesiju, kurā tiek radīts kaut kas privāts, strādājot vienatnē, lai tad nepazīstamiem cilvēkiem būtu iespēja veikalā nopirkt grāmatā ielikto intimitāti un to pārdzīvot. Attiecībā uz savu darbu saistību ar reālo dzīvi Kerets noteica – ja tiešām būtu noticis tas, kas aprakstīts stāstā, viņš būtu uzrakstījis citu stāstu. Pats autors izcēla krājuma stāstu „Pēdējais stāsts, un viss”, saistot to ar Šeherezādes pasaku motīviem. Šajā stāstā pie kāda rakstnieka (vai tā paša, kurš ir sarakstījis visus pārējos krājumā iekļautos stāstus?) ierodas dēmons, lai aiznestu viņa talantu. Rakstnieks nestrīdas pretī – talants acīmredzami nepieder viņam, bet kādiem vēl mistiskākiem spēkiem par dēmonu, kurš ir tikai kurjers; galvenais varonis izlūdzas dēmonam mazliet laika, lai pabeigtu stāstu, „lai [viņam] mutē paliek mazliet no tās garšas”. Rakstīšana šajā stāstā ir kaifs, dāvana, kuru neapstrīd, bet izbauda. Kerets atzina, ka rakstot viņu vada arī ziņkāre, salīdzinādams rakstīšanu ar dzenbudistu pieeju lokšaušanai: ir jāaizver acis un jāaizmirst par mērķi, lai tajā trāpītu. Rakstniekam strādājot pēc šāda principa, viņu var pārsteigt nesagatavotu arī paša darbu apjoms, kuru kritiķiem pēc tam iespējams saukt par „nesamudžinātu”, „askētisku”² vai vienkārši konstatēt, ka stāsti ir neparasti īsiņi. Kerets šajā ziņā dalās lasītāju neizpratnē: gadoties, ka „esmu tīri drošs, ka rakstu triloģiju… bet 4 lappuses vēlāk no gaisa nokrīt klavieres un nogalina manu galveno varoni”. Kerets redzot sevi rakstnieka darbā drīzāk kā sērfotāju, kas seko atsevišķa stāsta idejas vilnim, kamēr tas izsīkst, nevis kā ceļotāju ar karti un GPS, kas būvē romānu līdzīgi debesskrāpim. “Autobusa šofera” krājuma stāsti ir radniecīgi noveles žanram. Sižetu bieži veido kuriozs gadījums, negaidītais, neparastais: piemēram, stāstā „Sadauzīt cūciņu” zēns izglābj savu krājcūciņu no sasišanas, iznesot to pļavā un palaižot brīvībā. Dažos stāstos darbība koncentrējas ap vienu īpašu priekšmetu – to pašu krājcūciņu vai Adidas sporta kurpēm, īpašā gadījumā – ap kaltētu dzemdi. Kereta stāsti ir miniatūras raksturu un pārdzīvojumu studijas, kuros katram pazīstamas īpašības ir izkāpinātas līdz konsekvencei: jaunības draugs, ar kuru galvenais varonis zaudējis sakarus, ir mainījies – un kļuvis par slepkavu („Levtovs”); fabrikas strādniekam ir sajūta, ka viņš neiederas šajā pasaulē – un viņš pagatavo lielu sarežģītas formas cauruli, pa kuru izlien no šīs realitātes un neatgriežas („Caurules”). Kereta varoņus spēj novest līdz traģikomiskai bojāejai arī viņu dzīves salīdzināšana ar kādu citu, kuram nemitīgi veicas labāk („Kacenšteins”), un pat filantropiskas noslieces („Labie nodomi”). Kereta stāstus lasīt ir viegli un izklaidējoši, un to darīt noteikti ir vērts. Lai redzētu, kā var iedzīvināt traģisku vēsturi personīgā uztverē un runāt par lielām kultūras tēmām sakarīgi, bez pompozitātes. Lai iepazītu mūsdienu Izraēlas kultūru un pārliecinātos, ka urlas ir ne tikai Purvciemā („Korbi draudzene”). Lai pieredzētu neskaitāmu pretstatu apvienošanos prozā, kas ir interesanta, inčīga un nekad par tālu no caururbjoši patiesas. 1^ Tabūna, Daina. Etgars Kerets un citi stāsti. Latvju Teksti Nr. 8 /vasara 2012 – 50. lpp. 2^ Turpat, 52. lpp.