Krājums ir recenzējams izdevums un veltīts aktuālām zinātniskām problēmām. 2009. gada septembrī Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievu literatūras institūtā (Puškina nams) norisinājās starptautiska zinātniska konference ,,Okazionālā literatūra Krievijas XVIII gadsimta svētku kultūras kontekstā”. Turklāt jāatzīmē, ka okazionālās dzejas fenomenu Rietumu literatūrzinātnieki aplūko antīkās kultūras kontekstā (piemēram, Fotini Skentēri “Herodes Atticus Reflected in Occasional Poetry of Antonine Athens” (2005)), atsevišķu dzejnieku un rakstnieku daiļrades kontekstā (piem., S.Malarmē - “The Poetics of the Occasion: Mallarmé and the Poetry of Circumstance” (1992), u.c.) un, visbeidzot – sieviešu literatūras kontekstā (piem., „The Feminist Encyclopedia of German Literature” (1997)). Par šīs zinātniskās problēmas aktualitāti liecina arī lielais disertāciju skaits, kas aizstāvētas 21. gs. pašā sākumā, piemēram, N. Protasovas ,,Poētiskā veltījuma žanrs Valērija Brjusova daiļradē” (2000), S. Artemovas ,,Liriskais veltījums XX gs. literatūrā (žanra poētika)” (2004), J. Bogdanovičas ,,Dzejas veltījums krievu un franču poētiskās tradīcijas kontekstā (1810-1820)” (2011). Latvijas Universitātē konference par veltījuma žanra problemātiku norisinājās 2010. gadā, un astoņi konferences referāti pārtapuši rakstos, kas arī iekļauti krājumā „Okazionālā dzeja: veltījums kultūras tekstos”. Ir gan valodnieku, gan literatūrzinātnieku pētījumi – pārstāvēta Latvija (Rīga, Daugavpils), Krievija (Sankpēterburga) un Kanāda (Edmontona). Veltījuma žanrs šajās publikācijās aplūkots, pirmkārt, no teorētiskā aspekta (ir noteiktas visas šī jēdziena žanriskās konvencijas); otrkārt, okazionālā dzeja aplūkota diahroniskajā aspektā, sākot ar 18. gadsimtu (J. Pogosjanas raksts ,,Par vienu Pētera I sarakstes humoristisku funkciju viņa valdīšanas sākumā”), turpinot ar krievu emigrācijas dzeju (L. Sproģes raksts ,,Veltījums un ,,gadījuma dzejoļi” (Irina Odojevceva, Irina Saburova, Aleksandrs Perfiļjevs)” un beidzot ar 21. gadsimta krievu dzeju (N. Šromas raksts ,,Veltīts zinošai publikai: jaunākās krievu dzejas adresāta problēma”). Veltījuma adresāta problēma caurauž pētījumus – tai pievēršas gandrīz visi krājuma rakstu autori: R. Kurpniece, J. Pogosjana, T. Carjkova, A. Stankēviča, T. Barišņikova, L. Sproģe, N. Šroma. Krājumu iesāk Rozannas Kurpnieces raksts ,,Veltījuma pragmatika”, kurā atklātas jēdziena ,,veltījums” īpatnības un pazīmes. Autore pievēršas vārdnīcu definīcijām un apcer vārda ,,veltījums” iekšējo formu: ,,Vārda iekšējā forma norāda uz vārdu посылать (sūtīt), bet abstraktais piedēklis piešķir tam noteiktas emocionāli ekspresīvas konotācijas.” (7) Rakstā aplūkotas divas veltījumu grupas: ,,konkrētiem cilvēkiem adresētie veltījumi” – draudzības vārdā vai jubilejas gadījumā veltījums individuālam, privātam adresātam, kas atklāj informācijas individuālo nozīmību; ,,grupai adresētie veltījumi” – veltījums kolektīvam, sabiedrībai, kas savukārt demonstrē “informācijas sociālo nozīmīgumu” (8). Balstoties uz aplūkotajiem tekstu piemēriem, autore secina, ka ,,veltījumā informācijas nozīmīgums (individuālais vai sociālais) patiešām ir viens no diskursu veidojošajiem faktoriem” un, ka ,,veltījumam nav raksturīga stingra pragmatiska struktūra” (14). Jeļenas Pogosjanas raksts ,,Par vienu Pētera I sarakstes humoristisku funkciju viņa valdīšanas sākumā” raisa interesi