Akadēmiskais centrs
Turklāt ne tikai krievu valodas, cenas un lasītāju ierobežotā izziņas iespēju lauka dēļ. Izņēmums varētu būt tikai nemirstīgās, ceļojumos dažādos veidos ērti izmantojamās režģu mīklu un sudoku avīzes – ilggadējā raidījuma “Poļe čudes” idejas koncentrāts bez patiesu krievu intelektuāli pazemojošiem amatieru koncertuzvedumiem. Tātad šie labākajā gadījumā pagājušā mēneša žurnāli diemžēl vai par laimi ir iespēja sadzirdēt, iegūt un savās rokās omulīgā dzimtas dzīvoklī turēt iemiesotu atbalsi no vīzu aizslēgtās Krievzemes. Šāda prese gan ir atrodama arī mūsu kraja Mahimās, tomēr Rīgas Centra tuneļos, skaidrs, izvēle lielāka.
Diemžēl dzelzceļa tuneļu žurnālu piedāvājums neatbilst manam un dažu citu diezgan vientulīgajam pieprasījumam. It kā nav brīnums – piemēram, tikai Pēterburgas specifiskākajos nostūros ir atrodami leģendārie jaunrades almanahi “Ņeva”, “Zvaigzne” u.c., kas izskatās tā, it kā tos joprojām izdotu padomijā, un maksā vidēji 4 Ls. Tāpat savulaik maksāja arī mūsu ārēji nedaudz laikmetīgākais, bet jau mirstošais “Karogs”. Jāatzīst, ka ik pa laikam Rīgas dzelzceļa tuneļi iepriecina ar dažu analītiski asprātīgu mediju izdevumu, bet, cik tad var lasīt par Krievijas valsts televīzijas blēņām vai specifiskajiem mākslas galeriju procesiem... Visgardākās ir mūsdienu krievu literatūras atblāzmas un pat nereti darbu apkopojumi – glancētā un brendu reklāmu pilnā formā. Pašlaik presē publicēto krievu mūsdienu īsprozas aktualitāšu nišu Latvijā pārstāv tikai divi pašpietiekami importa izdevumi: “Snobs” (Сноб) – starptautisks žurnāls “veiksmīgajiem profesionāļiem” krievu valodā, un literārais ilustrētais žurnāls “Krievu pionieris” (Русский пионер). Pastāstīt par abiem viena raksta ietvaros nebūtu prāta darbs, tāpēc pagaidām der iepazīstināt ar pirmo: Rīgas dzelzceļa stacijas tunelis A, cenas no 0,40 – 1,00 Ls (iepriekšējo mēnešu); labākie narveseni un stokmani, cena 4,15 Ls (jauns).
“Parastā” ikmēneša “Snoba” numuru var raksturot tā: no Krievijas aizbraukušo krievvalodīgo intelektuāļu skatījums ne tikai uz jaunāko Putina valsti, bet arī uz savu jauniegūto eksotisko apkārtni. Starp intervētajiem – ne jau kurš katrs opozicionārs, bet, piemēram, starptautiskajā meklēšanā izsludinātais “valsts naudas izlaupītājs”. Latvijas “vārda brīvības” baudītājs teiktu, ka žurnālam ir sakari.
Literārais “Snoba” specnumurs izmanto šo pašu vietas un laika platformu, taču pievēršas metafizikai, politiku un bieži vien visu laicīgo atstājot mierā. Grūti gan rast atbildi uz jautājumu, vai literārais “Snobs” spēj pietiekamā apjomā norobežoties no ikmēneša “Snoba” panākumu lutināta profesionāļa veidola? Vai literārums līdzsvaro parasti jūtamo pragmatismu, kas kā iedvesmojošas nogulsnes mēdz palikt lasītāja prātā un tieši tāpēc dara žurnālu pievilcīgu arī ne pārāk veiksmīgajiem un ne profesionāļiem? Paradoksālā kārtā tieši literārā “Snoba” saturs gandrīz nekad nav pieejams citādi ar saturu pilnās žurnāla mājas lapas www.snob.ru lasītājiem, ja vien līdzās tūkstošiem citu abonentu redakcijai netiek pārskaitīta gada maksa 350 ASV dolāru apmērā (drukātā versija ietilpst piedāvājumā). Kā šim žurnālam var nebūt sakaru?
