Vārds būs teksts. Piejūras pilsētu literārais izdevums “Vārds” №3

Žurnāls negaidīti apliecināja dzīvotspēju 2012. gada otrajā pusē un nu ir gatavs iesaistīties aktīvā cīņā par vietu zem Latvijas blāvās literārās periodikas saules. Aizmirstiet par fallocentrisko jēdzienu “reģionāls” vai ksenofobisko “nacionāls”, jo “Vārdam” nav nekāda sakara ar novecojušām kategorijām*. Turot rokās svaigi no Ventspils atgādāto vai tepat Rīgas lielākajās grāmatnīcās nopērkamo “Vārdu” III, pārņem nedaudz dīvaina sajūta – cik šķietami padevīgi no aprites izgājis leģendārais “Karogs”, nespēdams pat savu populāro zīmolu piemērot citām formām, un cik uzstājīgi piekrastes literāti (šo numuru veidojuši Sandra Vensko, Maira Asare, Sergejs Moreino) cīnās par savu izdevumu, neskatoties uz tā “klīnisko nāvi”. Vai tas ir tas pats piekrastes ļaužu sīvums, par kuru vēstīts “Mansarda” nesen izdotajos stāstos “Jūras iela”? Domāju, tās galvenokārt ir veselīgas, paranojas nepārņemtas ambīcijas, jo “Vārda” izmērs un pat glancētais papīrs (tamlīdzīgas aktuālās pieredzes trūkuma dēļ) lasītājam var atgādināt “Karogu” treknajos gados (piemēram, 2002–2004). Vienīgi vāks atļaujas būt pašpietiekams bez pazīstamu autoru fotogrāfijām – uz tā melnbalta fotogrāfija ar folkloristiskām rotām, kas it kā par spīti slavenajiem Liepājas vējiem rāmi iekārtas diegā un pauž nedaudz konservatīvu pieeju izdevuma reprezentācijai Latvijā. Nosaukums varbūt nesaskanēs ar šo vāku, bet par to spiedīsim, kad nonāksim pie žurnāla unikālajām pretenzijām uz mākslinieciskumu. Nav nekas neparasts, ka “Vārds”, tāpat kā savulaik “Karogs”, sarunu ar lasītāju uzsāk ar dzejas publikācijām, tomēr piejūras izdevums tiecas uz tādu gaisīguma un stilizētas “nepabeigtības” līmeni, ka arī redaktora slejas vietā ievietota lirika ar brīvām un redaktora slejai konceptuāli centrētām rindām. Tas ir Sandras Vensko dzejolis (?) “Piemare. Piekraste. Balsis”, un, lai gan saturiski tas ir saskaldīts un nedaudz patētisks veltījums baltu vienotībai, šo rindu domīgo, skaļo vai apcerīgo noskaņu kāpumā un kritumā praktiski koncentrēts viss “Vārda” radītais iespaids, kuru nez kāpēc rodas vēlme saukt stihiju vārdos: vējš, paisums un bēgums, vētrasputns, smiltis. Lai gan izdevumu veido cilvēki un tajā publicējas augošas vai jau zināmas personības, lasot “Vārdu”, tiek dzirdēts kaiju kliedzienu murskulis. Un šie kliedzieni nav nedz labi, nedz traki kaitinoši, tie vienīgi liecina par spēku, kāds ir veidotāju entuziasmā. Brīžiem kaiju kliedzieni līdzinās viens otram, citreiz – nesalīdzināmi atšķiras un krustojas, minimāli, tomēr atgādinot skolas avīzi, kuru parasti veido dažāda izmēra rokas un ego. Numura autors ir jaunā dzejniece Luīze Līsmane (arī galvenā intervija ir ar šo pagaidām maz pazīstamo autori, nevis kādu pieredzējušu rakstnieku), taču šī personība numurā izšķīst. Varbūt žurnāls iegūtu, ja tam būtu tikai viens galvenais redaktors? Žurnāls noteikti iegūtu, ja neizskaidrojami dažāda apjoma un mērķa recenzijām pievērstos ne tikai Ruslans Abgunovs un Sandra Vensko. Interesanti, ka pastāv uzskats: labu dzeju pašlaik ir vieglāk atrast, nekā labu prozu. Vai tas nav tādēļ, ka grūti pateikt, kas ir laba dzeja? Diemžēl vai likumsakarīgi lasāmas dzejas bagātību latviešu literatūrā apliecina arī “Vārda” III numurs, kurā var sastapt pārliecinošus, arī Rīgā zināmu un tur piederīgu dzejnieku Kristapa Vecgrāvja un Ievas Rupenheites dzejoļus, kā arī interesantu piekrastes liriķa Edvīna Tauriņa dzejprozu. Tāpat, protams, jāatzīmē līdz šim nedzirdētus vārdus, kuru piederība vai nepiederība piekrastei patiesībā nav svarīga – Luīze Līsmane un Ineta