jau ar to vien, ka tematiski saistīts ar Rīgu. Aplūkojamais objekts ir Pētera I sarakste viņa valdīšanas sākumā. Īpašu uzmanību autore pievērš kādai interesantai līdzībai no Vasīlija Korčmina vēstules, kurš, runājot par Rīgas aplenkumu, pielīdzina lielgabalu lodes apelsīniem (,,Rīdziniekiem dāvanā apelsīni”). Autore pārliecinoši atklāj, ka ,,uz šo pielīdzināšanu norāda kanclera F. Golovina un paša cara vēstules” (20). Turklāt raksta autore, izmantojot plašu faktoloģisko materiālu klāstu, atklāj un analizē cara veltījumu stilistiku veidojošos faktorus: līdzība, ironija, vārdu spēle un citi spēles modusa elementi. Autore arīdzan izseko Pētera I joka saistību ar noturīgiem formālajiem veltījuma vēstules elementiem. Lasītāju īpaši iepriecinās konkrēta Rīgas laikmeta izjūta, ko autore spējusi radīt, izmantojot Pētera I joku pilno saraksti. Ar Rīgu savā ziņā ir saistīts arī Ludmilas Sproģes raksts ,,Veltījums un ,,gadījuma dzejoļi” (Irina Odojevceva, Irina Saburova, Aleksandrs Perfiļjevs)”. Autore raksta, ka ,,krietna šo literātu (I.Odojevceva, I. Saburova un A.Perfiļjevs) dzīves un daiļrades daļa bija saistīta ar Latviju, un tas zināmā mērā noteica viņu saraksti dzejā un prozā” (55). Pētniece secina, ka ,,okazionālās dzejas” fenomens ir nozīmīgs ne tikai atsevišķu autoru daiļradei, bet arī visai viņu laika poētiskajai kultūrai. Īpaši jāatzīmē plašais biogrāfiskais un vēsturiskais konteksts, kas saistīts ar krievu emigrācijas kultūru. Savukārt Tatjanas Carjkovas raksta ,,Epitāfija kā veltījums” izpētes priekšmets ir literāras un reālās kapu pieminekļu epitāfijas. Rakstā tiek atklātas un analizētas epitāfiskās formulas īpatnības, metaforika, stilistika, ,,veltījuma ievirze”. Turklāt raksta autore parāda XIX-XX gs. robežas tekstu īpatnību, kad epitāfijās atklājas ne tikai augsts un traģisks patoss, bet arī optimistiskas intonācijas, pozitīvas emocijas, gaišas jūtas. Analizējot epitāfijas diahroniskajā aspektā, pētniece secina, ka ,,pat tādā konservatīvā žanrā kā epitāfija tieša uzruna, vēršanās pie cilvēkiem, cilvēces vienmēr bijusi laikmeta determinēta: tajās atklājās laikmeta patoss, estētika, grūtības, ideāli un ideoloģija vai [..] laikabiedru galēji pretējie pasaules uzskati” (40). Annas Stankevičas rakstā ,,Memuārveltījums: N. Goļicinas ,,Atmiņas” veltījuma fenomens aplūkots, balstoties uz kņazienes Goļicinas atmiņu grāmatu. Skaidrojot Goļicinas memuāru īpašo saistību ar veltījuma žanru, autore raksta, ka ,,N. I. Goļicinas memuāri apvieno sevī dažādas žanriskās sākotnes: tajā ir gan biogrāfiska sacerējuma elementi (samērā izvērsti tiek izklāstīta Cesareviča un viņa sievas kņazienes Lovičas likteņi), gan ceļojuma piezīmju, grēksūdzes u.c. elementi; taču par kodolu var uzskatīt veltījuma žanrisko struktūru: grāmata bija adresēta memuāristes dēlam Jevgēnijam, par ko liecina veltījums ,,Manam dēlam”” (42-43). Turklāt pētniece pārliecinoši pierāda, ka teksta kompozicionālais pamats ir divu veltījumu apvienojums: ,,mazais veltījums”, kas tieši vēršas pie dēla un ,,lielais veltījums”, kas ietver ceļojuma notikumus no Varšavas un Pēterburgu un spoži ataino laikmetam raksturīgo nacionāli romantisko ideju sistēmu. Tādējādi raksts ne tikai aplūko veltījuma fenomenu plašākā memuāru žanra kontekstā, bet arī daļēji apraksta interesanto vēsturisko laikmetu – 1830. – 1831. g. sacelšanos Polijā. Fjodora Fjodorova raksts ,,Josifs Brodskis: veltījumi, piezīmes