Atceroties elementāru garāmgājēja acu prieku, jāpiekrīt, ka “Snobs” ir vizuāli gaidīts viesis gan eksporta valstīs, gan arī patiesi stilīgs glamūra mājinieks vienā no savu redakciju mājvietām – Maskavā. Divas reizes gadā, kad žurnāla numurs ir veltīts tikai un vienīgi prozai (stāsti, pa retam eseja vai topošā romāna fragments), vāku rotā satura tematiski noteikts mākslinieka vai fotogrāfa darbs, visbiežāk iztiekot arī bez slavenības ģīmetnes. Tiem, kas ķersies pie lasīšanas (protams, tikai pēc tam, kad “Snobs” ir iegādāts, bet plastikāta apvalks - noņemts), arī katra stāsta oriģinālās ilustrācijas radīs svinīgas sajūtas.
Radošuma izpratni gan nedaudz mulsina gandrīz pie katra prozas darba piemetinātais “speciāli “Snobam”” – tas daļēji pielīdzina literāro žurnāla izdevumu “parastajam”, žurnālistiski analītiskajam un tikpat labi paplašina saturu ar stāstiem, kas acīmredzami varētu iederēties arī zem desmitiem citu vāka numuru. Bet varbūt rakstnieki spēj strādāt pēc pasūtījuma – ilgi, lai gan pārdomāti veidojot uz noteiktu asociāciju pamata radušos tekstu? No aktuālākajiem latviešu stāstu tematiskajiem kopojumiem prātā nāk tikai lieliskais un tikpat daudzpusīgais “Mēs. XX gadsimts”, kas tomēr pat salīdzinājumā ar “Snobiem” ir daudz programmatiskāks un lepnāks veidojums.
Vērtējot trīs literāros “Snobus”, kas iznākuši laika posmā no 2011. līdz 2012. gada vasarai un trīs reiz mainījuši projekta, mediju grupas galveno redaktoru, par labāko jāatzīst numuru, kurš satur neslēptu uzdrošināšanos pievērsties tieši intertekstualitātei. 2011. gada vasaras numurā “Viss par Ievu” iekļautie stāsti pārsteidza ar savu daudzpusību par spīti bībeliskā tēla nomācošajai popularitātei mākslās. Iespējams, arhetipi, kuriem ir ticis personvārds, īpaši fascinē radošos garus, tomēr visdrīzāk stāstu kopojums par Ādama vai kāda cita vīrieša Ievu pauž mūžīgā dzinēja formulu par jebkurā sievietē iekļauto laimīgo un/vai mazāk laimīgo liktenīgumu.
Lai gan žurnālā publicēta zināmas sfēras profesionāļu un nebūt ne jaunu autoru proza, jāuzsver numurā tēloto sešpadsmit Ievu kopumā jauneklīgais veidols. Starp tēlotajām sievietēm sastopama ne tikai vīzijai līdzīga mūza, kas Zahara Priļepina stāsta “Ilkss” centrā paradoksālā kārtā freidiski ļauj nostāties ne īsti Ādamam, ne Ļaunajam kārdinātājam, bet tieši nelaimīgas mīlas ķertajam Pjotra Bašlačeva laika mūziķim: “Palūkosies uz Prošu un sāks šķist, ka nevis cilvēks tavā priekšā, bet gan čūska no kupraina kalna, kas norijusi Ļeļa garu no kviešu laukiem, un tagad, lūk, abi dzīvo kopā, taču vienā būtnē – un viens no otra lien ārā.” (Viss par Ievu, 128.lpp.) Zīmīga ir arī it kā apreibusi, vieglprātīga neveiksminiece uz augstpapēdenēm, kas “gāja kā līgava, vientuļa, neprecējusies līgava pūlī zem zeltītām debesīm, uguņu riņķojumā, no lēni garām braucošām automašīnām skanot mūzikai, no tām arī pasažieri un vadītāji skatījās viņā, galvas apgriezuši” (Viss par Ievu, 83.lpp.) Ļudmilas Petruševskas stāstā “Nekāp mašīnā, kurā jau divi brauc”. Bez mūziķa Andreja Makareviča negaidīti labā stāsta “Ievas ābols” un klasiskā femme fatale motīva Ievas “Snobs” piedāvā arī lielisku Jekaterinas