Akadēmiskais centrs
Alfabētiskā secībā sakārtoti nelieli teksti par 89 māksliniekiem, kas, sākot no 2007. gada līdz 2012. gada beigām ir tikuši nosaukti izvirzīšanai, izvirzīti vai nominēti Purvīša balvai. Kā norādīts iekš Arterritory.com: „Šī grāmata atspoguļo Purvīša balvas nozīmīgāko mērķi – sistemātisku procesa dokumentāciju. Tā piedāvā iespēju iepazīt Latvijas laikmetīgo mākslu un ir instruments, ar kura palīdzību popularizēt Latvijas mākslinieku radošos pasākumus ne tikai lokālā mērogā, bet arī starptautiskā līmenī.”1
Jānorāda, ka Purvīša balva ir dibināta 2008. gada sākumā ar mērķi regulāri apzināt un novērtēt izcilākos sasniegumus Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt radošus pasākumus gan lokālā, gan starptautiskā vidē. Purvīša balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu, laikmetīgām norisēm atbilstošu darbu ar piesaisti ikdienai, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst mākslinieks, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas augstāko vērtējumu (jāpiebilst, ka vizuālās mākslas notikumus balvas piešķiršanai izvirza īpaši izveidota neatkarīga ekspertu grupa, kas divu gadu laikā regulāri seko līdzi mākslas dzīves aktualitātēm. Rezultātā divu gadu perioda beigās nosaucot ne vairāk kā astoņus fināla māksliniekus, kurus tālāk vērtē starptautiska žūrija, nosaucot vienu balvas laureātu). Balvas apjoms ir LVL 20 000, kas ir līdz šim lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.2
Antoloģijas ievadā kuratore Ieva Kulakova veic īsu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē, sīkāk izdalot piecu gadu laikā notikušās aktivitātes Latvijas laikmetīgās mākslas telpā. Tāpat autore sniedz nelielu ieskatu Purvīša balvas dibināšanas vēsturē, tās saistītos notikumos, piezīmējot, kā būtu jālieto izdevumu: „Ja [mākslas darba] autors ir saņēmis rakstisku eksperta ieteikumu izvirzīšanai Purvīša balvai, bet nav izvirzīts – viņa jaunrades apraksta noslēgumā nav iekļauta informācija, par kādu mākslas darbu vai izstādi viņš ticis balvai izvirzīts. Ja autors ir saņēmis rakstisku ieteikumu, pēc tam izvirzīts un kļuvis par Purvīša balvas nominantu – viņa jaunrades apraksta noslēgumā ir informācija, par kādu mākslas darbu vai izstādi viņš balvai bijis nominēts.” (4 lpp.) Ievadā bieži vien dominē vārds „krīze”, kas, manuprāt, ir loģiski, jo neilgi pēc tam, kad tika parakstīts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un SIA „ALFOR” nodomu protokols par Purvīša balvas iedibināšanu vizuālajā mākslā (2008. gada 10. janvārī), sākās dižķibele. Neskatoties uz krīzes izraisīto budžeta samazinājumu (mākslai piederīgajiem gan nācās ciest), māksla turpināja būt. Piemēram, 2009. gadā aizsākās gadskārtējais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, kas bija reakcija uz krīzes radītajām pārmaiņām Latvijā. Pirmā festivāla ietvaros mākslinieki tika aicināti reaģēt uz radušos situāciju, piepildot tukšās telpas, piedāvājot DIY (do it yourself - „dari pats”) praksi, inovatīvos un radošos risinājumus balstītas izdzīvošanas enerģiju utt. Festivāla ietvaros tika aizņemtas telpas Vecrīgā (galerijās Supernova, Carousell un Rīgas mākslas telpā), centra tukšajos veikalos un rūpnīcas „VEF” korpusos.3 Šajā laika posmā neapstājās arī institūcionālā attīstība. Latvijas laikmetīgās mākslas telpa tika papildināta ar jaunām, vēl aizvien aktīvām institūcijām – 2009. gadā tika atvērts kim? laikmetīgās mākslas centrs, 2010. gadā bijušajā „VEF” teritorijā izveidots mākslas centrs „Totaldobže”, ko iniciēja un veidoja paši mākslinieki. Tāpat veiksmīgi turpināja un turpina darboties 2007. gadā iedibinātais ikgadējais Cēsu Mākslas festivāls un 2008. gada sākumā atvērtā „Rīgas Mākslas telpa”.
Par Latvijas “purvīgākajiem” māksliniekiem raksta Elita Ansone, Ieva Astahovska, Anna Iltnere, Ieva Kulakova, Ieva Rupenheite, Alise Tīfentāle un Vilnis Vējš. Patīkami, ka uzreiz pēc katra apraksta par mākslinieku vai mākslinieku grupu ir redzams konkrētā teksta autors. Tāpat gandrīz visi apraksti ir veidoti pēc vienotas struktūras – autori sniedz ieskatu mākslinieku rokrakstā, darbības jomās, tālāk īsi ieskatoties biogrāfijā, Purvīša balvai nominētajā/-ās izstādēs. Dīvaini gan, ka Ievas Kulakovas un Annas Iltneres teksti atšķīrās ar to, ka “tiek noslinkots” ieskats Purvīša balvas nominētajā izstādē.
