Akadēmiskais centrs
Pati tēma, protams, nav nekas jauns. Tā sasaucas ar viesstrādnieku dzīves raksturojumu Laimas Muktupāvelas „Šampinjonu derībā” un Viļa Lācīša „Stroikā ar skatu uz Londonu”. Pat vide ir līdzīga: Īrija, Anglija, Skotija. Tās ir iecienītas mūsdienu viesstrādnieku izvēles. Tomēr Manfeldes grāmatas ieguvums ir spēja saturiski koncentrēti un tajā pat laikā emocionāli piesātināti atklāt būtiskākās problēmas, iemeslus, kas ir pamatā cilvēku aizbraukšanai un nespējai atgriezties. Poētiski jutīgā un erotiski skarbā Manfeldes valoda rezultējas psiholoģiski spēcīgā un iedarbīgā tekstā. Autore izceļ trīs posmus, ar ko sastopas emigrējušie latvieši: spīguļi, brendi un tukšums.
Aizbraukšana – došanās peļņā ārpus dzimtenes, kas ne vien sagādā smagu kultūršoku, bet arī biezas pārdzīvojuma krāsas, izjauc ģimenes, liek zaudēt spēju izjust piederību. Arī romāna varonēm sākotnēji Skotijā nemaz neveicas viegli – darbs ir smags, bez valodas zināšanām strādnieki tiek izmantoti un apkrāpti, turklāt ar smago parādu nastu un patiesas mīlestības trūkumu viņas svešumā jūtas kā akmens labirintā ieslodzīti melnstrādnieki, kam pamazām tiek izvilkta dvēsele. Motivācija aizbraukšanai ir bijusi strupceļa izjūta, bet, bēgot no viena sprosta, grāmatas varones nonāk nākamajā: „Parādu cipari tikšķēja smadzenēs, un mūsu vīriešu rokas, kas apskāva mūsu vidukļus, iegurņus un plecus tajās tik senajās reizēs, kad dejojām un mīlējāmies, viņu rokas joprojām žņaudza mūsu kaklus. Kā lai to nosauc – par mīlestību vai atmiņu? Ilgām, kas, gadiem ilgi ēdot lētu pārtiku, pārvērtās šķērmā izmisumā. Nē, mēs nebijām šeit ieradušās meklēt laimi. Tas vienkārši bija instinkts. Bēgt un izdzīvot.” (15.lpp.). Manfelde nenosoda savus varoņus, viņa pat drīzāk meklē attaisnojumus un jūt līdzi, arī lasītājā raisot arvien sakāpinātāku līdzpārdzīvojumu. Skarbais vēstījums arvien saasinās, panākot dramatismu, kas nereti maskēts sarkastiskā ietvarā. Gan galvenās varones vērojumā, gan lasītājā apziņā smaguma nastai top neizejama labirinta raksturs. Autores talanta un romāna “ierocis” ir līdzpārdzīvojums, jo citādi tas būtu tikai „vēl viens stāsts par sprīdīšiem, kas dodas svešās zemēs laimi meklēt”.
Svarīgs ir izjūtu gradāciju tēlojums ārzemēs pelnītāju pasaulē. Brīžiem tas ir izmisuma kliedziens iekšienē (gluži kā ekspresionismā), kas nozīmē identitātes krīzi: „Vēroju, kā mana dvēsele, nē – dzīvība, sasodīts, jā, iespējams, tas taču ir viens un tas pats... Aizplūst, aiztek, izdrūp no manis pa ledus gabalam vien. Gan mazpilsēta, gan akmens labirinta pilsēta mācēja mani kā termometru vienā rāvienā pārsist pušu. Naktīs dzīvsudraba recekļi pamazām vilkās kopā.” (19.lpp.). Cilvēks, kas pazaudē dzimteni metaforiskā līmenī, pie tās neprot un nespēj vairs atgriezties. Romāna centrā tiek izvirzīts jautājums – vai laime nozīmē pašlabuma sasniegšanu un primāro vajadzību apmierināšanu? Vai tiešām doma par izceļošanu un lielāku peļņu, nodrošinot savu un tuvinieku dzīvi bez kredītiem, ir tā vērta?
