Akadēmiskais centrs
+
Lilijas Berzinskas romānam „Ziloņu dārzs” piemīt galvenās labu bērnu literatūru raksturojošās īpašības – sirsnība un naivs, taču tajā pašā laikā sirdsgudrs skatījums uz pasauli. Staro mīlestība pret visu dzīvo un ticība labajam, taisnīgajam un patiesajam, kas ļauj šo darbu noskaņas ziņā salīdzināt ar Alana Milna „Vinniju Pūku” un Tūves Jansones „Trollīti Muminu”. Romāns piemērots gan bērniem, kurus varētu aizraut mazās Ulles piedzīvojumi, runājoši suņi un dejojoši miniziloņi, gan pieaugušajiem, kam tuvāka šķitīs vēstījuma skaudri reālistiskā puse – vientuļa, vecāku pamesta bērna gaitas pasaulē. Grāmatas vērtība ir tieši šo divu idejisko slāņu esamībā.
-
Sižets šķiet nedaudz izkalkulēts – tajā izmantota „zelta trīsvienība” lasītāja aizkustināšanai: nelaimīgs bērns + dzīvnieki + riebīgi audžuvecāki. Lai gan talantīgi un oriģināli iesākts, romāns aiziet paredzamās un labāko Holivudas „ģimenes filmu” sižeta tradīciju sliedēs, likumsakarīgi noslēdzoties ar pastkartītes skata cienīgu „happy end”. Iecere bijusi laba, taču izpildījumam trūkst oriģinalitātes, pārsteiguma momenta, varbūt pat nedaudz spraiguma (laikam pie vainas blāvie un iepriekš paredzamie varoņi un dialogi). Šaubas raisa arī ideja savienot adopcijas problēmas ar bērnišķīgiem fantāzijas elementiem.
