Atdūries pret spoguli. Arvis Viguls "5:00"

Un te liels nopelns dzejnieka pirmajai grāmatai „Istaba” (2009), kas radīja tādu kā nelielu zemestrīci (dažiem varbūt pat sirdstrīci) dzejas pasaulē, apliecinot, ka latviešu lirikas ainā parādījies jauns, spilgts mākslinieks, kas pieprot amizantas un smalki izkoptas spēles buduāru pustumsā un rada traģiskas noskaņas amizierēšanās nolūkā. Krājums „Istaba” bija patiešām iepriekš neparedzēts, negaidīts un pārsteidzošs: tāda brīža, kad slimnieks uzzina fatālu diagnozi, afektīvas reakcijas pietiekami dramatisks izgaismojums, kurā dzejas cilvēks sāk pietēlot, lai neviens neatklātu, cik viņam patiesībā bail. Nav brīnums, ka piesātinātais krājums izraisīja pārdomas kritikas laukā: tika apgalvots, ka A. Viguls aiz kaut kā slēpjas, ka viņā ir vēl lielāks potenciāls, ka viņš šo to pietaupa un ka jāgaida nākamais krājums, lai tad redzētu pilnību. Tomēr – būtu melots, ja kāds teiktu, ka krājums „5:00” pārsteidz. Pirmais iespaids par grāmatu diemžēl sarūgtina, jo tas acumirklī nav tik spilgts kā „Istaba”. Tā nav debija. Taču! – lai gan tiek apgalvots, ka pirmais iespaids esot tas svarīgākais un ilgnoturīgākais, reizēm tā izrādās neesam patiesība. Dzejkrājumu „5:00” nepieciešams lasīt, aizmirstot par „Istabu”, jo krājuma emocionālā piepildītība un daudzdimensionalitāte ir tik dziļa, ka tai nav vajadzīgs ārišķīgums, pietēlošana vai traģiskas grimases zīmējumus, aiz kura tomēr slēpjas smīns. „5:00” – tas ir patiesās mākslinieka sejas meklēšanas ceļš, kurā dzejas cilvēks beidzot ir „atdūries pret spoguli” (5. lpp.), un tādēļ tas ir daudz piepildītāks un baudāmāks nekā „Istaba”, lai gan ir ietinies smalkā noklusējuma un apslāpējuma miglā. Meklēšana un, Ziedoņa vārdiem runājot, ieiešana sevī, krājumā noris modernam mūsdienu cilvēkam atbilstošā noskaņā. Atrast un saprast sevi izrādās vissarežģītākais un grūtākais uzdevums visā mūžā, īpaši jaunam cilvēkam, kurš nereti šajos meklējumos jūtas skumjš, apmaldījies, apjucis, nesaprasts, pats sev svešs un vientuļš. Neatkarīgi no tā, vai blakus kāds atrodas vai ne (bet parasti jau atrodas), mīlestības attiecības kļūst par vienu no, ja ne pašu galveno, sevis atrašanas atslēgu. Ne velti pēdējais krājuma dzejolis ir gandrīz vai pielūgsmes pilna atzīšanās, nebaidoties no šī skaļā vārda, – mīlestībā – otram cilvēkam, kurš taču ir tas, kas ikdienā sadzīvo ar šādiem meklējumiem un maldīšanos sevī, tādā veidā nopelnīdams otra acīs sev tik triviālo dievišķās gaismas oreolu: „es nesalīdzināšu tava auguma formas ne ar tējkaroti,/ ne stīgu instrumentu, ne augli, // pat tavu mazo pirkstiņu vairs nedrīkst pazemināt/ līdz simbolam, ne matu pazemot līdz tēlam. nerunā,/ tu esi pirms vārdiem.” (67. lpp.). Bet jaunu cilvēku dzejai kopumā sevis meklējumi ir ļoti tipisks motīvs – tāpat caur otru cilvēku sevi meklējuši un atraduši Alise Zariņa krājumā „Papjēmašē” (2009), Krišjānis Zeļģis „visas tās lietas” (2010), Artis Ostups „Biedrs Sniegs” (2010). Zīmīgi, ka šiem jaunajiem dzejniekiem tie bijuši