LALIGABA nominācija BĒRNIEM: Māris Rungulis. "Nekrietnais Alfrēds"

Latvijas Literatūras gada balva jau vairākus gadus veidota tik lielā mīlestībā, ka bērnu rašanās ir gluži loģiska. Pirmo gadu bērnu grāmatām veltīta atsevišķa Latvijas Literatūras gada balvas nominācija! Šim fenomenam pakļautos darbus vērtē Ubi Sunt kritiķi.

+ Atsevišķu apbalvojumu būtu pelnījis M. Runguļa iejūtīgais un izvērstais kazu dzīves un dvēseles atainojums. Grāmata ir patiesi dzīvelīga, izklaidējoša un saistoša ar futbolbumbu, skrituļdēli, ņurkojamo upīti un citām svarīgām puiciskas vasaras sastāvdaļām, arī detektīvintrigu un eža cepšanu. Savdabīga pievilcība piemīt stāsta centrā izvirzītajam antivaronim Alfrēdam, arī pozitīvajam Edim nenobālot. Morāle: ir iespējams reizē būt krietnam un stilīgam, pie tam labi pavadot laiku. Svarīgākais stāstā parādās tā, lai tiktu saglabāta zināma intriga un lasītājs domātu, minētu, kas patiesībā ir „aizkadrā”. Stāstījumu atdzīvina arī trāpīgi, daudzveidīgi skaņu atdarinājumi un – paradoksālā kārtā – mūsdienās vairs reti sastopamie vārdi „nekrietns”/„nekrietnības” un „Joahims”.

Grāmatas ideja nav pārliecinoša un konsekventa. Alfrēds šķietami ir pats nekrietnības iemiesojums, iepretim kuram Eidis izvirzās kā visas apkārtējās dzīvības aizstāvis, taču gan viņu motivācija, gan rīcības metodes ir aizdomīgi līdzīgas. Turklāt, ja garstāstā tēlotais neatlaidīgas kaitniecības līmenis ir puslīdz ticams pusaugu zēna izpildījumā, kuram nav kur likt savu enerģiju, tad, kad pie tādiem pašiem un ļaunākiem nedarbiem ķeras pensionārs, stāsts jau kļūst par farsu.

Lasītājus, kas nav divpadsmitgadīgi puikas, var kaitināt apstāklis, ka meitenes garstāstā pastāv tikai tādēļ, lai kaut kur fonā spiegtu, bažītos un apbrīnotu to, kāds zibenszellis ir Eidis. (Tiesa, kad viņas izaug, vēl var ar mīlestību gatavot simts kāpostu ēdienus.) Īpatnējs ir arī arguments, kādēļ ir nepareizi cept ežus: nevis tāpēc, ka tas ir nežēlīgi, bet tāpēc, ka tā dara čigāni (un godīgi latvieša cilvēki nedara kā čigāni). Kazas garstāstā tiek attēlotas niansētāk un krietni mazāk aizspriedumaini nekā sievietes un etniskās minoritātes.

Jāņem vērā arī tas, ka vismaz pusi no grāmatas šarma veido Reiņa Pētersona ilustrācijas, ko novērtēt ir „Zelta Ābeles”, nevis Literatūras gada balvas kompetencē.

Dalīties

Atpakaļ