Visi teksti ir papildināti ar mākslinieku portretfotogrāfiju un mākslas darbu reprodukcijām, kas, protams, lielākoties atspoguļo Purvīša balvai izvirzīto izstādi. Tomēr antoloģija atspoguļo Purvīša balvas vēsturi, tāpēc rodas vēlme, lai nevis LIELĀKOTIES tiktu iekļautas reprodukcijas no „Purvīša balvas izstādēm”, bet gan VISU mākslinieku radošās darbības aprakstu papildinātu reprodukcijas no izstādēm, kas ir bijušas izvirzītas vai nominētas Purvīša balvai. Tāpat, ja piecu gadu laika periodā mākslinieks Purvīša balvai ir nominēts vairākkārt, tad to arī vajadzētu skatīt reprodukcijās (piemēram, mākslinieks Ģirts Muižnieks ir ticis nominēts par trīs izstādēm, bet reprodukcijās ir skatāmi darbi tikai no vienas izstādes; līdzīgi ar Leonardu Laganovski utt.). Vislielākā sāpe ir par gleznotāju Andri Eglīti, kurš Purvīša balvai ir nominēts par piecām izstādēm, bet antoloģija ieskatās tikai trijo darbos no vienas izstādes. A. Eglītis šogad ir ne tikai kļuvis par trešās Purvīša balvas laureātu, bet katrā no izstādēm izmanto citu metodi vai tehniku, lai pietuvotos realitātei un pārnestu to gan gleznās, gan izstādes telpā.4 Kur, tad paliek reprezentēta šī mākslinieka dažādība?
Izdevums, protams, ir vērienīgs un aizpilda kādu balto plankumu Latvijas mākslas periodikas lauciņā. Bet var arī redzēt, ka izdevums ir tapis sasteigti, gandrīz tāpat kā top mākslinieka Ģirta Muižnieka darbi: „Viņa darbi nereti tiek pielīdzināti poēzijai. Un, lai arī tie nav à la prima, tādas ir viņa izstādes. Tās top ātri – vienā elpas vilcienā. Mākslinieks neslēpj, ka parasti tas notiek aptuveni divās nedēļās pirms izstādes atklāšanas. Tad viņš pilnībā nododas mākslai.” (254. lpp.) Ja minētajam māksliniekam tas sanāk nevainojami, par ko viņš arī tiek nominēts Purvīša balvai, tad tā negribētos teikt par antoloģiju, kas atstāj nenoslīpēta darba iespaidu. Droši vien galvenais izdevēju un sastādītaju mērķis bija grāmatu prezentēt trešās Purvīša balvas pasniegšanas ceremonijas laikā (sava veida mārketings). Vai tik ievērojams izdevums nevarēja nedaudz uzgaidīt? Varbūt tiktu noslīpēts saturs līdz perfekcijas līmenim, un nerastos diezgan daudz kļūdainas informācijas, kas maldinātu lasītājus?
Vislielākais apmulsums gaidīja, ieraugot no Artura Bērziņa un Artūra Bērziņa izveidotu vēl trešo Arturu Bērziņu. Respektīvi, teksta autore Ieva Astahovska ir samiksējusi kopā divu Bērziņu biogrāfiju un radošo darbu. Tiem, kas seko līdzi mākslas aktualitātēm, ir ļoti labi zināms, ka Purvīša balvas vēsture runā par Arturu Bērziņu (dz. 1971), kas mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības apakšnozarē un šobrīd studē LMA Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas apakšnozarē. Antoloģijā ir norādīta Artūra Bērziņa (dz. 1983), kas mācījies LMA Vizuālās komunikācijas apakšnozarē, biogrāfija, papildinot to ar Artura Bērziņa radošo darbību un Purvīša balvai nominēto darbu aprakstu.
