Arvien mūsdienīgais. „Tagadnes dzejnieks. Aleksandram Čakam veltītās konferences priekšlasījumi”

Gadsimtu senā polemika nāca prātā, atverot nule izdoto grāmatu „Tagadnes dzejnieks. Aleksandram Čakam veltītās konferences priekšlasījumi”. Trāpīgs virsraksts. Ja pēcteči, kas dzimuši pēc autora piepulcēšanās veļu saimei, ne tikai lasa viņa sacerēto, bet arī šo mantojumu apspriež, tad mūžības skartais tik tiešām nekur nav zudis. Krājuma sastādītāja Antra Medne mākslinieka Aivara Vīlipsōna iekārtotajā sējumā ievietojusi visus astoņus 2011. gada 20. oktobrī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē priekšā celtos lasījumus. Blakus nonākuši darbi, kas pieder ļoti dažādiem pētniekiem. Vienu ietekmi stiprina zinātniskie grādi un iepriekš sastrādātais, otriem galvenie atklājumi vēl tikai gaidāmi. Ceļazīmes paradīzē Erudītais Aleksandra Čaka jaunrades un mūža gaitu pētnieks Valdis Rūmnieks vienīgais krājumā pārstāvēts ar diviem darbiem. Domas par paradīzes motīviem dzejnieka daiļradē izskanēja zinātniskajā konferencē, savukārt apcere „Nezināmais Čaks. Romāna pieredze” tematiski bagātina aplūkoto problēmu aploci un pievērš uzmanību baltajiem laukumiem līdzšinējā pētniecībā – tātad pagaidām neatbildētajiem jautājumiem. Referātā izsekots paradīzes tēla uztveres un pārveides ceļiem dzejnieka daiļrades un dzīves laikā. Tā dzejolis „Paradīze” (ar šādu nosaukumu mūža gaitā sacerēti vairāki darbi) vispirms iespiests 1938. gadā žurnālā Daugava, desmit gadus vēlāk krājumā „Zem cēlās zvaigznes” jau ar citu virsrakstu – „Pārdaugava”: „Varam tikai minēt, ko darīja Čaka nesadzijusī sirds, kad 1945. gadā, apjauzdams nespēju padomju varas apstākļos publicēt „Paradīzi”, Čaks rakstīja tipisku apliecinājumdzejoli „Oda uzvarai un mieram”, cenzdamies ietvert tajā arī rindas no „Paradīzes”: Miera stunda, smaidu mala, Trīcu blakus tev, pilns dvesmu: Kas es tagad laimē esmu?” Referents no šā „tipiskā apliecinājumdzejoļa” citējis pavisam nevainīgas rindas. Blakus lasāmas pat atbaidošākas: Dzirdam tuvu, klausām tāli: Nāvi lauzis, bēdu bedis, To mums devis tautu vedis Lielais maršals Staļins, Viņa celtā Sarkanā, Mūžam Visuvarenā. Lai slava. Aiz devis nav komata, tātad turpinājumā seko lietvārds tautuvedis, ko autors vai redakcija laikam taču kādu politisku apsvērumu dēļ nav uzdrošinājies savilkt kopā. No vienas puses – klajas politiskas nodevas. No otras – pārgalvība ievietot grāmatā pirms kara iespiestu dzejoli, kam nepārprotami ideoloģisku prasību iespaidā autors mainījis virsrakstu, atbilstoši labots arī teksts. Vai nekaunīgo uzdrošināšanos sekmēja paļāvība, ka lasītāja atmiņa ir īsa? Jāpiekrīt V. Rūmniekam: „Padomju laiks Čaka dzīvē ir tik daudz pretrunīgu nejaušību pārpilns, ka prasīties prasās pēc jauniem pētījumiem.” Vietā arī Māras Grudules vaicājums un secinājums referātā „Kad Čakam „bij rudens vakars””: „Ko šajā laikā, savas dzīves pēdējos gados padomju Latvijā, Čaks domāja pats? Skaidras atbildes uz šo jautājumu man nav.” Neapstrīdamas atbildes nav arī citiem. Iespējams, vērība jāpievērš slēptas vai pat atklātas ironijas izpaudumiem A. Čaka pēckara dzejā. Par šādu pieeju ieminējies Valdis Rūmnieks. Iemēģinot norādīto atslēgu, kļūst saprotamāki nostāsti, ka uz Cīņas redakciju dzejnieks nācis ar papīru žūksni, kur sarakstītas iespējamo atskaņu virtenes. No ieteiktā skatupunkta pārlūkojot, citādi uztverams un pagalam dīvains šķiet dzejoļa „Oda uzvarai un mieram” noslēguma pants. Piekabinājums lai slava klišejisko ditirambu izvirdumā duras acīs kā svešķermenis, kā dzelkšņaina dadža pogaļa ozolzaru vainagā, kā mezglā sasieta uzvalka bikšu stara. Dzirdēts anekdotisks