Manā pasaulē viss ir labi. Daiga Lapāne „Mirklis virs valodas”

Visai pretenciozais krājuma nosaukums „Mirklis virs valodas” vedina domāt, ka autore centusies atbrīvoties no valodas ierobežojošās dabas, radot dzejas pasauli, kurā vārdi kalpo tikai kā mirklīgu izjūtu pastiprinātāji. Arī grāmatas pēcvārdā D. Lapāne atzīst, ka „ne visu var un vajag pateikt vārdos. Reizēm kāds mirklis paceļ mūs virsvalodas apziņā, kad arī iekšējā runa klusē, vien sirdī viss ir skaidrs un nepārprotams.” (138. lpp). Tomēr dzejoļos valoda funkcionē kā instruments savas patības pašizzināšanai un definēšanai, iezīmējot svarīgākos identitātes atskaites punktus, kas kļūst arī par dzejas krājuma virzītājiem. D. Lapānes mēģinājumi idejisko sajūtu stāvokļus pārnest valodas sistēmā rada plašu un noslēgtu dzejas telpu, kurā ir sveša jebkāda traģisma klātbūtne; to veido gaišas ilgas pēc visaptveroša absolūta, kas sevī ietver tādas vispārinātas kategorijas kā mīlestība, Dievs un mirklis bezgalīgā Visuma priekšā. Dzejas rindas ir piesātinātas ar maigi apcerīgu pasaulsizjūtu, veidojot vienotu krājuma noskaņu, kas vietām šķiet monotona, pat pašmērķīga. Šādu iespaidu pastiprina vienveidīgā tēlu sistēma, kurā ļoti bieži tiek izmantoti tik nenoteikti apzīmējumi kā „vasara saule kailums / medus mākoņi vējš / mežmala ziedi skūpsti / rasa nektārs un krūtis / mani spārni un tavi” (54. lpp), kas kļūst par galvenajiem atslēgvārdiem, lai paustu liriskā „es” izjūtas. Tāpat arī dzejas koncentrētību nereti mazina frāžainība, nevajadzīgi spēlējoties ar tādiem jēdzieniem kā Visums, ēters, bezgalība, sirds, Gaisma („Kad gaismai pieskaras / Dievs, / mēs vienkārši esam – Gaismā.” (77. lpp.), „Es aiziešu uz bezgalību - / kur viss jau ir un būs, un bija” (89. lpp.), „no tavas bezgalības manī, / no manas bezgalības tevī” (93. lpp.)). Šāds tēlu izmantojums nedabīgi iekļaujas kopējā dzejas ainavā un liek domāt par autores programmatisko vēlmi izteikt šabloniskas idejas, nevis tiekties pēc individualizētas valodas pārradīšanas, kas attīstītu dzejas krājuma savdabību. D. Lapāne veido ideju pasauli, kas, papildināta ar impresionistiskiem sajūtu pieskārieniem, cenšas atbrīvoties no valodas smagnējības, tomēr reizēm nākas sapiņķēties tēlu sablīvējumos un plašajās semantiskajās struktūrās: „vien ar mīloša skatiena / svētītu gaismu / ziedošā vērpes laukā / vārdiem ļaut izdejot / un sirds pavedienā skaņas vīt.” (71. lpp.) Daudz veiksmīgāki šķiet tie daži dzejoļi, kuros autore attālinās no apzinātas absolūta izjūtas analīzes un pievēršas detaļām, kas izgaismo mirkļa emocionālo intensitāti, tā spilgtāk atklājot autores klātbūtni un individuālo pārdzīvojumu: „aizveru acis un klausos / kā slīd tavi soļi / iedziedas grīdas spraugas / nošķind tasīte burbuļo ūdens / smaržo tēja no vasaras pļavām” (82. lpp.). Par galveno liriskā „es” uzdevumu D. Lapānes dzejā kļūst nepieciešamība sevi apzināt kā daļu no kāda abstrakta, visaptveroša veseluma, kas pastāv smalku nojausmu sfērās un, nonākot valodas telpā, rada harmoniju. Ar valodas palīdzību tiek veidota šāda kosmoloģiska