Stereotipu sagraušana. Herbjorga Vasmu “Simts gadi”

Ko mums vēl nodara stereotipi? Daudz, bet šoreiz ne par to. Šoreiz par sievieti, par rakstnieci, kas saņēmusies uzrakstīt par savu ģimeni, par sevi. Daļēji autobiogrāfiski, daļēji izdomāti, bet mēs nevaram nodalīt, kas ir patiesība. Un šis nav gadījums, kad romāns tiek publicēts pēc nāves, ieskaitot visas iesaistītās puses. Nē, rakstniece ir dzīva un, pēc Latvijas aplēsēm, vēl nav sasniegusi pat pensijas vecumu. Rakstot viņa nebaidās atklāt sevi, pieminēt savas izturīgās, pat stūrgalvīgās romāna varones, atklājot varbūt nedaudz vairāk, nekā pieklātos. Tomēr viņas nekļūst par izdomātiem tēliem, kaut kur joprojām ir jūtams, ka viņas ir bijušas reāli cilvēki, ar piedomātiem notikumiem vai sarežģījumiem, bet bez tā jau nevar.

Pirmais teikums romānā: „Kauns.”¹ Ar šo teikumu ir pateikts tieši tik maz un paskaidrots vēlāk tik daudz, ka neapzināti rodas sajūta – visa šī grāmata ir vajadzīga pašai autorei. Kā rakstniecei, kā sievietei vai meitai, tas ir cits jautājums, bet visa romāna būtība paliek tajās mazajās daļiņās, ko viņa ieliek no savas pieredzes. Pirmajās divās lapaspusēs viņa skaidro grāmatas ieceri un iemeslus, kādēļ tapa darbs par ģimenes sievietēm. Tiek uzdoti daudzi retoriski jautājumi, galvenokārt par patiesību, un rodas doma, ka visas 500 romāna lapaspuses būs pildītas ar autores pašanalīzi. Tomēr metafiziska apcerējuma gaidas lauž Vasmu stils, un, uzdodot jautājumus sev, viņa ir panākusi, ka lasītājs aizdomājas – es šaubos, ka tas panākts tikai ar pirmās personas vēstījumu.

Herbjorga Vasmu stāsta par sevi, iejūtas savas mammas Jerdisas, vecmammas Elīdas un vecvecmammas Sāras Susannes veidolā. Viņa vēsta par šo sieviešu dzīvi Norvēģijā. Valsts skarbais klimats, īpaši ziemeļos, ar ko saistāma visu ģimenes sieviešu dzīve, atspoguļojas arī varoņu mentalitātē – viņas ir skarbas, patiesas un, varētu teikt, tipiskas Skandināvijas ziemeļu sievietes. Šeit mana kārtējā prokrusta gulta, tomēr, ja skandināvu literatūra nav daudz lasīta, no vidusskolas laikiem var atsaukt atmiņā vismaz Sallijas Salminenes romānu „Katrīna”. Neatbilstošais vecums, zvaigžņu stāvoklis vai kas cits, bet Salminenes romāns rada zināmu iespaidu par ziemeļnieku literatūru – patīk, līdz tiek skarts stipro sieviešu temats.

Neviens no manis iedomātajiem stereotipiem pirms grāmatas vai tās lasīšanas laikā, neguva apstipirinājumu. Romāns ir ilgspēlējošs. Sākot ar nosaukumu un beidzot ar romāna izlasīšanu. Pa vidu tam arī ir brīži, kuros šķiet, ka tūlīt būs skaidrs turpinājums, īpaši rakstniecei izmantojot flashforward piegājienus, tomēr tie iedarbojas pareizākajā veidā – nevis intrigas zaudēšanai, bet vajadzīgās informācijas apstrādei vēlāk. Tam seko ar trešais loks, kad pēc romāna izlasīšanas pārlasa pirmās lapaspuses. Lūk tad, vismaz man, viss romāns iegūst vienotu elementu.

Stāsts ir par piecām paaudzēm. Neskatoties uz romānā tēlotās ģimenes lielo, mūsdienām pat milzīgo, bērnu un mazbērnu skaitu, visi tās locekļi netiek apskatīti. To sākumā min arī autore, un tas, pieļauju, ir pareizākais piegājiens. Par Herbjorgas mammas Jerdisas dzīvi, kura bija 10. bērns, vai vecmammas Elīdas likteni – kura bija 12. bērns, nāktos rakstīt vairākus pabiezus sējumus. Tuklāt, izvērstam likteņu tēlojumam nepiemistu nepieciešamais šarms, kāds, piemēram, atrodams vien Linnas kundzes atspoguļojumā – viņa ir Sāras Susannes māte un mīloša, saudzējoša, nedaudz vecmodīga, bet sirsnīga būtne, kas viņu atšķir no pārējām romāna sievietēm, jo viņas ir izteikti spēcīgas un izturīgas raksturā un būtībā.