Sošņikovas prostitūtu “Ļiļečkā”: “Gadījās dienas, kad mēs sēdējām galīgi bez naudas, un tad Ļiļečka no visas sirds piedāvāja mums savus klientus. Viņa teica: es jums došu pašus vieglākos! Ak dievs...” (Viss par Ievu, 34.lpp.) Turpat citos vienlīdz lieliskos stāstos (ar retiem, subjektīviem izņēmumiem) “dzīvojas” arī savu audzēkni iemīlējusi skolotāja, valsts specdienesta priekšnieka iekārota un “šturmēta” māksliniece, mirusi bandītu princese, precēta vīrieša mīļākā, patiesi eksistējusi krievu sociāliste cīņā pret pašas precībām, kurpju fetišiste u.c. Tā kā mīlestību šajā gadījuma negribētos saukt par slimību, tad stāsti gandrīz nemaz neatspoguļo nācijas psihisko stāvokli – no šī uzdevuma “Snobs” drīzāk atsakās un pievēršas tādai kā modernisma stilizācijai, personiskai interesei par radošu personību.
Ievas “Snoba” tematiskajam plašumam necenšas līdzināties tekstu formālā un izcelmes puse. Spilgti uzplaiksnījumi ir Eduarda Ļimonova eseja, kurā cilvēka – verdziskais biorobots – tika radīts Dieva enerģijas atjaunošanai; vācu rakstniece Ina Vaisse gandrīz pēc kafkiskā absurda notīm raksta “Iemīļotajā” par mīļākās lomā paverdzinātu sievieti: “Ja jau mums nebija lemts dalīties ikdienas dzīvē vienam ar otru, man vismaz gribējās kļūt par galveno varoni mīlas romānā, ko viņš man stāstīja telefonsarunu laikā.” (Viss par Ievu, 121.lpp.) Jevgenijs Popovs par sieviešu uzvarām salicis aforismu/anekdošu/gadījumu iz dzīves mozaīku “Briljants”: “Bet mana mamma iepazinās ar savu pirmo vīru evakuācijā. Viņa kaut kur zem žoga pakrita aiz bada, viņš, jauns lidotājs, tieši gājis garām. Piecēlis, pabarojis. Apprecējis.” (Viss par Ievu, 144.lpp.) Ir patīkami un Ievas tēlam svarīgi, ka sievietes liktenīguma tēma iedvesmo Krievijas “snobiskākos” rakstniekus ceļot ne tikai egoistiskā vēstītāja vai galvenā varoņa pašanalīzes dzīlēs un pasaules ģeogrāfiskajā telpā (šķiet, ka tieši tā “nelieša” veidolā dara modīgais Frederiks Beigbeders, Mišels Velbeks vai Sergejs Minajevs), bet arī vēsturiskajā laikā.
Kompozicionāli jāsaskaras ar to, ka literārā “Snoba” numuri noslēdz satura virkni ar izteikti piesātinātiem, pat komplicētiem stāstiem, kas formas ziņā līdzinās pat romāna nodaļai un līdz ar to it kā kļūst par episku ievadu nākamā literārā izdevuma tēmai. Tā “Viss par Ievu” noslēdzas ar stāstu, kurā ir lietota mākslas zinātnes profesionālismu gūzma un tēlota snemitīga, pat ne tieša, bet tāda kā pašsaprotama ārzemju dzīvesveida izgaršošana un brīva pārvietošanās – kustība no vienas mākslas darbus saturošas telpas citā: “(..) galerija bija no jaunajām, vairs ne no sievu un mīļāko galeriju audzes – tām, ko mans draugs Piganovs nosauca par “galerijām pirms “aiztures””, - bet gan no galerijām meitām, meita pār visu arī valdīja, izstāde bija Francijas – Krievijas gada ietvaros, izstādes “nagla” bija Lašapelī, tāds glamūrīgs konceptuāliķis, šķietami glamūru apsmejošs.” (Viss par Ievu, 187.lpp.) Tāds ir Arkādija Ippolitova stāsts “Ieva pie Ādama kapa”, kura nosaukums gan izskatās “baltiem diegiem piešūts” šim “Snobam”, ievada 2011./2012. gada ziemas literāro numuru “Sarkanā bulta”, kas veltīts ceļošanas motīvam.
