Sapnim jābūt lielākam par dzīvi. Ārijas Elksnes lietas

Atgādināšu, ka līdzīgs pasākums (Klāva Elsberga lietas) tika rīkots jau pagājušā gada oktobrī. Šoreiz pasākums pulcēja salīdzinoši daudz cilvēku, vairumā vecāka gada gājuma literatūras interesentus. Muzeja darbinieki apmeklētājiem šoreiz bija sagādājuši patīkamu pārsteigumu – daudz balss ierakstu, kurus bija unikāla iespēja noklausīties, paralēli apskatot fonā projicētās Ārijas Elksnes fotogrāfijas. Līdzās pašas autores balsij (pārsvarā tie bija 1980. gada ieraksti, kuros Elksne lasīja dzeju no krājuma „Stari”) bija dzirdamas arī Olgas Lisovskas un Māras Misiņas balsis. Lisovska nodēvējusi Āriju Elksni par „īstu dāmu – no galvas līdz papēžiem”. Izskanot šiem vārdiem, muzeja komunikācijas daļas vadītāja Inga Surgunte skatītājiem izrādīja košu rakstnieces kleitu, rokassomiņu un elegantu cimdu. Tā tapa skaidrs, kādēļ telpas vidū apzināti bija novietota stikla vitrīna. Lisovska minēja, ka koptais rakstnieces – dāmas tēls bijis ļoti nozīmīgs klausītājiem; dzejniece bijusi daudz atklātāka pret lasītājiem, nekā pret draugiem. Tā iespējams skaidrot atsaucību plašajās tautu masās. Misiņa savukārt uzsvēra dzejnieces dziļo latviskumu. Elksnes dzeja esot bijusi pietiekami saistoša, lai to „mīlētu un pielūgtu, sākot ar mašīnrakstītāju, beidzot ar ministru.” Izskanot balss ierakstiem, tika dots vārds diskusijas dalībniecēm – literatūrzinātniecei Ievai E. Kalniņai un dzejniecēm Ingai Gailei un Ivetai Ratīnikai. Inga Gaile uzsvēra, ka vispār nelieto tādas kategorijas kā „sievietes (rakstīta) dzeja” vai „dzeja sievietei” – tas nenoliedzami ierobežotu un pazeminātu dzejnieci. Pie šī jautājuma sarunas laikā dalībnieces atgriezās vairākkārt. Ingai Gailei vismīļākais Ā. Elksnes krājums esot „Trešā bezgalība”, jo tajā visizteiktāk parādoties motīvi par to, kā sievietei rast pilnasinīgu dzīvi ārpus vīriešu noteiktajām kategorijām. Gaile uzskata, ka Elksni no pārējām dzejniecēm esot atšķīruši bezgalīgie valodas meklējumi, vienlaikus atrodoties gan zem padomju ideoloģijas, gan patriarhālās sistēmas sloga. Iveta Ratinīka norādīja uz nodevu laikmetam Elksnes dzejā, kas esot visnotaļ būtiska problēma. No vienas puses, Ā. Elksnes dzeja ir pievilcīga tieši ar to, ka ir klasiska savā tēlainībā un ritmikā, taču tās vērtību mazina klišejiskums. Ratinīka uzsvēra, ka drīzāk būtu jārunā par lavīnas efektu (lasiet – literatūru masām), jo Elksnei tāpat kā jebkurai citai sievietei noteikti ir „paticis patikt”. Atgriežoties pie kategoriskā dalījuma sieviešu/vīriešu dzejā (literatūrā), arīdzan Iveta Ratinīka šādu kategoriju izdalīšanu uzskata par absolūti nevajadzīgu, norādot, ka Arvja Vigula jaunākais dzejas krājums tādā gadījumā ir pat sievišķīgāks par Ingas Gailes jaunāko krājumu. Literatūrzinātniece Ieva E. Kalniņa 90. gadu vidū sastādīja Ārijas Elksnes Kopotos rakstus, un, kā pati teic, Āriju Elksni esot satikusi vienu reizi dzīvē. Skaidrs esot tas, ka dzejniece allaž tiekusies pēc visa skaistā. Tas, kas Elksnes dzeju padara īpašu pētnieces skatījumā, noteikti ir dzejas vēsturiskā oriģinalitāte. 20. gs. 50.