Vasmu nenosoda un nepārmet, viņa tiek tik dziļi iekšā katrā no varonēm, ka, šķiet, ir saaugusi ar to būtību, gan saprotot viņas, gan mēģinot izprast sevi. Kā jau pieņemts, stāsts par sievietēm neiztiek bez vīriešiem. Skatoties vēsturiskajā perspektīvā, viņām nav īpaši veicies, iegūstot par vīriem stiprus, brašus jaunekļus ar pasākām piemītošu vizuālo izskatu. Ir mīlestība, sievietes visaptverošā mīlestība, kas ļauj pieņemt un mīlēt viņus. Bet, kā gadās, pirmais iespaids neatbilst reālajai situācijai. Sāra Susanne apprecas ar gudru un apķērīgu uzņēmēju, kurš rausta valodu un gandrīz vienmēr ir prom jūrā. Elīda izvēlas izglītotu puisi, kuram ir vāja un slimīga sirds. Jerdisa apprecas ar valdonīgu vīrieti. Arī pašas sievietes nav glorificētas, viņas ir dzīvas – strīdas ar vīriem, nepiekrīt, ja kaut kas nav pa prātam, šaubās vai uzstāj par savu taisnību. Autore atstāj lasītājam zināmu iespaidu brīvību.

Vislielākā autores uzmanība pievērsta Sārai Susannei, kura pozējusi kādai tikko atrastajai altārgleznai. Vasmu interesējas par šo varoni, iespējams, tādēļ, ka šis mākslas darbs patiešām pastāv vai arī viņa bija vienīgā no minētajām radiniecēm, kuru autore nekad nebija satikusi. Un kādām iespaidu atliekām ģimenes sāgas puzlē bija jāpaliek, jo mākslinieciski tā bija izdevīgāk? Šis jautājums netiek atklāts. Bet prieks, ka par 19. gs. vidu tiek stāstīts no mūsdienīga redzes punkta, iekļaujot arī viscaur sievišķīgas tēmas, kas lielākoties veido romāna sižetisko pusi: kaisle, ārējais izskats un grūtniecība. Varbūt agrāk tik ierasto daudzbērnu ģimeņu pastāvēšanas jēgu izskaidro nevis kontracepcijas trūkums, bet kaisle? Vismaz Sāras Susannes 12 bērni noteikti ir vīrieša un sievietes kaisles augļi.

Elīda – stilīga omīte, kas vienmēr ved dāvanas. Tomēr viņa ir arī tā ļaunā, kas, braucot līdzi vīram, atstāj bērnus audžuģimenēs. Slikti? Varbūt, bet autore pasniedz varones redzējumu tā, lai lasītājs varētu pieņemt arī šadu sievietes nostāju. Fragmentāri autore pievēršas pati savam un arī viņas mātes Jerdisas likenim. Jerdisa, būdama viens no Elīdas „uz laiku atstātajiem bērniem”, romāna autorei ir sasaistīta ar uz epistulāru nodaļu – kara laika sarakstei ar viņas topošo vīru. Kaut kur tam pa vidu arī ir nodaļa, kad Jerdisa slimnīcā mirst. Lai gan haotiskais vēstījums par Jerdisu tik un tā informācijas bezjēdzības ziņā nepārspēj autores lapaspuses par sevi. Ar tām viņa iesāk un mazliet turpina ik pa laikam, radot vismaz nepieciešamo atmosfēru un interesi par turpmāko.

Romāns beidzas brīdī, kad dzimst Herbjorga. Un romāna pēdējā frāze ir Jerdisas teiktais: „Tas nekas.”² Šāds noslēgums sasaucas ar romāna sākumu un šķiet ļoti veiksmīgs, jo rets - it kā viņas mamma tomēr atbild uz pirmo “Kauns”. Tā ir arī atbilde uz vecmātes brīdinājumu par pagānisko rakstnieces personvārdu. Varbūt Herbjorga Vasmu šādi arī norāda uz savas dzīves kā motīva nozīmīgo un vienlaikus nu jau pēc romāna uzrakstīšanas – nesvarīgo lomu, jo romāns jau ir viņas dzīve.