“Sarkanā bulta” – leģendārs padomju pasažieru vilciens, kas braucis maršrutā Sanktpēterburga – Maskava – Sanktpēterburga. Šķiet, no starptautiskā krievu žurnāla nevarētu sagaidīt neko citu kā vien stāstus par ceļojumiem telpā, laikā un apziņas dzīlēs. Tomēr risks kļūt par banāliju krātuvi ticis pieņemts, un sešpadsmit stāsti par mūžam apjukušajiem, Aleksandra Puškina maldinošā “Sniegputeņa” neviļus aplaimotajiem pārsteidz lasītāju ar savu raibumu. Ja stāstos par Ievu priecēja tieši rakstnieku spēja izmantot telpas un laika dimensiju plašumu, tad par “Sarkanās bultas” krustpunktu būtu jāsauc Konstantīna Andrejeva stāsts “Es biju braukusi uz PSRS” – tas ir ģeniāls ceļojums uz tikko sabrukušu impēriju, formāla vēlme atgriezties dzimtenē, varbūt pat daļēja autora zobgalība par padomju nostaļģiju: “ - Padomju Savienības vairs nav, meitiņ. Don't you follow the news anymore? Pauze. - Congratulations, Dad. I'm very happy for you. Pametusi klausuli, Kaļina ilgi cīnījās ar bērnības naidu. It kā viņš atkal ir apzadzis. Atkal atņēmis viņai PSRS.” (Sarkanā bulta, 171.lpp.) Iespējams, šis ir vienīgais stāsts, kuram bija nepieciešams noteikts nobeigums, taču lielākā daļa citu “Sarkanajā bultā” pārsteidz ar savu didaktisko, saturiski vai emocionāli nevajadzīgo pabeigtību, noslēgumā iznirušo ceļojuma beigu, nāves motīvu vai sižeta pavērsienu likteņa dēļ un pat kādu lasītāja fantāziju stindzinošu frāzi. Ceļošana līdz ar to kļūst par praktiski neiespējamu, jo lasītājam var šķist, ka pēc stāsta izlasīšanas var būt tikai reiz pārvarēta attāluma un trajektorijas horizontāla atkārtošanās, nevis izplešanās un cikliskums. Protams, var domāt, ka uz starptautiskumu (tātad praktiski krievu emigrācijas uzmanībai) vērstais izdevums vēlas norādīt cilvēka eksistences robežas, jo tās patiesībā daudziem lasītajiem starp ārzemju biznesa plāniem un citām avantūrām vairs nav skaidri samanāmas. Stāstos parādās noveles pazīmes (it kā negaidītas, bet skaidri iezīmētas beigas), un tas liek domāt, ka totalitarizējumā ieslīgušajiem Krievijas talantiem rodas vēlme pievērsties fatāluma, likteņa lēmuma motīvam, kas bija iecienīts Eiropas modernisma literatūrā un nebija laipni gaidīts socreālisma literatūrā.
Jaunākais nopērkamais 2012. gada augusta literārais “Snobs” nez kāpēc izmanto jau iepriekšējā numura ieviestās tēmas izplūdušo raksturu: veltīts tēmai “Nakts”, tas nekautrējas saturēt arī stāstus par ceļojumiem un Ādama un Ievas cienīgas drāmas. Lai gan tam nav nekādas nozīmes, jo “Snobs” netiek pirkts noteiktas tēmas dēļ un diez vai var pretendēt uz stāstu krājuma veselumu, ko attiecīgi kritiķi vērtētu pēc tā iekšējiem mākslinieciskajiem likumiem.
