Paula Bankovska sarakstītā Otto Rolava biogrāfija ir viens no tiem gadījumiem, kad gribas teikt – ir, protams, apsveicama apņemšanās pievērsties latviešu intelektuālās vides darboņiem, kas dzīvojuši pirmās Latvijas un arī padomju laikā. Tomēr, kas par daudz, tas par skādi!

„(..) jaunie filosofi teiks – kritiķi ir filosofa darbarīki un tieši tāpēc kā darbarīki tie ne tuvu paši vēl nav filosofi! Arī dižais Kēnigsbergas ķīnietis bija tik vien kā dižs kritiķis.-” (Nietzsche F. JGB, KSA.5., S.144.) Kanta darbu tulkotāja Otto Rolava vārds patlaban un vēl ilgstoši būs nesaraujami saistīts ne tik daudz ar Kanta, bet gan ar konteksta „censoņu” (13. lpp.) vārdiem, kas atrodami Kanta tulkoto darbu izdevumos un citās vairāk vai mazāk nozīmīgās ar Kantu un viņa tulkojumiem latviešu valodā saistītās publikācijās. Tieši šis aspekts uzskatāms par grāmatas lielāko neveiksmi, kas rosina lasītāju mainīt darba nosaukumu no „Viens ar Kantu. Otto Rolava dzīve” uz „Skribenti ar Kantu. Otto Rolava tulkojumi”. Taču par visu pēc kārtas… Raugoties formāli, vislielākās grūtības sagādā tieši grāmatas žanra noteikšana – uz tās aizmugures vāka norādīts, ka Bankovska darbs ir ne tikai Rolava biogrāfija, bet arī aizraujošs stāsts un pētījums, kas vienlaikus esot savveida latviešu akadēmiskās izglītības un humanitāro zinātņu attīstības vēsture. Pieteikums grandiozs. Varētu pat teikt: tik grandiozs, ka uzreiz rodas šaubas, vai ko tik komplicētu autoram izdosies nesamocīti paveikt. Manuprāt, neizdodas. Darbs gan tiek sākts ar drāmas cienīgu izteikumu: „Savu aiziešanu viņš bija jutis tuvojamies, un tai gatavojies.” (7. lpp.). Arī citviet autors, brīžiem uzkrītoši traucējot ar savu klātbūtni, tēlotās situācijas ir pagodinājis ar liriskām “atkāpēm” un aprakstiem, it kā norādot, ka tas pretendē uz „literāra stāsta” statusu. Tāpat grāmatai ir pievienots arī literatūras saraksts, atsauču un citu akadēmisku darbu priekšstatu radošs noformējums (tai ir pat pielikums!), kam it kā vajadzētu liecināt par pētījuma klātbūtni šajā daiļdarbā. Tomēr šīs dekorācijas diemžēl nepārliecina „skatītāju”, ka darbs rakstīts savdabīgā daiļliteratūras un pētnieciskās literatūras sakausējumā, atklājot drīzāk neveiklu mētāšanos pa dažādiem ne-žanriem vai ”savveida” žanriem. Nez kāpēc apzīmējums “savveida” rada (varbūt maldīgu) priekšstatu, ka arī pats “režisors” nav bijis pārliecināts par izliktajām dekorācijām, un līdz ar to lasītājam tiek piedāvāta savveida žanru savārstītu tekstu kompilācija ar pretenciozu nosaukumu. Varbūt autoram labāk būtu derējis precizēt un teikt skaidrāk – šī (ne)biogrāfija ir Bankovskveida aizraujošs pētījumstāsts, jo, ja lasītājs iedomājas, ka šī grāmata ir Rolava biogrāfija, viņš maldās. Ja šo darbu vispār varētu nosaukt par kāda veida biogrāfiju, tad tā ir Kanta latvisko tulkojumu biogrāfija, un tādā gadījumā, skatoties „sižetisko” attīstību un tā dēvētās Rolava dzīves „galveno varoņu” savstarpējās attiecību peripētijas, šķiet, ka darba nosaukumam būtu bijis jāskan apmēram tā – „Otto Rolavs. Viņa veikto Kanta darbu tulkojumu (ne)dzīve”. Ja tas ir stāsts, tad par to, cik aizraujoši vai neaizraujoši veicās vai neveicās grāmatas autoram, piemēram, mēģinot atrast Rolava kapu, vai arī viesojoties pie Linarda Muciņa Mežaparkā un viņa birojā, un tādā gadījumā