Pēc jaunatklājuma par vēl vienu Bērziņu Latvijas mākslas vēsturē tālākās neprecizitātes, lielākoties saistītas ar gada skaitļiem, vairs nešķita tik ļoti acīs krītošas. Izdevumā norādīts, ka fotogrāfs Arnis Balčus maģistra grādu Vestminsteras universitātē Londonā ieguva 2004. gadā, kaut gan patiesībā tas notika 2005. gadā (18. lpp.); mākslinieka Aigara Bikšes instalācija „ASV karoga neticamie piedzīvojumi Latvijā jeb Labs labu nemaitā” ir datējama ar 2008. gadu, nevis 2009. gadu (38. lpp.); gleznotāja Tatjana Krivenkova ir dzimusi 1964. gadā, nevis 1965. gadā (190. lpp.); Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” izstāde „Zelta darbi” notika nevis 2007. gadā, bet gan 2010. gadā (190. lpp.); Ivetas Vaivodes un Aleksandra Gronska fotogrāfiju izstāde „Terminus” ir datējama ar 2010. gadu, nevis 2011. gadu (312. lpp.); mākslinieks Artūrs Virtmanis ir līdzautors futūristiska karuseļa projektam Battery parkā Ņujorkā, kas ir datējams ar 2011. gadu, nevis 2009. gadu (316. lpp.) utt. Tas viss, protams, var norādīt vien uz to, ka māksla spēj aprīt laiku.
Turklāt dīvaina ir dažu tekstu autoru vēlme padarīt tagadni tālāku, abstraktāku. Vairākkārt bija jāmulst, tekstā ieraugot tādus vārdu savienojumus kā „21. gadsimts” un „21. gadsimta sākumā”. Vēl jo vairāk, ja tas attiecas uz mākslinieku, kurš arī šodien aktīvi darbojas mākslas vidē. Fotogrāfe Anda Bankovska izstādēs piedaloties kopš 21. gadsimta sākuma (22. lpp.), arī māksliniece Inga Brūvere „21. gadsimtā pievērsusies arī kuratores darbībai” (68. lpp.) u.c. Vai tiešām laika posms ir tik izplūdis, ka to nav iespējams precīzāk datēt?
Iepazīstoties ar gleznotājas Sigitas Daugules šķirklī atrodamo informāciju, radās jautājums, vai tiešām māksliniecei kopš 2010. gada vairs nav bijusi neviena personālizstāde? Bet kā ar 2012. gadā „Rīgas Mākslas telpā” redzēto izstādi? Un vai mākslas zinātniekiem ar aritmētiku arī grūti? Respektīvi, kad māksliniecei 2010. gadā izdevās nopelnīt prestižo Austrijas „quartier 21” stipendiju, tad tika norādīts, ka Sigita Daugule kopš 1998. gada realizējusi astoņpadsmit personālizstādes. Purvīša balvas izdevumā tās „astoņpadsmit personālizstādes” vēl joprojām parādās, lai gan tam nav faktiska pamata.
Daudzu mākslinieku radošā ceļa apraksts atstāj mazuma piegaršu. Piemēram, Evelīnas Deičmanes (apskatīts galvenokārt sākumposms, neskatoties uz starptautiskām izstādēm pēdējos gados), Ernesta Kļaviņa (nav minēta darbošanās karikatūras žanrā) un Romana Korovina (netiek rakstīts par vairākām izstādēm pēc 2009. gada) gadījumā. Antoloģijas “aktualitāte” atpaliek arī citos faktos, piemēram, mākslinieks Ivars Heinrihsons no 2012. gada vairs nav LMA Glezniecības katedras vadītājs, un šo cilvēku kādu laiku atpakaļ ir nomainījis gleznotājs Andris Vītoliņš. Bet amizanti domāt, ka personāliju rotācija mākslas skolās var notikt tik bieži, ka tikai retais pamana.
Absolūta “Purvīša balvas antoloģijas” vērtība ir vienuviet apkopotās nozīmīgākās Latvijas laikmetīgās mākslas izstādes (2007-2012). Šādi tiek atspoguļotas un fiksētas Latvijas laikmetīgās mākslas pēdējo gadu norises un personālijas. Vēl jo vairāk paralēlie izdevumi krievu un angļu valodās liecina par internacionālu mērķauditoriju – Latvijas mākslas reprezentēšanu ārpus Latvijas robežām. Iespējams, tas nesīs jaunus kontaktus, sadarbības partnerus un iespējas.
Mākslas mecenāts Jānis Zuzāns pirmajā, lielformāta Purvīša balvas katalogā savulaik norādīja: „Kamēr Latvijā vēl tikai top laikmetīgās mākslas muzejs, Purvīša balva vismaz reizi divos gados ikvienam no mums sniegs iespēju vienkopus skatīt spilgtus konkrētā posma mākslas darbus. Apziņa, ka mūsdienu daiļrades pozitīvās sekas varēs baudīt arī mūsu pēcteči, ka viņu dzīves telpas garīgo un materiālo atmosfēru zināmā mērā noteiks šībrīža kultūras procesu kvalitāte un intensitāte, ir bezgala intriģējoša un saistoša.”5 Gaidām nākamos Purvīša balvas nominantus un finālistus, lai gūtu divu gadu apkopojumu Latvijas laikmetīgajā mākslā. Tāpat gaidām arī nākamo Purvīša balvas antoloģiju pēc pieciem gadiem. Tikai nesasteigsim, labi? Lai nemulstam paši un nemaldinām pēctečus kultūras procesu vēstures pieturas punktos.