“Nakts” literārais izdevums savā komandā iekļāvis arī Kseniju Sobčaku un jaunu projekta vadītāju Nikolaju Uskovu, kurš Krievijā pazīstams kā vīriešu glamūra mediju guru. Neierasti literārajam “Snobam” daži veidotāji pat pacentušies īsi, subjektīvi un brīžiem nedaudz banāli izteikties par nakts tēmu savās slejās (projekta vadītājs pat ievietojis arī savu melnbalto foto). Grūti saprast, kam vajadzīgi idejiski ne visai vērtīgie komentāri, bet tieši šis “Snobs” it kā beidzot paver savas literatūras durvis uz multimediju pasauli un pamato tēmas izvēli. Viens no redaktoru iedvesmas avotiem – grūti skatāmā kino klasiķa Mikelandželo de Antonioni filma “La Notte” (1961): “Tur ir viss, kam vien būtu jābūt lielajā kino: brīnišķīgas sejas, kaisle, caururbjošs klusums, laika neizdzēšami kadri un balsis, kuru skaņa turpina satraukt un saviļņot arī pēc vairākiem gadiem. Un vēl tur ir vēstule. Vīrietis raksta mīļotajai sievietei. Dzejnieks atzīstas mīlestībā, kuru vēl gaida daudzi jo daudzi pārbaudījumi.” (Nakts, 12.lpp.) Filmā tēlotā “augsta līmeņa” nakts un tās varoņu impulsi patiešām jau sen piestāv “Snoba” literārajam veidolam. Kādēļ tas tika pamanīts tikai tagad?
Tomēr “Nakts” stāsti vairs nav tik lietišķi bezceremoniāli, kā tas varētu būt ierasts iepriekš – žurnāla veidotāju sleju personiskums pāriet pie nedaudz biogrāfiskas un ironiskas iepazīstināšanas ar visiem 16 stāstu autoriem. Bez šaubām daudzus no viņiem var atpazīt kā jau iepriekšējo numuru stāstu rakstītājus; dažus redzēt saturā ir prieks, citu sakarā jācenšas atcerēties, vai viņa/viņas rakstības maniere ir atstājusi kādu iespaidu... Visam burtiski pa vidu otra šī “Snoba” multimediju atklāsme – dāvanā lasītājiem daudzpusīgās un čaklās, šoreiz sirreālisma elementu pilnā nakts stāsta “Farmaks” autores Ļudmilas Petruševskas dziesmu disks “Sapņi par mīlu”. Pavecās, taču enerģiskās multimākslinieces sacerētās un izpildītās dziesmas būtībā ir viņas muzikalizēts stāstu krājums, jo dziesmu teksti drīzāk ir stāsti, nevis lirika – turklāt tie izklausās pēc improvizācijām cilvēku pilnā, bet šauram lokam zināmā telpā! Petruševskas ironija un sarkasms labākajās kabarē, Brehta songu tradīcijās pāriet sociālo tēmu asumos, kas līdz šim nebija centrā nevienā no triju pēdējo “Snobu” stāstiem: inscests, alkoholisms, bāreņu tiesības – tās ir dažas no dziesminieces nekaunīgi tipiski risinātām tēmām. Jāiedomājas to visu pazīstami drebulīgā, nedaudz kaitinošā pavecas sievietes balsī, bet arī pilntiesīgā artistiskumā un ārkārtīgā mūzikas stilu eklektismā, lai saprastu, ka neviens cits nekad nebūtu tiesīgs pievienot starptautisko profesionāļu literārajam “Snobam” savas muzikālās izpausmes.
