Akadēmiskais centrs
Pirmajā pasākuma daļā tika lasīti Pēterburgā un Viļņā prezentētie dzejoļi krievu valodā un Edvīna Raupa tulkojumā arī latviski. Klausītājiem bija iespēja iepazīties ar plašu dzejnieku klāstu, katrā no viņu dzejoļiem saskatot atšķirīgo, interesanto, savdabīgo. No Pēterburgas nāca tādu dzejnieku kā Allas Ziņevičas (Алла Зиневич; www.stihi.ru/avtor/allazinevich), Asjas Engeles (Ася Энгеле; www.netslova.ru/engele/stihi.html), Dmitrija Grigorjeva (Дмитрий Григорьев, www.vavilon.ru/texts/grigoriev0.html), Ivana Sokolova (Иван Соколов, www.pokolenie-debut.ru/lica_premii/s/ivan_sokolov/) un Vladimira Beļajeva (Владимир Беляев, magazines.russ.ru/znamia/2012/5/b7.html ) dzejoļi: interesanti formas paraugi, kad katrs vārds ir jauna dzejoļa rinda, paradoksāla dzejproza, atsauces uz Latvijā pašlaik aktuālo Džeimsu Džoisu un vēl daudz kas cits.
No Lietuvas skanēja Donāta Petrošus (Donatas Petrošius, www.letterstomilosz.eu/english/authors/donatas-petro%C5%A1ius-lithuania/), Marius Buroka (Marius Burokas, members.efn.org/~valdas/burokas.html), Gīta Norvila (Gytis Norvilas, www.rasytojai.lt/archyvas/writers.en60a8-2.html ), Marikas Martisevičas (Maryjka Martysevič), Dmitrija Vellera (Dmitrij Veller), Antana Šimkus (Antanas Šimkus, www.rasytojai.lt/archyvas/writers.enc340.html ) un Benedikta Jakuševiča (Benediktas Januševičius,www.rasytojai.lt/archyvas/writers.en7e3b.html ) dzejoļi, kuros iešalcās „jaunais vilnis”, ieskanējās Lietuvas krievu valoda un galu galā tika fiktīvi nogalināti vairāki lietuviešu rakstnieki…
Uzstājās arī mūsmāju dzejnieki un viesi. Jānis Rokpelnis sev raksturīgā, spēcīgā gaudu intonācijā lasīja dzejoļus gan latviski, gan tulkojumā krieviski, tostarp arī no pirmā krājuma „Zvaigzne, putna ēna un citi” (1975), kuros, paradoksa asīs saspriegts, cauri putna un ziedošā suņa tēliem ieskanējās dzīves traģisms. Arī Inga Gaile lasīja savus sāpju un dusmu ekspresijas piesātinātos dzejoļus gan latviski, gan krieviski, lasījumos ievīdama arī oriģināldzejoļus krievu valodā, piemēram, no krājuma „Kūku Marija” (2007).
Savukārt Edvīna Raupa dzīves un nāves tēmas caurstrāvotā dzeja (no krājuma „uzvāri man kaut ko pārejošu” (2003)) mijās ar Aleksandra Zapoļa atdzejojumiem, kurus lasīja D. Suhoveja. Savukārt jaunā latviešu dzejnieka Henrika Eliasa Zēgnera dzidrā dzejrade, kurā misticisms un noslēpumainība eksistē paralēli pilsētas impresijām un stikla poētikai, veidoja dialogu ar dzejnieku apvienības „Orbīta” pārstāves Jeļenas Glazovas (Елена Глазова) lasītajiem tulkojumiem krieviski. Jeļena Glazova (būdama šī festivāla „Prometejs” Rīgā) uzstājās arī ar saviem dzejoļiem – ar ļoti stāstošiem, dzejproziskiem tekstiem, kuros dominē tieši prozas daļa – sirreāli piesātināta, brīžiem tikai noskaņās tverama, taču formas ziņā izteiktajā prozaiskumā pietiekami liriska. Cits krievvalodīgās dzejas pārstāvis – Ēriks Naivo (Эрик Наиво) –, ekspresīvas klaigas mijot ar naivismu, dzejoļos pauda dzejnieka konfliktu ar sabiedrību. Jācer, ka jaunais dzejnieks drīzumā piedāvās kādu dzejoļu kopu publicēšanai, piemēram, „Orbītas” mājaslapā, jo viņa teksti, iespējams, visvairāk no visiem vakarā dzirdētajiem radīja pārliecību par jauna talanta uzplaukumu, kurā savienojies kaut kas no Vladimira Majakovska ārējās agresijas un iekšējā spēka ar Sergeja Jeseņina maigumu un trauslumu. Turklāt dzejnieks katram dzejolim bija atradis individuālu lasījuma veidu, kas uzrunāja arī klausītājus – dzeja rezonēja.
Uzstājās arī viesi no Sanktpēterburgas. Jeļenas Šataļinas (Елена Шаталина; svoyakomnata.livejournal.com/1430.html ) dzejoļi bija vārdu spēļu caurausti, uzdodot svarīgus jautājumus un sniedzot paradoksālas atbildes. Dzejoļus lasīja arī vakara vadītāja un festivāla organizētāja Darja Suhoveja, atklājot, ka raksta dzejkrājumu par Baltijas jūru – tas varētu būt saistošs arī latviešu lasītājam kādā atdzejojumā nākotnē!
Vakara noslēgumā uzstājās atraktīvais Valērijs Zemskihs (Валерий Земских; zhivoenebo.narod.ru/zemskih.html) ar dzejoļiem no krājuma „Безмолвное пение каракатиц” („Bezskaņas tintes zivs dziesma”). Katrā no lasītajiem dzejoļiem liriskais „es” ilgojās un mīlēja, un dzirdēja tikai šo zivi un tās bezskaņas dziesmu, līdz beigās nonāca restorānā un, ieraudzījis zivi uz šķīvja, secināja, ka nu tā „допелась” (aizdziedājās). Uz šīs humora nots, kas sasmīdināja izturīgākos vakara klausītājus, festivāls devās tālāk. Tā trīs stundās mērāmie dzejas teksti lietainajā ziemas vakarā klausītājiem atstāja spēcīgu pēcgaršu, ļaujot katram pārdomāt par dialogu starp divām kultūrām, par dzejas vielas pāresamību kultūras robežu klātbūtnē un vienlaikus arī par futūrisma esamību, kam šī gada dzejas festivālā bijusi īpaša nozīme. Savā daudzšķautņainībā, ko radīja katra dzejnieka daiļrade, festivāla gaita apliecināja, ka dzeja neietilpst noslēdzamās mērvienībās un tai nevar uzlikt nekādus žņaugus. Savdabīgais sprintu un maratona apvienojums iepazīstināja ar daudziem interesantiem dzejniekiem, kuru intīmāka izjušana var turpināties caur globālo tīmekli vai cerot un gaidot, ka vismaz kāds no viņiem nonāks atdzejoto grāmatu skaitā. Bet, ja neizdodas sagaidīt, var mēģināt meklēt festivāla dzejas izlasi, kurā no katra dzejnieka iekļauts pa dzejolim, atklājot, kā kopā izskatās latvieši, lietuvieši, krievi, ukraiņi un baltkrievi un kas noris šo tautu mūsdienu dzejā.
, kura viesmīlīgi, brīvi un draudzīgi iepazīstināja klātesošos ar pasākuma ideju, norisi un plānu, kā arī turēja pasākumu iecerētā laika grožos, jo 3 stundas dzejas tomēr nav joka lieta... ){kind=link}