Akadēmiskais centrs
Pirmkārt, darbā nozīmīgu lomu spēlē personvārdu izvēle. Jau grāmatas otrais teikums – „Man ir stulbs vārds” – liek aizdomāties, vai tad “Berts” tiešām ir visnotaļ zemē metams? Pārliecinoties personvārdu datu bāzē, Latvijā šobrīd nav reģistrēts neviens Berts, kas vismaz paglābj no daža laba aizvainojuma, bet, ja tulkotāja būtu turējusies pie oriģināla, kur puiku sauca Tobiass, tad septiņi vīriešu kārtas pārstāvji varētu vien, pakasot pakausi, un padomāt, kāpēc tā. Tad klases audzinātāja Līna Pļauka, kura „ir vislabākā visā skolā” dzeļ acī ar savu nelaikmetīgo vārdu katrā parādīšanās reizē. Labās skolotājas pretstatam bija jābūt „ļaunajai” skolotājai Tīnai Paijai, taču šāds pretstatījums īsti nepārliecina, jo asociējas ar negatīvo tēlu no Annas Brigaderes „Maija un Paija”. Turklāt šī skolotāja izceļas grāmatas noslēgumā ar visnotaļ neizprotamu rīcību, uzrunājot galveno varoni, kad puika raud, jo ir pazaudējis somu: „Ko tu te pinkšķi?” Mierinādama Tīna Paija dod zēnam lērumu šokolādes, sakot, ka neesot nemaz tik ļauna, bet dzīve piespiež viņu uzturēt šo tēlu. Pirmo reizi bērnu grāmatā sastapos ar zemsvītru, kas paskaidro, ka Igaunijā ir piecu baļļu sistēma, kas gan liekas acīmredzami, ja jau reiz par to mazie skolēni priecājās, bet tādi vārdu salikumi kā „īsts Kalevdēla kāposts” vai „dzimtās valodas stunda” visticamāk paliks nesaprasti, kaut, man šķiet, ir patiesi paskaidrojuma cienīgi.
Otrkārt, grāmatā attēlotās situācijas skar vairākus delikātus un sarežģītus jautājumus, kas nereti paliek, gaisā karājoties. Viens no klases jaunpienācējiem Kirils nemitīgi uzsver, ka esot baltkrievs, nevis krievs, bet nodaļā, kas atspoguļo Kirila mājas apstākļus, figurē mamma, kura runā krieviski un „nemaz nemāk igauniski, kaut gan ļoti gribētu mācēt”. Bet tēvu diena izvēršas par veselu drāmu, jo daļai tēvu nav, kādam tie ir vairāki, bet lielākoties tēti ir ārzemēs. Arī paša galvenā varoņa mamma ir nekonsekvents tēls. Viņa paziņo, ka ierastās dzimšanas dienas balles spēļu istabās vairs nebūs, jo „tas ir pārāk dārgi; turklāt tās noplukušās un pēc sviedriem smakojošās svinību vietas nepavisam nepatīk; visi tie vienreizlietojamie trauki un čipšu kaudzes”. Vai tad paši vecāki neuztur dzīvu šo industriju? Pēc šī teikuma varētu spriest, ka to dara bērni… Turklāt pēc dzimšanas dienas balles mājās, kura izvēršas par īstenu katastrofu ar sasmērētām tapetēm un saplēstiem traukiem, mamma nespēj priecīgi reaģēt uz Berta sajūsmu par šo jauno svinēšanas veidu. Vesela nodaļa ir veltīta tādai tēmai, kā „ziemas depresija”, ko Berts jau piedzīvo savos deviņos gados. Tomēr visneizprotamākais stāsts, manuprāt, ir par gados vecās rakstnieces viesošanos skolā. Bērni šai „tantītei” nepievērsa ne mazāko uzmanību, bet mājās Berts pat nemāk pateikt, kā viņu sauca. Kopumā stāstu sižeti ir samērā vienkārši pasniegti, netrūkst brīžam arī kādas amizantas situācijas, piemēram, klasesbiedra glābšana no „konfekšu onkuļa”, kurš izrādās puiša vectētiņš, vai Ziemassvētku mielastam paredzētā sivēna zagšana un slēpšana no vecākiem. Visnotaļ pozitīvi pārsteidz tamborēšanas apmācība otrajā klasē un galvenā varoņa aizraušanās ar šo nodarbi.
Igauņu bērnu literatūrai Latvijā ir pamatīgas saknes, un, ne velti, Piretas Raudas uzvārds atsauc atmiņā bērnību ar Eno Rauda „Naksitrallīšiem”, kurus šī iespaidā arī metos pārlasīt, lai noskaidrotu, vai patiesi mana zāle tomēr bija zaļāka un debesis – zilākas. Kas tad ir noticis ar „Naksitrallīšu bērniem”? Kāds ir autores vēstījums bērniem? Jau ilgu laiku nemainīgs līderis skolnieku literatūrā ir Gregs ar savām dienasgrāmatām, te pievienojas Berts ar savu klasi, bet vai, teiksim, brāļiem Lauvassirdīm, tur vēl atradīsies vieta? Šis ir jautājums par bērnu literatūras nākotni un mērķiem. Nenoliedzami – stipri vienkāršāk ir lasīt „Berts un otrā B”, kur piedzīvojumi ir reālistiski, vecāki un skolotāji – vārgi un neautoritatīvi, bet fantāzijas tēli – neeksistējoši. Pastāv ļoti spēcīgs arguments, ka „klasiskā” bērnu literatūra ir pārlieku sarežģīta vai novecojusi. Nevar noliegt, ka bērnam, kurš aug ar ārzemju multiplikācijas filmām un datorspēlēm, var nebūt saprotami Mārča un Janča piedzīvojumi pie Staburaga vai Anneles vērpjamais ratiņš, un te nu mēs nonākam pie esences – kādus mēs gribam redzēt mūsu bērnus? Kur, Pireta, ir palikuši Naksitrallīši? Vai Jūs vairs neticat…?
Šīs grāmatas tulkojums latviešu valodā ir fantastiska iespēja iepazīt mazajiem lasītājiem kaimiņzemes skolēnu ikdienu, tikai, lūdzu, vecāki, neļaujiet apaugt ar putekļiem bērnu literatūras klasiku! Šaubos, vai kāds izaugot atcerēsies Bertu, bet kā lai izdzēš no atmiņas Ķērpjbārdi, Puszābaku un Uzroci?