Lai gan Ļ. Petruševskas mūzika atrodas it kā paralēli žurnāla saturam, arī nakts tēmas “Snoba” tekstu stila diapazons nebeidz pārsteigt. No garšīgas prozas par absurdo padomju kultūras un romantiska indivīda dzīvi, kad, ieslēdzoties divvietīgā kupejā, “viņš gulās uz muguras, kamēr viņa tam masēja pavēderi – tuvojoties naktij, sāka ārdīties čūla” (Nakts, 114.lpp.) Aleksandra Kabakova darbā “Ceļa nakts”. Līdz meditatīviem, pseidosakrāliem un diezgan grūti lasāmiem Mihaila Gigolašvili “Zelta dacana stāstiem”: “Bet viņš nokoda ķirbja gabalu, pakožļāja un izspļāva. Un putns tapa dzeltenas bites, kas riņķoja virs pūļa, bet neviena nedzēla.” (Nakts, 124.lpp.) Un tomēr rodas sajūta, ka ir robežas, kuras snobiešu autoriem ir grūti pārvaramas, piemēram, no sociāliem motīviem – galvenokārt tikai radošas personības centieni izdzīvot līdz algai, nevis patiess skats uz vidējo un zemāko sabiedrības slāni (izņēmums ir Ļ. Petruševskas mūzikas diska saturs, bet, vai šis pielikums uzskatāms par žurnāla saturu vai par dziesminieces radošo, neatkarīgo komentāru?). Varbūt arī pareizi, jo tas tāpat būtu tikai augstāko slāņu redzējums.
Taču pavisam negaidīti pie snobiskās “Nakts” debesīm iemirdzas īsta krievu mužika veidols, kas dzer, grib sievietes, pēc visām medībām un iniciācijām mēdz atgriezties (pie sievas) un iedzīvojas dažādu pakāpju neirozēs. Un tomēr šis mužiks nespēj noslēpt savu inteliģenci. Aleksandra Terehova prozas valoda un apziņas plūsmas “sistais” OMONa virsnieka tēls stāstā “Ļefs un mīts” ar neslēptu specifiskās profesijas un dienesta, ritošas aplenkšanas operācijas stāvokļa reljefu, sastopoties ar gluži nejaušu, svešu un vientuļu bērnu māti viņas dzīvoklī, apbur: “Liftā man kļuva tik skumīgi, ka vairs neieraudzīšu rudo. Lai gan. Adrese taču ir. Nopirkšu ziedus... Naudu var piemest... Uzreiz sāks man palagus sildīt. Bet naudu pamazām. Citādi piesūksies. Izdevīgāk, protams, dāvanas bērniem.” (Nakts, 56.lpp.) Jau “Sarkanās bultas” snobiešu vidū stāstā “Miljoni” šis autors pievērsies nedaudz pārspīlētam, interesantam vīrieša tēlam, kas ir aizkustinoši centies izaugt no miesta puikas par bagātu biznesmeni un tagad, re, dižojas vilcienā konduktores priekšā, kamēr puse miesta drauģeļu miruši vai atrodas cietumā: “Vagonā pazīstami smirdēja pēc deguma, tualetes durvīs pūta augstu novietota šķirba, kas bija ērta, lai noteiktu “aizņemts” vai “brīvs”; vagons ieradās no Škr-ova pagātnes, tātad, tur, pagātnē kaut kas no Škr-ova vēl būs palicis.” (Sarkanā bulta, 74.lpp.) Šoreiz kas līdzīgs vilciena un nakts tēmas transcendentajā apvienojumā izdevies Zahara Priļepina lieliskajā “Pavadītājā”: “Ārā ausa – vilciena sastāvs nesās caur pavasara rītu; sākās meži; kādu laiku Verhovenskim likās, ka viņš dzird putnu dziesmas, - tajā pašā laikā viņš vilka nost džinsus, kreklu, zeķes – viss smirdēja pēc piedzēruša ķermeņa, piedzērušas ādas, pēc visas viņa miesas, bet galvenokārt pēc aknām, kas sadalās un ir trīsreiz lielākas par normu, un vēl pēc lopiem, pēc lopkautuves...” (Nakts, 140. lpp.) Nedaudz cits skats uz latenta, viltīga krievu mužika un sievietes (Ievai līdzīga kārdinātāja) satikšanos pilsētas dzīvokļa telpā pavīd Dmitrija Ivanova dīvainajā elsu un trīsu pārņemtajā stāstā “Uztaisīsim erotisko trilleri” – filmas scenārija veidošanas process noslēdzas ar neinscenētu aktu: “Protams, tas nebija godīgi. Es šo to biju iebēris vīnā. Tas nebija godīgi. Ja kaut kas mani attaisno – tad tikai tas, ka es pats nezināju. Ka biju iebēris. Tā gadās.” (Nakts, 79.lpp.)
