Akadēmiskais centrs
„Dzīve atveido mākslu daudz vairāk, nekā māksla atveido dzīvi.”
(Oskars Vailds)
Iepazīstot jaunās dzejnieces Annas Fomas (īstajā vārdā – Agnese Rutkēviča (1988)) debijas krājumu, ir iespējams nosacīti izvirzīt divas galvenās tendences: pirmkārt – tie ir dzejniecei tik raksturīgie, blīvie, brīžiem pat smagnēji greznie, sazarotie kultūrcitātu, kultūrtēlu „ķekari” (Vilka kundze, Dante, elles loki, noziegums un sods, Odisejs, Fausts, pēdējais mohikānis, Merilina Monro un daudzi jo daudzi citi); otrkārt – ciešā saikne ar kristietību, ar Dieva ideju. Dievs ir viens no klātesošākajiem tēliem jaunās autores dzejā, tāpat klātesoši arī daudzi citi kristietības motīvi, kristīgās ticības emblēmas, rituālais un sakrālais moments. Lielā skaitā dzejoļu atrodamas atsauces uz sakrāliem rituāliem vai baznīcas reālijām – dievmaizītes, Svētais vakarēdiens, svētā trīsvienība, dievgalds („aizejam / pie Dieva galda pie Dieva kājām / migt” (24)) u.c. Dažreiz šīs zīmes izmantotas tradicionālā veidā – „bet jūs ejiet, ejiet uz to Svēto vakarēdienu” (33), citreiz – kā māksliniecisks paņēmiens, piemēram: „jūs, pilsētas bērni, nomazgājiet rokas, / pirms atmiņas ēdīsiet kā dievmaizītes” (32). Vairākos dzejoļos sastopams Marijas Magdalēnas tēls, kas rosina domāt par kādu „grēcinieces” vai „grēku nožēlnieces” kompleksu liriskajā „es”. Šo tiecību uz misteriozās kristietības, atsevišķu kulta elementu un komplicēta Dieva tēla klātbūtni varētu attiecināt uz autores vēlmi dzejai piešķirt papildus dziļuma dimensiju, vēlmi ietiekties augstākās kategorijās, jo, protams, ticības moments piederīgs sakrālajai sfērai, tas ir pretstats vienkāršai, profānai esamībai. Iespējams, kristietības un Dieva piesaukums tiešām izmantots papildus „enigmātisma” radīšanai, vēlmei tuvināties kādiem dziļākiem, komplicētākiem virzieniem poētikā, misticismam.
Lai gan recenzenti Annas Fomas dzejai pārmetuši atsauču, kultūrcitātu pārbagāto, viņuprāt, reizēm traucējošo blīvumu, gribētos „reabilitēt” Annu Fomu un teikt, ka tas ir visnotaļ apzināts paņēmiens, kas izmantots debijas krājumā, kad intertekstualitāte, atsauces uz literatūras tēliem, rakstniekiem un citām kultūrā un mūsu apziņā mītošām „figūrām” ir konceptuāls gājiens: koncepts jeb debija ne vien dzejā, bet arī mēģinājumā uztaustīt savu īpatno, sev vien raksturīgo rokrakstu. Kamēr citiem „jaunajiem” individuālā rokraksta pazīme varbūt ir necenzētas leksikas elementi, erotizēti tēli un motīvi, totāli skaudrs, pat netīkams īstenības atspoguļojums (piemēram, dzērāji autoostā, jaunieši mikrorajonos utt.) absolūti fantastikas metaforas vai kas cits, Annai Fomai tā ir apzināta kultūratsauču sablīvēšana, spēle (bet tā nav nenopietna rotaļa!) ar pašas iecienītiem literārajiem personāžiem, motīviem. Tas nav tapis neapzināti, un tam noteikti ir nolūks. Protams, bieži rodas arī iespaids, ka dzejoļi ir „tīrā prāta konstrukcijas”, ka autore apzināti meklējusi kādu tēlu un tad „apaudzējusi” to ar sižetu, nevis tas atnācis tieša, intuitīva impulsa veidā. Bet, respektējot jaunās autores ievērojamo „bagāžu” kultūras un literatūras zināšanās, varētu domāt, ka viņa reizēm piedzīvo Jākam Jeerītam līdzīgus brīžus, kurš raksta: „Esmu lasījis daudz grāmatu, pārāk daudz. Kad domāju par (...) savu reālo dzīvi, ko ikdienā dzīvoju, nemitīgi galvā iešaujas FRĀZES. Teikumi kā no kādas grāmatas. Te Hemingveja, te Tomasa Manna, te Šekspīra stilā un garā. Par to, kas notiek. Vai ko kāds man drīz pateiks. Vai ko es drīz Viņam pateikšu. Vai ko Viņš tad man atbildēs. Bet, kad tie gaidītie brīži pienāk, tad tie ir citādi, nekad TIE BRĪŽI. Vārdi ir pateikti, vārdi ir dzirdēti, bet tie ir pavisam citi VĀRDI.”1 Anna Foma nekautrējas pozicionēt savu interesi par konkrētiem agrāko laiku autoriem vai tekstiem, tāpat šie teksti, iespējams, aizrauj un interesē arī citus literātus, tomēr viņi visbiežāk tiecas būt „rafinētāki” vai arī pēc iespējas lielāki „individuālisti”, tāpēc tik atklāti afišēt savas literārās simpātijas vairs neatļaujas. Varbūt viņi vairāk domā par to, ko no viņiem gribētu dzirdēt citi un ko viņiem pieklātos teikt. Iespējams.
