Spēles prieks, dzerot kokteili „Lord Byron”. Pāvs Matsins „Rīgas zilā gvarde”

P. Matsina romāns ir diezgan absurdu notikumu savirknējums. Simt piecdesmit lapaspušu garais teksts sastāv no četrdesmit nodaļām, un daudzas no tām ir tikai vienu vai divas lapaspuses garas. Sižetiskā saistība starp šīm epizodēm ir visai nosacīta. Autors brīvi jauc kopā dažādus laikmetus un notikumus. Viņa uzburtajā realitātē Čaks ir draudzējies ar Stenderu, hercogs Jēkabs ir vienlaikus vēsturiska personība un arī mūsdienu karavadonis, un Latvijas mežos slēpjas mītiskie briesmoņi Baniji, kuru ārējais apraksts aizdomīgi atgādina Playboy „zaķenītes”. Uz grāmatas trešā vāka var izlasīt, ka romāns ir „slavas dziesma Baltijas lielākajai pilsētai, tās vēsturei, arhitektūrai un kafejnīcām”, bet tas aptver daudz plašāku ģeogrāfisko un vēsturisko areālu. Romāna varoņi iegriežas Rīgas baznīcās, Jelgavas pilī, paviesojas Viktora Coja nāves vietā, apmeklē studentu korporācijas un iedzer Rīgas izklaides vietās „Pērle”, „Čomskis” un „Osiris”. Viņi sastop arī dažādus personāžus, kas brīžam izkāpuši no vēstures lappusēm un brīžam ir apburoši dīvaiņi, ko radījusi Matsina fantāzija. Kaut kādā mērā aizvien ir interesanti izlasīt, kā uz Latviju un latviešiem skatās „cilvēks no malas” – šajā gadījumā igaunis Pāvs Matsins (īstajā vārdā Pāvo Matsins, tomēr viņš autorību mēdz pieskaņot katram konkrētam darbam un šajā gadījumā ir tapis par Pāvu). Reizumis kāds „ārzemnieks” pamana ko tādu, kas pašiem vai nu paslīdējis garām, vai arī vienkārši šķiet pašsaprotams. Tas arī varētu būt vienkāršākais skaidrojums, kādēļ nepieciešams šāda veida tekstu tulkot latviešu valodā. Šajā aspektā romāns, vismaz sākotnēji, ir interesants, jo Matsins apbrīnojami veikli ietilpinājis šajā grāmatiņā lērumu atpazīstamu vietu, personāžu un notikumu. Bet tieši Matsina vēlme ietilpināt tik daudz vienā nelielā grāmatā padara katru atsevišķo epizodi maznozīmīgu. Diezgan spilgti romānā atainotas studentu korporācijas un to nozīme Latvijas vēsturē, pārliecinoši raksturots arī Čaka muzejs, kurā strādā galvenais varonis, bet lielākoties Matsins skatījums ir ļoti virspusējs. Līdzīga stila romānu/farsu varētu mierīgi rakstīt par teju katru vidējā izmēra Eiropas pilsētu, kurā ir gadījies paviesoties un par kuras vēsturi ir vismaz aptuvenas zināšanas – šoreiz, tīri nejauši, tā ir Rīga. Rodas iespaids, ka autors ir brīvi ļāvies fantāzijas lidojumam un savirknējis dažādas idejas, lai cik arī neparastas vai absurdas tās varētu šķist. Matsinam izdodas šajā spēlē iesaistīt arī lasītāju. Lai pamanītu un atšifrētu visus simbolus un alūzijas, ar kurām pilna teju katra romāna lapaspuse, lasītājam tik tiešām nepieciešams sasprindzināt uzmanību. Jau pēc dažām pirmajām nodaļām romāna sižets pilnīgi atkāpjas otrajā plānā un atliek vien ziņkārība par to, kādu notikumu, personu vai dīvainību autors vēl būs iepinis tekstā. Tomēr jāuzdod jautājums: kāds ir šādas literatūras mērķis, un vai tai vispār ir mērķis? Romāns gan ir tik idejiski piesātināts, ka ļoti viegli padodas dažādām interpretācijām, bet nepamet sajūta, ka visām epizodēm ir nejaušības raksturs. Romānam ir noteikta darbības vide un bariņš interesantu varoņu, bet viss pārējais tur varētu būt un tikpat labi varētu arī nebūt. Brīžiem rodas iespaids, ka Matsins vienkārši ir satilpinājis romānā visu, ko vien zinājis par Latviju, un brīdī, kad viņam aptrūcies jaunu notikumu un/vai personāžu, viņš romānu ir vienkārši noslēdzis. Sekot līdzi Matsina fantāzijas lidojumam vismaz zināmā mērā noteikti ir interesanti, bet vai ar šo „spēli” pietiek, lai rastos pilnasinīgs romāns? Gribētos tomēr atbildēt, ka – nē. Vienlaikus gan jāatzīst, ka grāmata ir pietiekami īsa, lai šī „spēle” vienkārši nepagūtu kļūt pa īstam apnicīga. Bet kas ir visu šo notikumu cēlonis? Kibuvics secina, ka „darīšana ir tikai ar kastu deģenerāciju, banalitātes vardarbīgu emanāciju, šaušalīgu ateistisko panteismu un laiku beigām Moskovijas geto” (130). Romānu ir iespējams lasīt arī kā skumju nopūtu par pagājušo laiku, kultūras un vērtību galu. Nosaukumā minētā zilā gvarde (Blaue Bürgercompagnie) ir 18. gadsimtā radīta brīvprātīga militāra vienība, kuras uzdevums bija aizsargāt pilsētas ievērojamākos pilsoņus. Romāna galvenie varoņi simboliski pārstāv šo gvardi, kas aizstāv Rīgu no iebrucējiem un ne tik daudz no iebrucējiem tiešā nozīmē, cik no seno vērtību pagrimuma. Neskatoties uz iebildumiem, tomēr jānorāda, ka romāns neapšaubāmi ir sarakstīts ļoti meistarīgi. Matsina varonis trīs stiprā alus pudeles izdzer tā, „itin kā būtu iesitis trīs vārtus vai palīdzējis trim vecām jūdietēm tikt uz grūtām kājām” (67), un, izgāžoties kādai intervijai, „likteņkūkas dzīvības krēms piepeši smirdēja kā izsmēķu čupa” (10) un galvenā varoņa priekšnieks „tirinājās kā autisks dobermanis” (11). Romāns ir stāvgrūdām pilns ar krāšņiem, nedaudz ironiskiem un dziļi simboliskiem salīdzinājumiem. Veids, kādā Matsins iepin romānā visdažādākos simbolus un itin kā nejaušas atsauces, ir apbrīnas vērts. Maimas Grīnbergas tulkojumā romāns sniedz ja ne sižetisku, tad vismaz valodisku baudījumu. Lasot šo darbu, var priecāties par to spēles prieku, ar kādu tas sarakstīts, bet lasītājs tā arī paliek iesprostots šajā spēlē. Varbūt šis romāns ir vien jautra parodija un kā tādu to vajag arī uztvert, negaidot neko vairāk un nemēģinot arī neko atšifrēt. Pieņemu, ka kādam romāns liks nedaudz aizdomāties par kultūras sabrukumu un kāds šo tekstu būs aizmirsis apmēram piecpadsmit sekundes pēc pēdējā vāka aizvēršanas. Un abējādi ir labi.