Dīvaini apzināties, ka vīrieša tēla koncentrāts, lai gan bez patriarhāli svētas izlikšanās, htoniskajā nakts vidē neizvirza sievieti centrā. Tomēr ir arī spilgti sieviešu rakstīti un sieviešu tēlu izjūtu gammas pilni prozas paraugi: dīvaini kairinošs, bez šaubām spilgts ir amerikāņu autores Džoanas Didionas romāna “Zilās naktis” fragments, kurš tik uzstājīgi sit nāves nepieņemšanas takti, tik atklāti vēsta par sievietes izjūtām un atmiņu pilnīgi muļķīgo spīdumu, ka šo fragmentu jāuzskata par labi izstrādātām lasītāja lamatām: “Mirklī, kad Kintāna nokļuva ceturtajā reanimācijas nodaļā, ne par kādu “speciālo atbrīvošanu” es vairs nedomāju. Sakot, ka cilvēks ir mirstīgs, mēs runājam par pašu bērniem.” (Nakts, 86.lpp.) Starp citu, tieši šis aspekts ir manīts, lasot “Snoba” Rietumu (pirmkārt, Marsela Prusta) tradīcijās balstītu viesautoru prozu – aiz lidināšanās pār šķietami autobiogrāfiskām emocijām, kas nu jau atļaujas būt ārpus postmodernisma aukstuma, slēpjas spēcīga un lipīga garšas masa. Varbūt daļēji šādai prozai, ar īpašu uzmanību pret sievietes pieaugšanas un novecošanas dimensijām tuvinās Marina Stepnova, kas radījusi gan lielisku, tomēr banāla fināla apēnotu stāstu “Kaut kur pie Grosetto” ceļojumu “Snobā”, gan biogrāfisku reāliju ilustrētu skumja Antona Čehova cienīgu vēstījumu par kādas ģimenes likteni “Mana mīļā Tusja”: “Bet 1881. gadā viņi beidzot ievācās jaunajā mājā un viss izdevās, kā ticis sapņots, pat aizkari. Vien ceriņi neauga un neauga, rēgojās aiz žoga nabadzīgi zariņi, lai ko arī Tusja nedarītu, lai kādas dārzniecības rokasgrāmatas no Maskavas nepasūtītu, nekādīgi neizdevās iegūt vēlamo svētku pilnziedu.” (Nakts, 162.lpp.)
“Snoba” autori visbiežāk ir arī aktīvi projekta blogu un pasākumu dalībnieki, tāpēc varbūt ir vērts skatīti žurnālu ne tikai no tā pašironijas puses, bet arī ar apziņu, ka autoru loks nepiedzīvo absolūtas izmaiņas un tāpēc pagaidām izskatās samērā slēgts. Atšķirība starp “Snoba” vīriešu un sieviešu kārtas autoru darbiem visbiežāk ir ļoti spilgta. Un jāatzīst, ka “Snoba” kvalitātes, episkuma, vēsturiskuma un jaunu psiholoģisma apraksta veidu svars gulstas tieši uz vīriešu rakstītās prozas pleciem. Varbūt subjektīvi, taču autores mēdz būt tik pļāpīgas, ka jādomā, vai viņām rakstniecība nav tikai snobisks hobijs blakus saspringtiem amatiem. Bez šaubām 2012. gada vasaras “Snobs” ir tā vērts, lai tajā meklētu turpinājumu šiem un arī citiem jaunākās krievu prozas vektoriem preses mediju vidē, turklāt varbūt numurs vēl joprojām ir pieejams labākajās preses tirgotavās par savu patiesībā grūti apstrīdamo un konkurences neskarto cenu.