pārspīlējums: Staļina laikos bija jārunā tas, ko prasa, lai varētu darīt, ko grib. Darīt, ko vēlas, uzdrošinājās nedaudzi. Vai dažbrīd tiem varētu būt piepulcināms arī A. Čaks? Ilona Miezīte, vērtējot poēmu „Mūžības skartie” alternatīvā skatījumā, nonāk pie atzinuma: „Strēlnieku glorificēšana ir kārtējais mēģinājums uzlabot vēsturi. Neapšaubāmi ļoti talantīgs mēģinājums, tieši tāpēc tas atstājis tik lielu ietekmi.” Spriedumam varētu pievienoties, taču diezin vai vietā referentes pārmetumi dzejniekam, ka tas karā izceļ nevis tā traģismu, bet gan varonību, pat diženumu. Tik vienkāršota pieeja varētu būt mānīga, jo visi priekšlasījuma piemēri, kur atklāts kara daudzviet absurdais raksturs, uzvarētāju prieka pārmērības un dižošanās, tomēr aizgūts no poēmas teksta. Ja dzejnieks kādu atziņu nav paudis tieši, bet ievijis tēlojumā, tas nenozīmē, ka tās tur nav. Tāpat precizējumus prasa apgalvojums: „Nacionālās koncepcijas dēļ „Mūžības skarto” otrā daļa padomju laikos bija aizliegta”. Tāds iespaids varētu rasties, jo 1974. gadā izdoto Aleksandra Čaka Rakstu 4. sējuma ievadnodaļa iekļauta „Dzejas par vecajiem strēlniekiem”, kas būtībā ir atsevišķi dzejojumi no poēmas „Mūžības skartie”, tomēr Rakstu sastādītāja komentāri atklāj, ka poēmas nosaukums pat netiek pieminēts – atsauces ir tikai uz pirmpublicējumiem periodikā, nevis uz pēdējo autora dzīves laikā veikto un tātad viņa akceptēto redakciju. Patiesībā pirmo un vienīgo reizi „Mūžības skartie” padomju laikā Rīgā iznāca tikai 1988. gadā. „Izļurkāts ritms” Interesi rosina Andas Kubuliņas pētījums par divu novatoru – Edvarta Virzas un Aleksandra Čaka – pretējību. Literatūrzinātniece deklarē, ka analizēs abu dzejnieku „publiskos izteikumus presē vienam par otru. To nav daudz, ar gadiem tie mainās, tāpat kā dzejnieki paši.” Pašas izraudzītā Prokrusta gulta pētniecei gan izrādās par šauru, tālab A. Čaka uzskatu izvērsumam izmantoti arī spriedumi par citiem amata brāļiem vai kādu problēmu kopumā. Līdz ar to aplūkoto autoru pretstatījums ne allaž veidojas pētnieciski korekts. Cik lielā mērā abi dzejnieki publiskajos izteikumos viens par otru ievēroja savstarpēju cieņu? A. Kubuliņas ieskatā E. Virza bijis tolerantāks pret jaunāko kolēģi, savukārt A. Čaks reizēm atļāvies goddevības neredzamo robežu pārkāpt. Iespējams, pētniecei taisnība, taču varbūt arī ne, jo šādas lietas grūti izsvērt. Kādam var šķist, ka pārmetums „konkrētā un abstraktā nedabīgs savienojums”, nesniedzot nevienu piemēru, ir trāpīgs un vietā, cits apvainosies, jo konkrētības trūkst pašā vērtējumā. Ja A. Čaks savā recenzijā tikai aplinkus liek nojaust par E. Virzas mazo augumu, tad dažus gadus pirms tam krājuma „Dzejas un poēmas” sacerētājs visai tieši „izrakstījies” par „Manas paradīzes” autora „divžodaino seju ar melanholisko skatienu”. Jāpatur prātā, ka abi centušies iegūt vienas mūzas – Angelikas Blauas – sirdi, veltot daiļajam pielūgsmes objektam dzejoļus; E. Virza pat divus. Protams, pēdējais fakts paliek „ārpusliteratūras” robežās, taču nav šaubu, ka šī sāncensība tomēr kaut pastarpināti saduļķoja dzejnieku savstarpējās attiecības. Tā skan A. Kubuliņas kvintesence E. Virzas spriedumos: „Kopumā viņa attieksme pret urbānistu Čaku svārstās no ieinteresēta vecākā kolēģa pieļāvības līdz skarbam norādījumam par izļurkāto ritmu”. Ko tur slēpt – strīds sakņojas daudz dziļāk. Ne jau par pantmēriem viedokļi šķiļ dzirkstis: tiek apšaubītas vai aizstāvētas tiesības meklēt daiļradē neietus ceļus. Tā ir mūžveca uzskatu sadursme starp sen pārbaudītām literatūras vērtībām un jauno, varbūt arī aplamo, strīdīgo. Tomēr „Straumēnu” autora rakstītajā par A. Čaku