un referāti kā poētiskas struktūras” arī aplūko nedaudz modificētu veltījuma žanru. Šajā gadījumā runa ir par šaurāku un specifiskāku veltījuma paveidu: tas ir veltījums dzejai, pārdomas par poētiskās daiļrades būtību. Raksta autors detalizēti analizē šī paveida struktūru un īpatnības, kā arī aplūko tradīciju diahroniskajā perspektīvā – no Horācija caur Kantemīra tekstiem nonākot pie J. Brodska dzejas. Tieši Brodska poētika ir centrālā šī raksta tēma. Problēma ,,kā darināta Brodska dzeja” tiek izgaismota, analizējot dzejas tematiku, tās arhitektoniku, kā arī aplūkojot kategoriju ,,prototeksts”, ,,avanteksts” un ,,zemteksts” strukturālos aspektus. Īpaši jāatzīmē pētnieka izcili veiktā, skrupulozā Brodska tekstu poētikas analīze. Tatjanas Barišņikovas raksts ,,M. Cvetajevas tekstu adresācijas problēma” veltīts dažādiem adresāta kategorijas izteiksmes veidiem Marinas Cvetajevas lirikā. To modifikāciju nosaka izmaiņas dzejnieces pasaules uzskatos un stilā. Īpaši interesanti ir tas, ka autore strādā ar tiem dzejoļu variantiem, kas veltīti dzejnieces vīram Sergejam Jefronam. Tas dod iespēju uzskatāmi un pārliecinoši parādīt, kā mainās adresāta kategorijas izteiksmes veids: no adresāta aktualizācijas, kas ļauj iekļaut personisko biogrāfiju paradigmā ,,autors – teksts-lasītājs” agrīnajā daiļradē līdz adresāta klātbūtnei zemteksta līmenī jau vēlīnajā Cvetajevas lirikā. Arī Nataļjas Šromas raksts ,,Veltīts zinošai publikai: jaunākās krievu dzejas adresāta problēma” skar adresāta problemātiku, tomēr kopumā tas aplūko veltījuma žanra funkcionēšanu mūsdienu poētiskajā situācijā. Autore detalizēti un pārliecinoši uzrāda šīs situācijas īpatnības. Pirmkārt, tā ir dzejas krīze un lasītāja pieprasījuma kritums, kas noved pie tā, ka ,,runājot par mūsdienu dzeju no mākslinieciskās komunikācijas viedokļa, ir jāatceras, ka mums ir darīšana ar apzinātu poētisko autismu, kad adresāts/lasītājs netiek iedomāts, un tādēļ arī ar teksta palīdzību slēpti netiek programmēts; īpaši uzskatāmi šī mūsdienu dzejas īpatnība parādās tekstos veltījumos, kad pats žanrs, žanriskā konvencija pieprasa adresātu” (84). Otrkārt, dzeja ,,pēc konceptuālisma” pārvietojas uz tiešraides tīmekļa telpu, un dzejnieku sarakste (blogi, epasti) pārvēršas par poētisku tekstu (raksta materiāli ņemti no ,,Bābeles” dzejnieku sarakstes, kas izveidojusies par savdabīgu poētisko ciklu). Raksta autore secina: veltījuma žanra pieprasījuma cēlonis mūsdienu dzejā slēpjas nevis iluzorajā iespējā izkļūt no komunikatīvās bedres, bet gan tajā, ka šis žanrs, kas tradicionāli pildījis metateksta funkciju, mūsdienu kultūrsociālajā situācijā kļūst par mākslinieciskās komunikācijas dalībnieku – gan adresantu, gan adresātu – atlases formu. Veltījums kļūst par sava veida rituālu tekstu, kura nozīme tiek reducēta līdz vārda prezentācijai vienas mākslas pasaules ietvaros, kā arī veidam, kā šos ietvarus iezīmēt” (88). Tādējādi rakstā piedāvāta ne tikai konkrētu, veltījuma žanram atbilstošu dzejas tekstu analīze, bet atklātas arī jaunākās dzejas īpatnības kopumā. Zinātnisko rakstu krājums ,,Okazionālā dzeja: veltījums kultūras tekstos” būs interesants un nenoliedzami lietderīgs filoloģijas programmu studentiem, taču daudz vērtīga tajā atradīs arī zinātnieki un filologi, kas nodarbojas ar vēsturiskās un vispārīgās poētikas, mākslinieciskās komunikācijas, krievu literatūras vēstures problēmām. Rakstu krājums pieejams šeit.