pirmie krājumi un meklēšanas motīvs parasti ir ļoti raksturīgs tieši debijas grāmatām, bet Arvis Viguls izvēlējies citu ceļu, savā ziņā atklādams varbūt daudz lielāku talanta potenciālu (ak, neņemiet vērā šo ķecerīgo domu!). Ja „Istabā” viņš sevi pieteica, runādams tuberkulozi slima jauna censoņa tēlā, kas bija apzināts un postmodernismam tipisks spēles elements, tad krājumā „5:00” sevis meklēšanai jau ir nopietnāks un emocionāli lādētāks iemesls. Proti, jūtams, ka A. Viguls sevis meklēšanu nepasniedz kā pirmo soli personības veidošanā, kā tas mēdz gadīties citiem jauniem dzejniekiem. Dzejnieks norāda uz šī procesa varbūt pat vienīgo nozīmi – aiz sevis meklēšanas nekā cita vairs nav, jo galīgais, ko nepieciešams atzīt: meklēt, saprast un formēt savu personību ir vienīgais dzīves jēgpilnais uzdevums. Tādēļ Vigula krājums virzās prom no latviešu dzejā cieši iesakņotā (un jau apnicīgā) postmodernisma, atklājot tās literatūras tendences, kas aktīvi noris citviet pasaulē un latviešu literatūrā daudz vairāk raksturīgas prozai. Tieši sevis meklēšana, pazaudēšana un nespēja ne atrast, ne skaidri definēt vairs nav sašķeltās pasaules fragmentaritātes ietvaros veidota personība, bet patiesa cilvēciska stāvokļa atklāsme, kas apliecina, ka citādi nemaz nemēdz būt – tie ir atklātā, neslēptā cilvēka rakstura vai pozīcijas izgaismojumi, kas nepakļaujas uzspēles, samākslotības vai kādas apzinātas pozas provokācijām. Līdz ar to krājumu caurstrāvo tik tiešām vijīgums: dzejoļi ir kā astrālā smarža – te uzvēdī ko pazīstamu un patīkamu, te pazūd – viegli, lēni un gurdi. Un tad rodas nostalģiska noskaņa – lasītājs spiests konstatēt, ka šeit ir kaut kas pazīstams, bet nav iespējams atcerēties, kad un kur iepazīts, tomēr vienalga tuvs un tajā pašā laikā arī lasītājam nepiederošs. Un izrādās, ka lasītājs sāk lasīt dzeju it kā skatoties 20. gadsimta otrās puses, piemēram, itāliešu neoreālisma kino, redzot tajā daiļo aktieri – varoni, kurš cieš mīlas sāpes, kuram nekur nav māju, kurš nezina, kas viņš īsti ir. Viņš pārdzīvo spējus kaisles un atsvešinājuma posmus vai meklē sevi, piemēram, tikpat mākslinieciski piepildīti kā Marčello Mastrojani spēlētais Gvido Anselmi filmā „8 ½”. Un lai gan kino estētika liek atcerēties ekrāna radīto atsvešinājumu, jāuzsver paradokss: lasītājs zina, ka brīdī, kad atver šo grāmatu, aktieris/varonis ir arī viņš pats. Tas tāpēc, ka patiesībā liriskais „es” staigā cauri ikviena cilvēka dzīvei, ikdienai un prātam, un tāpēc viņš un viņa pārdzīvojumi top atpazīstami. Sevis meklējumos dzejas cilvēks nonāk pie patiesi saviļņojošas atziņas: viņš ir viņš, pats par sevi un tieši šajā brīdī ar tiem cilvēkiem, kas viņam atrodas apkārt, nekas cits, nekas vairāk, nekas pašsaprotamāks. Tā iezīmējas krājuma „5:00” atšķirība no „Istabas” – izrādās, ir iespējams caur tādiem tēliem kā ‘kino’, ‘aktieris’, ‘aktrise’ runāt bez samākslojuma un izlikšanās; var likt aizmirst, ka primāri šiem tēliem ir kāda saistība ar izgaismotu skatuvi. A. Viguls, krājumu