jēdzienu „izļurkāts ritms” neatrast. Šis stiprais epitets pieder pašas referentes spalvai. Divas sejas Virspusējus priekšstatus par muzeju kā senu liecību krātuvi, kur reti cilātās mapēs glabājas pagātnes vērtības, noārda Antra Medne. Referente aicina ielūkoties krājumā, atklāj iespējas piekļūt šai bagātībai, ja radusies dziļāka interese. Liekot lietā muzeja datoru, var izpētīt A. Čaka biogrāfisko multimediju disku, ieskatīties atmiņu stāstos un audioierakstu atšifrējumos un dažādos materiālos, ko citur neatrast. Dzejnieka daiļrades izpratni padziļina Jūlijas Dibovskas raksts par Vladimira Majakovska un Vadima Šeršeņeviča ietekmi A. Čaka dzejā. Analīzi der turpināt un izvērst, līdz šim par latviešu dzejnieka daiļrades iespējamiem avotiem krievu modernistu izveidotajā priekšstatu pasaulē izteikti vien minējumi. Una Alksne pievērsusies tramvaja tēla nozīmju un noskaņu pārvērtībām A. Čaka daiļradē. Pētniece pauž, ka tramvajs Rīgas dziesminieka dzejā izsaka pašu dzīvi tās daudzveidībā, arī nāvi un atdzimšanu. Pirms sava referāta konferencē Silvija Radzobe lūdza aizklāt auditorijas logus: „Jo jārunā par tumšām lietām”. Mazliet teatrāls paņēmiens, ko visi klātesošie uztvēra ar sapratni. Tik tiešām – pētījums „Aleksandra Čaka debesu dāvanas divas sejas jeb vai viņš to zināja” atklāj daudz iepriekš aizklāta un neizpētīta dzejniekam tuvu cilvēku dzīvē. Šķiet, pirmoreiz sniegtas plašākas ziņas par tā saukto „franču grupu”, pamatojoties uz notiesāto lietās saglabātajām liecībām. S. Radzobe uzdod vairākus jautājumus. Vispirms – vai viņš to zināja? Vai dzejnieks zināja, ka viņa mīļotā Milda Grīnfelde 1945. gada 12. oktobrī bijusi spiesta parakstīt līgumu ar pašu sātanu, apņemoties kļūt par čekas jeb Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas slepeno aģenti? Sastatot skopos faktus, izriet atbilde, kuru varētu apstiprināt vai noliegt tikai dzejnieks un viņa mūza: gan jau zināja. Valodnieks Pēteris Kļaviņš (arī citi) atceras, ka A. Čaks un M. Grīnfelde centās pēc iespējas bieži iet kopā uz izrādēm, izstādēm, sarīkojumiem, taču „franču grupas” saietus Milda arvien apmeklēja viena. Iespējams, tikai tālab, ka abiem nebija noslēpums: par tiem obligāti jāziņo. Plašajā un faktiem bagātajā pētījumā par debesu dāvanas divām sejām ielavījusies kāda apstrīdama tēze. Apgalvots, ka Milda Grīnfelde „vienīgā neapsūdz nevienu no citiem apcietinātajiem un nesniedz liecības pret tiem, kaut arī izmeklētājs to neatlaidīgi pūlas panākt”. Likuma noteiktajā kārtībā man ir bijusi iespēja iepazīties ar „franču grupas” ietvaros notiesātā Gustava Bērziņa lietu: arī šis jurists un divu prozas grāmatu autors sniegtajās liecībās nav apsūdzējis citus likteņa biedrus, tātad savā stingrajā stājā M. Grīnfelde nebūt nav bijusi vienīgā. Silvija Radzobe raksta nobeigumā literatūrzinātniekiem pārmet labticību un vieš šaubas par it kā noskaidroto – poēmas „Tētis karavīrs” autorību. Atkal īsto patiesību varētu apstiprināt vai noliegt tikai tie paši iepriekš minētie divi cilvēki. Ja neticam Mildai Grīnfeldei, atliek vērsties pie dzejnieka. Tikai kā to izdarīt? Dancināt šķīvīti? Rakstu krājumu lieliski papildina Jāņa Petera raksts „Čaks manā rakstāmgaldā”. Īsā un sirsnīgi uzrakstītā ainiņā pastāstīts, kā A. Čaka draugam tulkotājam Kārlim Blauam (1904–1959) uzdāvinātais rokraksts „Poēma par ormani” pēc daudziem gadiem atgriezās atpakaļ autora muzejā. Daži referenti/rakstu autori konferencē gan norādījuši: viņu paustais nav patiesība pēdējā instancē. Būtu aplam arī šīs piezīmes pēc grāmatas „Tagadnes dzejnieks” klajā nākšanas uztvert kā punktu uz i. Kā zināms, atklājumi dzimst domu apmaiņā.