Akadēmiskais centrs
Šķiet, ka šobrīd Kārļa Vērdiņa dzeju jau varētu uzskatīt par latviešu jaunākās literatūras klasiku, jo lielākajai daļai lasītāju rindas par siermaizīti, traģikomisko filoloģi Sintiju vai mūsdienu Solveigu noteikti ir labi pazīstamas. Tāpat arī par K. Vērdiņa daiļrades aktualitāti liecina kopotas dzejas izdevums „Mēs”, kurā iekļauti krājumi „Ledlauži” (2001), „Biezpiens ar krējumu” (2004), „ES” (2008) un dzejoļu cikls „Mēs” (2012).
Šāds dzejas apkopojums lieliski atklāj autora radošās pasaules galvenās iezīmes un poētiskā procesa virzību, kas K. Vērdiņa gadījumā neizceļas ar dinamisku mainību, tā vietā attīstot izteiksmes vieglumu un formas kārtību. Ja „Ledlaužos” vēl dažviet var sastapt disonējošus ritma lauzumus vai neveiklas atskaņas („slaucīšu seju / un došos trimdā / zaļā zīdā / tev asaras dimdēs” (62. lpp.)), tad vēlākajos krājumos autora izvēlētie valodas līdzekļi ir daudz koncentrētāki un pārdomātāki. Reālistiskā vide un notikumi tiek papildināti ar savdabīgām metaforām un kultūras atsaucēm, veidojot daudzšķautnainu un asprātīgu dzejas pasauli, kuru apdzīvo tādi īpatņi kā Ādams Panks, Rainis, doktors Vatsons un pats liriskais „es”. Par galvenajiem K. Vērdiņa poētiskajiem elementiem kļūst komisms un labsirdīga ironija, kas visspilgtāk izpaužas krājuma „ES” dzejprozas tekstos. Dzejnieks veido dialogu ar latviešu un pasaules kultūras klasiskajām figūrām, piešķirot tām vispārcilvēciskus vaibstus; tādējādi jau pieminētais Rainis, barons Bunduls vai brāļi Kaudzītes kļūst par mūsdienīgiem līdzgaitniekiem, kas apveltīti ar gluži ikdienišķām dziņām un izjūtām: „atnāk Mēness meitiņa / kas top no Raiņa mīlēta / paņem drusku pabučo / atkal Faustu patulko” (201. lpp.). Svarīgi ir tas, ka šīs atsauces un literāro tēlu klātbūtne nekļūst par pašmērķīgu spēli, bet gan organiski iekļaujas kopējā dzejas ainavā un papildina paša dzejnieka balsi.
Līdzās intertekstuālām viltībām komisku intonāciju nereti piešķir arī sen aizmirstu leksikas slāņu aktualizācija. Dzejā parādās lūki, vaiņagi, tādas formas kā vienumēr, gadiņā(i) vai novecojušas konstrukcijas kā „uz tevi dikti ceram”, kas paspilgtina teksta stilistisko nokrāsu. Latviskie elementi, nonākot mūsdienu popkultūras vidē, iegūst jaunas, laikmetam atbilstošākas funkcijas: „Mēness ņēma Saules meitu,” pastāstīja par gada seksīgāko zvaigzni atzītais Auseklītis...” (214. lpp.). Tāpat arī ar smalku ironiju piesātinātā romantiskās dzejas tradīcija K. Vērdiņa daiļradē kļūst par līdzekli, kas veido viegli zobgalīgu intonāciju: „- kā sasniegt stiprāku orgasmu? / es vaicāju puķēm un zālei / es vaicāju kūpošiem lielceļiem / un jūras zilajai tālei” (211. lpp.). Tomēr būtiski atzīmēt, ka šī komiski izsmejošā ievirze ir klusināta un distancēta, tajā neparādās uzmācīga autora pozīcija vai vērtējums; asprātīgās notikumu fiksācijas kļūst pašpietiekamas un attālinātas no jebkādu spriedumu nepieciešamības.