“Dzimtenītes” galvenajā varonē koncentrējas viss spriegā un saspīlētā pauzaudētā ceļa motīvs kā dezorientēšanās laikā un telpā, kad mierinājuma nav vairs nedz dzimtenē, nedz svešumā. Turklāt līdztekus individuālajam pārdzīvojumam atklājas arī viena no latviešu raksturīpašībām – mēs neprotam būt laimīgi. Tik ļoti ilgojamies pēc kaut kā nenoformulēta un neskaidra, ka nereti pazaudējam būtisko, un tā ir identitāte, māju sajūta, atmiņas, spēja sarunāties, cīnīties un dzīvot: „Latvija – mīļa un smagnēja zeme, kā ar magnētu velk. Bet atgriežoties iestājies apstulbums. Es nebiju vairs Skotijā un arī Latvijā ne. Tikai ķermenis būs šurp atlidojis. Pati? Palikusi levitējam gaisā, klīstam starpzonās pa lidostu gaiteņiem, nespēdama šajos labirintos atrast ceļu uz mājām.” (111.lpp.). „Dzimtenīte” rosina arī jautājumu par sabiedrības izvirtību un slīkšanu galējībās, tiekot pie mērenas labklājības, kādu nav izdevies baudīt pirms tam. Degradējas vērtības, tiek zaudēts sakralitātes jēdziens, baznīcu vietā top ierīkoti krogi: „Mēs esam brīvie pasaules pilsoņi. Rīt mūsu asinis sajauksies tāpat kā mūsu iekāres. Tāpat kā mūsu reliģijas, kuras jau nogrimušas pirmās. Soul. Soul. Skatos un neeju iekšā. Varbūt kādu dienu uzdrīkstēšos ieeiet baznīcā, kurā ēd, čurā un kakā” (79.lpp.) Varones dalītās izjūtas saistās ar vēl saglabāto bijību un bailēm pazaudēt cilvēcību, pietāti.
Nedaudz traucējošs romānā ir iekļautais stereotipu slānis, kas, protams, daļēji attaisnojas un apstiprinās, bet lielākoties sašķeļas un rada aizvien jaunus aizspriedumus. Piemēram, pārspīlēti izvērstais skatījums uz vīrieti kā dzīvnieku, nelieti un izmantotāju. Arī galvenās varones vīramāte atzīst, ka izaudzinājusi gļēvu vīrieti, kurš nav spējīgs dot, bet tikai ņemt: „Tfu-tu, ar večiem lauzties! Visi viņiem vainīgi, vēl no sievieša naudu čīkst, fui... Pašas dēls, gandrīz vai kauns, bet ko es tur varu darīt. Labi vismaz, ka pasaulē laidu.” (76.lpp.). Manfeldes sievietes ir „pasaules smaguma iznesējas”, kas cieš ne vien ar dvēseli, bet arī ar visu savu veidolu.
Romāna doma ir skaidra: lielais emigrācijas vilnis, izjaucot neskaitāmas ģimenes, patiesībā atklāj degradētus laimes meklējumus un cerības naudas pietiekamībā slēpt visa pārējā trūkumu. Manfeldes varones pēc iedzīvošanās Skotijā iziet tos pašus spīguļu un brendu posmus, ko visi, taču tam seko tukšums. Ko nozīmē iespēja par nopelnīto naudu beidzot nopirkt drēbes ar spīgulīšiem, atļauties iet uz pabiem, dzert skotu viskiju, neskaitīt naudu katram niekam? Tā ir latvieša nepiepildītā vēlme nebūt trūkumcietēja lomā vai arī laimes ilūzija, īslaicīga pašapliecināšanās un pašrealizācija, kas rezultējas krājējinstinktā, kura dēļ savukārt cilvēks apmaldās un pat noslīkst savos atkritumos. Turklāt nav nozīmes vai tās ir jaunas zīmolu preces vai izgāztuvē atrasti krāmi – lietas ir kā maskas un labas dzīves imitācija. Andra Manfelde romānā centusies iekodēt domu, ka “dzimtenīte” ir daļa no cilvēka un no tās nevar atbrīvoties uz brīdi, tāpat kā nav iespējams uz laiku atvadīties no kādas savas ekstremitātes un pēc gadiem to piešūt atpakaļ. Nogrieztais nepieaug, tas atmirst.