–60. gadu mijā, vēl joprojām atrodoties stingrās sociālistiskā reālisma važās, dzejniece esot saņēmusi pārmetumus, ka viņa raksta par cilvēkam svarīgo. Tā konkrētajā laikā bija unikāla parādība, kas jau desmit gadus vēlāk kulminēja absolūti atšķirīgā dzejā. Pētniece uzsvēra, ka zināmā mērā šādu dzeju varam uzskatīt par aktuālu arī mūsdienās; arī šis laikmets „prasa” cilvēkiem norādīt atpakaļceļu pie pagātnes vērtībām, jo valda novēršanās no mīlestības, ģimenes, estētiskā. I. E. Kalniņa uzsvēra, ka Elksnei diez vai esot bijusi vajadzība ražot dzeju masām. Primārs tomēr esot bijis estētiskais nolūks. I. Ratinīka atzina, ka Elksnes dzeja esot pārlieku harmoniska un mierīga; pašai Ratinīkai savukārt būtisks ir tieši disharmonis stāvoklis, kas darbojas kā dzinulis dzejas tapšanā. Elksnes atklātība dzejā, kas bieži tika uzsvērta sarunas laikā, ir bijusi apslēpta un pieklājīga – tas ir dzejnieces lielākais paradokss, papildināja Inga Gaile. Inga Surgunte piebilda, ka dzejnieces dzīvesstāsta apveidus grūti saskatīt glāsmaini atturīgajā lirikā. Publikā atradās vairāki dzejnieces laikabiedri, kuri salīdzinoši atklāti dalījās atmiņās. Dzejniece tika nodēvēta par perfekcionisti – gan sadzīviskā līmenī, gan rakstniecībā. Tika runāts par to, ka autora metafiziskā esence ir uztverama tikai lasījumā klātbūtnē – ar audiovizuālu materiālu vien ir par maz, lai varētu spriest gan par to, vai dzejniece patiešām bijusi īsta dāma, gan par atklātības pakāpi autores darbos. Atgriežoties pie dzimumdiferences problemātikas, tika uzsvērts, ka, ja raksta sieviete, tad intuitīvi to gan esot iespējams šķirt. Vēl tika atskaņoti Gunara Priedes, Jāņa Liepiņa un Lijas Brīdakas balss ieraksti. Publikā klātesošas bija Venta Vecumniece un arī pati Lija Brīdaka. Sarunas noslēguma daļa izvērsās visnotaļ nepatīkama – diskusijas dalībnieki atkal, kā jau tas pēdējā laikā bieži ierasts Rakstniecības un mūzikas muzeja organizētajos pasākumos, bija spiesti uzklausīt pārmetumus no publikas puses. Šķiet, publika bija pārpratusi pieaicināto dzejnieču nozīmi sarunā. Vairāki cilvēki pārmeta, kādēļ dzejnieces izvēlas stāstīt par savu daiļradi, novirzoties no Ārijas Elksnes personības. Šeit gan jābilst, ka Inga Gaile un Iveta Ratīnika tika pieaicinātas tieši tādēļ, ka viņu dzeja bieži tiek pielīdzināta Elksnes dzejai. Tādējādi izveidojās kurioza situācija – rakstnieces gluži vienkārši bija spiestas runāt par savu daiļradi, lai norādītu uz atšķirībām no Elksnes dzejas, vienlaikus saņemot nomācošu pretestību no klausītāju puses. Un kurioza būtība slēpjas tajā, ka klausītāji neatskārta, ka principā paši novirza sarunu no dzejnieces, drīzāk uzsākot ko līdzīgu jau pagājušajā rudenī pieredzētajai bezjēdzīgajai diskusijai „Kas ir laba dzeja?”. Lija Brīdaka uzsvēra, ka mūsdienu jauno autoru dzejā nav nedz jūtu, nedz sirds, nedz mākslas, nedz personības – visa tā, kas ir atrodams Elksnes dzejā. Jauno dzejnieku daiļradē neesot saskatāms pārdzīvojums, un tā esot traģiska literatūras situācija. Venta Vecumniece atgādināja, ka Ārija Elksne esot vēlējusies būt mīlēta – ar šādu domu kā vadlīniju būtu jāizprot viss rakstnieces literārais mantojums par spīti viņas dzīves traģismam. Diemžēl turpmākajā sarunas gaitā vairs neizdevās atgriezties pie Elksnes personības un daiļrades, jo tā kļuva par iemeslu, kā „izrēķināties” ar jaunajām rakstniecēm, kuras sarunas beigās jau izrādīja tikpat lielu pretestību kā aizkaitinātā publika.  Pasākumu kopumā varētu vērtēt kā interesantu, vien jāvēl muzejam atrast kādas citas sarunas iespējas, citu formātu tuvākajā nākotnē. Pretējā gadījumā, katru reizi apmeklējot kādu diskusiju, jau laicīgi jārēķinās ar nervu bojāšanu un daļēju tukšuma sajūtu: strīdu laikā publika taču aplaupa pati sevi, liedzot sev uzzināt ko vairāk par personību, kuru, galu galā, visi tovakar bijām ieradušies kopīgi pieminēt!