Šķiet interesanti, ka šajā tik „modernajā laikmetā” A. Foma uzdrošinās rotaļāties ar pagātnes ēnām... Dažreiz dzejnieces šķietamajā snobismā, zināmajā eksaltācijas devā un atsvešinātībā no pašas „es” slēpjas īpatns valdzinājums: Annas Fomas dzejā brīžiem ir iespējams justies kā mistiskā „ēnu valstībā”, kur lielos baros lēni, nosvērti virzās dažādi agrāko laiku dižgari, kā arī viņu radītie tēli. Kādā dzejolī dzejniece raksta: „visskaistākie cilvēki ir lēnas / un nekustīgas ēnas” (13). Šie dzejoļi ir noslēpumaina telpa, kurā krustojas dažādi laiki un dimensijas, kurā ir iespējams nodoties rotaļām ar Amadeju bērnībā, kur jaunais Vāgners pazīst Orleānas jaunavu (kura varbūt ir arī kāda pavisam cita), tas ir „laiks pirms lielā notikuma”, laiks pirms pagātnes: „mēs esam neizlasītās grāmatās / pamestas grāmatzīmes // kur Odisejs nav pametis jūru / kur Dante nav redzējis elli // mēs esam teikumi pagātnes izteiksmē” (48). Annas Fomas dzejoļi ir pastaiga pa diezgan greznu, raibi iekārotu galeriju, kur modernais mijas ar vintage elementiem, juku jukām gar sienām izkārtas, piemēram, Fragonāra un Pikaso laika gleznas, melnbaltās fotogrāfijas, kolāžas un svētbildes. Sākotnēji tas vērotājā var radīt varbūt pat aizkaitinājumu, vēlāk – interesi.
Uzrunas formas „Jūs”, „jaunkundz”, „kundze” nereti piešķir tādu kā senatnīguma piegaršu, liek domāt par, piemēram, Aleksandru Bloku vai citiem 20. gadsimta sākuma autoriem un par zināmu pārsmalcinātību, aristokrātismu, pretenzijām uz cēlāku attieksmi pret esamību, bet arī tas dažreiz ir interesanti jauno autoru dzejas kontekstā, kur citi bieži pavisam atklāti dalās savos gastronomiskajos baudījumos, trepēs izsmēķētas pēdējās cigaretes dūmos, gurnu/ gūžu kustībās, gandrīz fizioloģisku sāpju ietonētā izmisumā un tamlīdzīgās personālijās, esot pavisam, pavisam subjektīviem, tik tieši kā grēksūdzē.
Fomas liriskā „es” brīžiem saplūst ar kāda (literārā) tēla esamību, viņa elpo vienu gaisu ar to, iejūtas, radot īpašu poētisko veidojumu, kurā sakausēta autores empātija, subjektīvas impresijas par kādu konkrētu personāžu un aizrautība ar to: „nezinu, kā no jums atvadīties. Anna Anna (...) // ko jūs no tā vēlētos, Anna Anna - / varbūt Rembo auļojošos cirka zirgus? / īso un godīgo dzīvi jūs aprakāt kādas svešas / un tumšas pilsētas centrā”. Gluži mierīgi varētu attīstīt interpretācijas, ka te liriskā „es” uzruna autori vai arī autore dzejolī distancēti uzlūko sevi, savukārt turpmākās rindas „zinu, jums nepatiks, / zinu, jūsu atmiņas ir pielādēti kravas vilcieni, / zinu, Anna (...)” liek domāt par eventuālu Ļeva Tolstoja Annas Kareņinas tēla klātbūtni.
Liriskā „es” bieži ir vērotājas, fiksētājas lomā. Viņa pati ir kā tēls, kā gars, jo reizēm visi citi kultūras tēli ir pat dzīvāki, darbīgāki, klātesošāki par liriskā „es” balsi. Bet dažreiz liriskā „es” šķietami ir pārsteigta, kāpēc viņu „piemeklē” visi šie tēli: „no kurienes nāca tās skumjas, no kurienes atnāca tie visi svešie ļaudis, / es viņus nepazinu, un pasaule klusēja” (40). Tieši tādēļ liriskā „es” dzejā neatkailina pati sevi, tā netīksminās par mazām, personīgām jūtām, sāpēm, bet gan tiecas savas emocijas „ieliet” ja ne gluži „cilvēces sāpēs”, tad vismaz pietiekami heroisku tēlu jūtās un pārdzīvojumos, viņas balss rezonē kaut kur pa vidu starp dažādiem heroiskiem likteņiem, traģiskiem tēliem vai kultūras dižgariem. Tomēr šajā atbalsī saklausāma atsvešinātības izjūta, dziļa vientulība, kas ļoti bieži tiek saukta vārdā – „zini, Dievs, kaimiņi jau sākuši ievērot manu vientulību” (36). Samanāma arī vēsa nepieejamība, ledusauksts dzidrums, jo liriskā „es” uzliek augstprātības masku, iespējams, slēpjot pārāk trauslu, jūtīgu dvēseli.
Annas Fomas debija dzejā noteikti ir nopietna, respektējot dzejnieces ievērojamās zināšanas literatūras vēsturē un bagātīgo izlasītās literatūras klāstu, bet brīžiem ir grūti saprast, kā ar visu šo bagātīgo poētiku adekvāti operēt, kā to klasificēt vai izvērtēt. Interesanti, kā turpmākajās publikācijās attīstīsies dzejnieces rokraksts: vai viņa turpinās variēt šo cēlo, manierīgo poētisko pieeju vai arī atklās sev vēl kādus citus apvāršņus?..
1 Jeerīts, J. Mainīgais. – R: Mansards, 2012. 166. lpp.