Pirmajā brīdī visai lakoniskais un abstraktais izdevuma nosaukums „Mēs” varētu būt mulsinošs, jo vedina to uztvert kā ciešu turpinājumu krājumam „ES”, tomēr ir redzams, ka jau pirmajos krājumos dominē „es” un „tu” skatpunktu mainība, kas veido šo „mēs” identitāti, kuras pamatā ir mīļš jutekliskums un smalkjūtīga pietāte. Kopš „Ledlaužiem” ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un arī K. Vērdiņa liriskais „es”, šķiet, kļuvis pieaugušāks. Ja pirmajā krājumā dominē ķermeniskais, erotiska atklātība („tu pulsē manī iegrimis / kā kvēlošs nazis sviestā / no plaukstām ceļas garaiņi / smeldz atdevīgā miesa” (16. lpp.)), tad turpmākajos krājumos šāds tiešums sastopams daudz retāk, tā vietā stājusies maiga padevība, pat bijība: „Būtu es drosmīgāks, būtu teicis – tu taču zini, ka es tevi mīlu, tu taču zini, ka apbrīnoju. Neliec man, lai atkal to saku.” (159. lpp.). K. Vērdiņa dzejas pasaule neizceļas ar emocionāli piesātinātiem, ekspresīviem dvēseles stāvokļu tēlojumiem, tā vietā autora pārdzīvojumi pārvēršas ironiski asprātīgās metaforās un spilgtās gleznās, kuru labirintos veidojas noskaņu plašumi. Tieši šis nepretenciozais, pat vieglprātīgais vides un notikumu tvērums rada K. Vērdiņa dzejas gaisīgumu un vieglumu.
Izsekojot liriskā „es” mainībai, nākas secināt, ka tā intonācija kļuvusi mierīgāka, vietām caur ironijas pilnajām rindām izlaužas skumji realitātes izgaismojumi, kas atgādina par neapstādināmo laika ritējumu vai gluži sadzīviskām problēmām: „Bez maksas vīns. Mēs kavējamies atmiņās. Zūd laiks.” (243. lpp.) Līdzīgas noskaņas sastopamas arī pirmajos krājumos, tomēr tur tās visbiežāk ieguvušas pašironisku izteiksmi, palielinot distanci starp autoru un lasītāju. Kā spilgts izņēmums varētu būt atbilde Alenam Ginsbergam, kurš vientuļi klīst starp lieltirgotavas ailēm, meklējot savu eņģeli, krājumā „Ledlauži”, atgādinot par smalko robežu, kas dzejā veidojas starp pateikto un nepateikto, to, kas palicis aiz asprātīgajiem vērojumiem un savdabīgajām valodas spēlēm. Tomēr, neskatoties uz to, ka ciklā „Mēs” daudz uzskatāmāk parādās ilgu un skumju klātbūtne, K. Vērdiņš aizvien saglabā sev raksturīgo pasaulsuztveri, kurā izvairās no ambiciozas sentimentalitātes, tā vietā piedāvājot vieglu ironiju un palēninātu, tiešu notikumu vērojumu: „Viņš jautāja: „Kad nomiršu, kur paliks mani aparāti, / darbarīki, citi vecie dzelži?” / Es atbildēju: „Tajā pašā vietā, / kur kādreiz nokļūs visas manas grāmatas.” (239. lpp.).
Mūsdienu dzejas kopainā K. Vērdiņa daiļrade kļuvusi par unikālu parādību, tā izceļas ar stingru formas attīstību, kas latviešu jaunākajā dzejā ir visai neraksturīgi, kā arī komiski ironisku intonāciju, kas to padara saistošu pietiekami plašam lasītāju lokam. Neuzbāzīgā autora klātbūtne un rotaļīgais valodas līdzekļu lietojums veido savdabīgu pasauli, kurā precīzi un skaidri veidojas noskaņu kompozīcijas, kas lasītāju uzrunā ar savu vieglumu un nepretenciozo dabu.
Interesanti, ka kopotās dzejas izdevumā krājumi ir papildināti ar vienpadsmit jauniem dzejoļiem, kas to pirmizdevumos nav bijuši iekļauti. Neskatoties uz to, ka pievienotie teksti dabiski piemērojas krājumu kompozīcijai, ir grūti izprast to nepieciešamību, jo tie būtiski neietekmē ne pirmizdevumu saturisko struktūru, ne arī formālo īpašību kopumu... Visa izdevuma kontekstā jāpiemin arī ļoti gaumīgais vizuālais noformējums: daudzslāņainais burtu savijums, kurā lasāms izdevuma nosaukums „Mēs”, pievilcīgi atgādina par noslēgto dzejas pasauli, kurā dominē pašpietiekama „es” un „tu” vienotība.