grāmatai precīzāks nosaukums būtu „Viens ar Otto Rolavu. Jeb kā es veicu pētījumu”. Savukārt, ja šis ir pētījums, tad tas ir pētījums, kas savveidīgi robežojas ar detektīva darbu, ko grāmatas autors lasītājam atklāj 79. lapaspusē. Proti, pēc pašsuģjestējošiem fragmentiem par to, kā jāraksta biogrāfijas, P. Bankovskis stāsta: „Arī man bija pienācis laiks ķerties pie izmeklēšanas. Taču man nebija ne jausmas, ka pēc dažiem gadiem šī lieta, ja tā to var dēvēt, patiešām nonāks arī līdz tiesas zālei.” Par kādu lietu, kas nonākusi līdz tiesas zālei, ir runa, varētu zināt vien lietā iesaistītā persona un iestāde, kā arī tie, kas sekojuši līdzi lietas, kas nonākusi līdz tiesai, attīstībai no „indiāņu dumpja” līdz pat tiesas zālei un dažam labam pat vēl tālāk, ja tā drīkst izteikties… Taču rakstnieks ar šo teikumu it kā noslēdz “savveida” refleksiju par to, kā rakstīt biogrāfiju, un bez jebkādiem skaidrojumiem –, laikam pieņemot, ka šī darba lasītāji jau nu noteikti zina, par ko viņš runā, – ar nelielu pārtraukumu atkal sāk rakstīt par Rolava gaitām. Turpinot lasīt un izsekojot autora kārtējām veiksmēm vai neveiksmēm, var beidzot sastapties ar šī darba galveno mērķi un, tā sacīt, „kodolu”. Proti, lasītājam tiek pierādīts, ka Rolavs ir filozofs, neskatoties uz to, ka kaut kāds Rihards Kūlis, kas, šķiet, vai nu ir, vai arī ir bijis P. Bankovska autoritāte, reiz privātā telefonsarunā viņam teicis, ka Rolavam ar filozofiju bijis attāls sakars. Gribas iesaukties: Sensācija! Skandāls! Izrādās, ka Rolavs ir filozofs! Par spīti visām (ne)oficiāli privātajām vai privāti (ne)oficiālajām telefonsarunām un tajās izteiktajiem apgalvojumiem! Štrunts par žanru, visu uzveic zinātniskie atklājumi! Svarīgākais arguments (vai drīzāk iebilde Kūlim), ka Rolavs bijis filozofs, ir Kanta tulkotāja personas lieta, kam pievienots īss biogrāfijas pārskats ar norādi par filozofa izglītību. Šis dokuments gadu desmitiem esot atradies Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīvā, viena stāva attālumā no Kūļa dzīvesbiedres Maijas Kūles kabineta, kā arī vairāku Kanta darbu tulkotāja Igora Šuvajeva darbavietas (119. lpp.). Izteikums rada vairākus jautājumus – vai katrs, kura personas lietā ir norāde par iegūtu filozofa izglītību, ir filozofs? Vai Rolavu par filozofu padara, piemēram, fakts, ka viņa personas lieta atradusies tur, kur tā atradās, proti, līdzās filozofiem? Tāpat rodas jautājums, vai katrs, kurš apņēmies kļūt par filozofu (62. lpp.), ir uzskatāms par filozofu? Vai arī ar šo norādi autors gribējis apgalvot, ka katram, kas sevi uzdrošinās uzskatīt par pētnieku vai zinātnieku, ir obligāts pienākums apzināt visus dokumentus, kas atrodas viena vai vairāku stāvu attālumā no viņa kabineta? Bet vispār šīs epizodes sakarā jāatzīmē: cik žēl, ka Kūlis toreiz neizmantoja twitter saraksti vai kādu citu modernāku saziņas veidu, bet gan izteica savu (ne)oficiālo viedokli “privātā telefonsarunā” – detektīvam Bankovskim vismaz tagad netrūktu lietisko pierādījumu… Citādi, tā mazliet muļķīgi, lai neteiktu – oidipāli ir uzsākt veselu pētījumu un sarakstīt grāmatu, lai atspēkotu kādu it kā notikušu privātu telefonsarunu. Apšaubāma ir arī autora motivācija pievienot grāmatai par Otto Rolava dzīvi savus jau iepriekš publicētos rakstiņus par Rolava veiktajiem Kanta