Stadgale – abas ir un būs ievērības cienīgas autores. Ar prozu izdevumā ir krietni vājāk – priecē Kristīnes Ulbergas un Naura Lukševica pārdabiskie, simbolistiskie stāsti, bet nīgru atstāj gandrīz visi vidusskolēnu darbi – Egona Līva literārās prēmijas radošo darbu konkursa laureāti (izņemot pirmo vietu, kas pieder Dinijai Jemeļjanovai par konkursa piekrastes tēmai pilnīgi pakārtotu, bet jauna rakstnieka izdomas pilnu stāstu “Krasta ļaudis”). Ir skaidrs, ka žurnāls tādejādi pauž demokrātiskumu un atstāj malā snobismu, tomēr pilnīgi pietiktu ar konkursa labākā stāsta publikāciju. Svarīgākais, ko, manuprāt, sniedz prozas un dzejas publikācijas “Vārdā”, ir cerība un, protams, iespēja ielūkoties topošajos autoru darbos jeb (saucot lietas īstajos vārdos) reklāma. Tieši tā es varu kļūt priecīga, uzzinot, ka Mairas Asares vadībā pastāv Ventspils Jaunrades nama Literātu studija, kuras audzēkņi kļūst atpazīstami arī visā Latvijā (Nauris Lukševics ieguvis Kurzemes prozas lasījumu galveno balvu un Prozas lasījumu atzinību). Un vēl es uzzinu, ka pastāv tāds Edvīns Tauriņš, kurš raksta dzejprozu, bet, pameklējot tīmeklī, sāku gaidīt arī viņa krājuma “Greizsirdīgais” iznākšanu. Pārsteidz it kā steigšus iemestie atdzejojumi, kas mijas ar oriģināltekstiem un atkal ar atdzejojumiem vēl kādā valodā (krievu – latviešu, vācu). Līdz šim tāda veida teksti literārajos žurnālos ienākuši it kā daudz ceremoniālāk, uzrādot noteikta populāra tulkotāja pašreizējo interešu loku vai tiešām reklamējot kādu topošu atdzeju izdevumu. Retās vācu dzejnieka Johannesa Bobrovska dzejas burtiski, domājams ar nolūku, nevis tikai lokšņu trūkuma dēļ, lapaspusēs ieplūst tālāk Kaļiņingradas dzejnieku tekstos, kas nonākuši “Vārdā” III, ir kā negaidīta svaiga gaisa malks, kuru līdz šim neesam manījuši rokas stiepiena attālumā. Šī pievēršanās literārajām nomalēm ārkārtīgi imponē, un ir pilnīgi skaidrs, ka latviešu kultūrā valodas pārcēlumos trūkst daudzu mūsdienu krievu literatūras tekstu. Līdzīgi bez šaubām vērtīgajiem atdzejojumiem lasītāju var pārsteigt arī “Vārda” III otrajā pusē uzplaukušie krāsainie un pašu krāsainību baudošie Lauras Lācbergas piejūras pilsētvides elementu fotoattēli – te acīmredzot žurnāla veidotāji eksperimentējuši, veidojuši tekstu grupas “Orbīta” mākslinieciskajiem principiem radniecīgu efektu, kas varētu padarīt “Vārdu” par vizuālu piedzīvojumu. Ne velti izmantoti arī nedaudz kaitinošie p_i_e_j_ū_r_a_s tekstu efekti, raibais fontu piedāvājums atdzejojumu un tulkojumu tekstos, kā arī Raiņa rokrakstā izpildītais “Vārds” uz vāka. Savienojot šķietami nesavienojamo, atstājot procesā esoša žurnāla maketa efektu, kurā dažam dzejniekam par šauru, kāds teksts kāpj uz papēžiem nākamajam, ir izveidots literārās periodikas perspektīvais “pusaudzis”. Vai krāsainas kluso dabu fotogrāfijas un melnbalts vāks liecina par vienota stila trūkumu? Vai telpiskie, diegā sakārtie ornamenti, “vārds_2_(3)_2012” efekti un Raiņa rokraksts vienā plaknē ir pārraibināšana? Vai bibliskais “vārds” un pagāniskie ornamenti vispār ir savienojami? Vai Kristīnei Ulbergai uz pēdējā vāka arī turpmāk būs rakstīt mazus, poētiskus komentārus par žurnālā redzamajām fotogrāfijām? Uz visu var atbildēt ar “jā”. Bet var arī pagaidīt nākamo numuru, kas noteikti pārsteigs vai sakaitinās atkal un atkal.     * "Nacionālais pasūtījums", "nacionālais plāns", "nacionālā apvienība" - šie un tamlīdzīgi vārdu savienojumi, manuprāt, pēdējā laikā ir stipri sabojājuši, politizējuši jēdziena "nacionāls" patiesi apsveicamo ideālismu, jo tie izklausās pēc norobežošanās un aizstāvēšanās pret kādu "svešo" un nesaprotamo.