vide, kurā katrs elements funkcionē kā vienlīdz svarīga vienība. Tas parādās arī dzejas krājuma kompozīcijā – vērojama pakāpeniska virzība no sevis uz universu, kurā vienmēr klātesoša ir sajūta, ka „viss ir viens – / tās pašas kodeļas pavediens” (49. lpp.). Šo universālo pasaules modeli piepilda mīlestības ekstāze, kas kļūst par Visuma izzināšanas atskaites punktu un veido stabilu vērtību sistēmu, kurā maiga pazemība un smalkjūtīga sapratne iegūst garīgās pilnības raksturu. Dzejkrājumā mīlestība kļūst par sinonīmu Dievam un bezgalībai, nepārtraukti aktualizējot šo parādību viendabīgās izpausmes dažādos līmeņos: „Kā puķes un cilvēki elpo? / Vienā mīlestības telpā!” (106. lpp.) Nozīmīga ir dabas klātbūtne, kas visai abstrakto dzejas pasauli pilda ar tveramākām reālijām. Vide tiek estetizēta, dabas tēli iegūst krāšņu epitetu funkcijas, kas atklāj to daudzveidīgās nianses („kameni / samtaini brūno / dūmainiem spārniem / zeltainām putekšņu nešļavām” (54. lpp.)), tādējādi piešķirot pastiprinātu vērību mirklīgajiem sajūtu uzplaiksnījumiem. Zīmīgi, ka dabas elementi ir cieši saistīti ar liriskā „es” izjūtām, kas visuzskatāmāk parādās ziedu krāšņajā daudzveidībā. Kā D. Lapāne norāda esejā „Mirum mirorum”¹, arī tiem piemīt sava valoda, kuras harmoniju spēj saklausīt vien tie, kas ļaujas smalkjūtīgai pasaules fiksācijai un ilgām pēc zvaigžņu plašumiem. Ne tikai dabas un liriskā „es” izjūtu paralēlisms norāda uz romantisma poētikas klātbūtni, bet arī tādas dzejoļu rindas kā „audzēju zilos zvaniņus - / klusās un saulainās pļavās” (111. lpp) vai „spožs un vientuļš / pilnmēness naktstauriņš / sitas logā / staru spārniem skarot / trīsošas bezgalības” (109. lpp.), kas akcentē pilnības ideālu nozīmību D. Lapānes dzejā. Tomēr šajā krājumā nav saskatāmi asi kontrasti vai sāpīga vilšanās realitātē: šķiet, liriskā „es” ideju plašums un uzskatu noteiktība organiski iekļaujas pašradītās pasaules sistēmā. D. Lapānes dzejas lielākā vērtība rodama stroboskopiskajos sajūtu tvērumos, kas palēninātā kustībā aptver gan pasaules kultūras telpu, gan Visuma neiedomājamās dzīles. Autore uzsver, ka, „Lai kaut ko sadzirdētu, lai atskanētu skaņa, vispirms ir vajadzīgs klusums.” (137. lpp.). Tomēr reizēm šīs klusuma pauzes dzejoļos rada fragmentārismu, caur kuru pārāk tieši un uzmācīgi izlaužas ideju trokšņi. Smalkās sajūtu nianses disonē ar ieceres vispārināto raksturu, mirkļa fiksācija tiek mehāniski pakļauta idejiskajam uzstādījumam: „Acīs tavās, neparasti skaidrās un lielās, / Mirdzēja Visums un Dievs.” (43. lpp.) Lai spētu rakstīt par bezgalības plašumu, lai spētu uzrakstīt to, ko uzrakstīt nav iespējams, dzejniekam nepieciešams radīt „jaunu valodu”, unikālu pasaules modeli, kas izceļas ar savu savdabību, precīzi atklājot autora idejisko un arī estētisko izjūtu, taču, lasot Daigas Lapānes dzejoļu krājumu „Mirklis virs valodas”, rodas iespaids, ka ar autores izmantotajiem valodas līdzekļiem ir par maz, lai attēlotu tās norises un izjūtas, kas eksistē ārpus autores pasaules un valodas. 1^ Brīnumu brīnums (no latīņu val.)