darbu tulkojumiem un ar tiem saistītajām problēmām. Jāatzīst, atsevišķi kā publikācijas Bankovska raksti bija daudzsološi, jo autors arī norādīja, ka tie veidos plašāku kopumu. Patiesību sakot, kad beidzot tika izdota grāmata, šķita, lasītājam būs iespēja izlasīt un aptvert šī savādā vientuļnieka Rolava dzīves gaitas, viņa iedvesmas avotus un domas ceļu no Liepājas līdz Kantam un jēgas pasaulei. Taču diemžēl, jau ieskatoties grāmatas saturā, lasītāju sagaida „neliels” pārsteigums. Proti, šī darba „lielākā” intriga ir „plaģiāta skandāls” un tā iznākums. Līdz ar to darbam (ne)saprotamu iemeslu dēļ ir arī pielikums ar (apšaubāmās) neatkarīgu ekspertu komisijas atzinumu, Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisijas lēmumu un Latvijas Universitātes Ētikas komisijas lēmumu par profesoru Kūļa un Šuvajeva veiktajiem Kanta (darbu) tulkojumiem. Ieraugot šos pielikumus, kāds naivāks lasītājs var apjukt, ja no darba ar nosaukumu „Viens ar Kantu. Otto Rolava dzīve” maldīgi turpinājis sagaidīt biogrāfisku stāstījumu par Rolava dzīvi. Citādāk ir, ja nesagaida, tomēr jāatzīst, ka sajaukuma un savārstījuma “efekts” šajā grāmatā radīts tik liels, ka vienbrīd sāka šķist: rokās nonācis kaut kāds nerediģēts un nenoslīpēts melnraksts akadēmiskam pētījumam par Rolava veiktajiem Kanta darbu tulkojumiem, kas kļūdas pēc iesiets nepareizos vākos. Atmetot malā pirmā mirkļa izbīli, godīguma labad jāpiebilst, ka ievada daļā autors iezīmējis grāmatas saistību tieši ar Rolava veiktajiem Kanta darbu tulkojumiem (13. lpp.), kas savienots ar „aiz matiem pievilktās” jeb ne visai prasmīgi izmantotās Rolava autobiogrāfijas manuskripta fragmentiem, visticamāk, lai attaisnotu grāmatas nosaukumā ietverto vārdu “dzīve”. Tomēr tā arī nav saprotams, kāda tieši Rolava dzīvei ir saistība ar „allaž eleganti ģērbtā profesora” (141. lpp.) Kūļa un Latvijas Universitātes „plaģiātisma strīda” iznākumu (168. lpp.), kā arī ar to, ka Armands Leimanis 2011. gada 16. maijā studijas turpina Aberdīnas universitātē Skotijā (164. lpp.), ja Rolavs miris jau 1969. gada 6. novembrī. Ja jau autors izlēma rakstīt par Kūļa gaitām no „vētras sacelšanas” brīža līdz pat mierizlīgumam ar Latvijas Universitāti, tad kāpēc viņš apdalīja lasītāju ar „vētras aizsācēja” Leimaņa jaunskunga gaitām? Proti, par to, kur un kādas „vētras” plosīja Leimani no 2011. gada 16. maija līdz 2012. gada 29. maijam. Tā taču nedrīkst – saintriģēt lasītāju un atstāt viņu vīlušos! Vāks izskatās daudzsološāks par saturu. Jāsaka, lasītājs var arī nedaudz just līdzi autoram. Jo ja pats lasītājs vairs nav nemaz tik jauns, viņš zinās, ka arī grāmatas autors vairs nemaz nav tik jauns, lai gan to vēl nav pamanījis, un tāpēc joprojām dzīvo pasaulē, kurā rakstīt grāmatas par vienu vai divus gadus veciem tvitera scēnas skandāla cienīgiem notikumiem ir aktuāli, noderīgi un pavisam ne vakardienišķi... Bet varbūt, ka daudz vērtīgāk būtu bijis par Valsts Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem sagatavot izdošanai rediģētu Rolava autobiogrāfijas manuskripta izdevumu, kuru P. Bankovskis varējis papildināt ar komentāriem, vai arī, piemēram, Rolava manuskriptu „Immanuēla Kanta dzīve, darbi, sistēma”? Vai arī…? Bet var jau būt, ka vēsturiskās patiesības vārdā šī grāmata savu mērķi ir sasniegusi.

Dalīties