kompozoicionāli sākot ar dzejoļiem „aktrise”, „kino” un noslēdzot ar dzejoli „filmas beigas”, atklāj, ka visbiežāk parasta, patiesa un pilnasinīgi izjusta dzīve ir ne tikvien dēvējama par skatuvi vai kinolenti, bet arī cilvēki šajā dzīvē – par aktieriem. Un tā taču ir ābece, pašsaprotama lieta, bet tādēļ ne mazāk svarīga. Uz ābeces un tādas it kā skaidras vienkāršības klātbūtni norāda jau dzejoļu krājuma vizuālais un kompozicionālais noformējums – vāks, kas atsauc atmiņā sākumskolas darba burtnīcu un nodaļu dalījums A, B, C un D daļās. Varbūt šo trīs aspektu – ābeces, jaunam dzejniekam tipiskā sevis meklēšanas motīva un krājuma poētiskā dziļuma satuvinājums, kurš uzsvērts izvēlētajā krājuma nosaukumā „5:00” – agrajā rīta stundā, kad nogurums vai bezmiegs liek saasināti uztvert sevi un pasauli apkārt, – ir zināma ironija un paradokss, uz kuru norāda autors. Pašas sarežģītākās un nesaprotamākās lietas reizēm ir ābece – elementāri saprotamas, ja uz tām paskatās no citas puses, bet arī neizbēgamas, lai personība varētu iegūt kādu jēgu un atrast attaisnojumu dzīvei. Tipiski, ka A. Viguls kā jauns dzejnieks noliedz visu iepriekš bijušo („muļķīgie klasiķi, mēs nesaprotam jūsu kādreiz nesaprastos šedevrus” (29. lpp.)), taču to var uztvert nevis kā protestu, bet drīzāk kā apjautu par kādu cikliskumu, kas tagadni saista ar pagātni un nākotni. Turklāt tādos nolieguma brīžos saskatāma pozīcijas postulēšana un uzspēle. Daži aspekti no „Istabā” pieteiktā tomēr saglabājas un visdrīzāk pat traucē. Tāpat kā “traucē” sastapšanās ar Artim Ostupam tipiskām dzejas noskaņām un pazīmēm, piemēram, intelektualitāti un kultūras citātiem, kā arī fiziskas ceļošanas motīvu (kaut vai Prāgas minēšanas līmenī), kas parādījās A. Ostupa krājumā „Biedrs Sniegs” un kļuvis par viņa dzejas atpazīstamāko elementu. Ironiski var piebilst, ka sevis atrašana notiks tikai tad, kad šādas paralēles vairs nebūs saskatāmas, jo pilnvērtības un pilnasinības vārdā, lasot krājumu, rodas vēlme aizmirst par „Istabu” un citiem dzejniekiem, un viņu dzejoļu krājumiem, nemācēt salīdzināt, negribēt to darīt, lai nebūtu jākonstatē pat tādi it kā niecīgi nepatikas mirkļi. Jo dzejoļu krājums „5:00”, droši apgalvojot, tomēr ir daudz dziļāks un piepildītāks savā būtībā nekā „Istaba”. Lēnajā, lai gan elektrizētajā un saspringtajā pasivitātē “5:00” uzrunā, radot ļoti baudāmu noskaņu. Un vairs nav nedz jāizliekas, nedz jāšaubās – ir skaidrs, ka mēs orgasmēsim no dzejnieka vārda izdzirdēšanas un fiziski jutekliskas saskares ar grāmatu vien, rakstīsim garus, garlaicīgus, emocionāli sviestainus palagus, jo būsim iedvesmoti (citādi diemžēl nemākam, neesam dzejnieki – vismaz daži no mums), sauksim A. Viguli par “Jauno Ziedoni” un gaidīsim arvien jaunu un svaigu dzeju, pat pieprasīsim to, lai taču mums tiek aizvien vairāk, un būsim uzbāzīgi ar savu izjūtu un domu atklāsmēm. Piedod mums, Arvi, mūsu vājību! Mēs tomēr esam tikai parazīti, skaisti kā orhidejas, taču – tikai parazīti, kas veģetē uz Tavas dzejas rēķina.